Silvana De Mari
Pēdējais orks
.
Pirmā gramata LĀCIS UN VILKS
— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, — zini, tikai tiem, kuri galīgi nekā nedara, nekad nekas nenotiek un nenomaitājas. Arī Tas, kurš radīja Visumu, to darbiņu darot, vismaz kādu pirkstu un kādu zobu noteikti zaudēja.
Prologs
Jādams Daligaras algotņu pulka priekšgalā un vadīdams Nolādētā elfa vajāšanu, kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, mēģināja atcerēties, cik gadus jau šo elfu vajā. „ »
Pareizāk, viņš pūlējās atcerēties, kad pirmoreiz bija dzirdējis to pieminam, jo viņa dzīvē taču noteikti bijis arī laiks, kad Ļaundarīgā vārds viņa ausis vēl nebija sasniedzis.
Ar lielām pūlēm Kapteinim izdevās nošķirt šīs atmiņas no pārējām. Tas bija noticis Varilas pilsētas Arējā lokā tolaik, kad viņš vēl bija bērns, tai pašā dienā, kad piedzima viņa māsa Liesma. Tad, pastāstījusi, ka elfi, šī visu pasaules nelaimju sakne, esot astaini, donna Gudzārija runāja arī par šo elfu, par Nolādēto, par cilvēku cilts ienaidnieku un tās vistu slaktētāju.
Otrā reize, kad viņš par to dzirdēja, pienāca dienā, kad viņš sev bija pagatavojis lingu un uzsācis veiksmīgu malumednieka darbību. Toreiz viņš uzdāvināja mazliet medus vienam no daudzajiem skrandaiņiem, kas gulšņāja starp bastioniem, vienam no neskaitāmajiem ubagiem, kas klunkurēja klibiski kā jau visi, kam bende sakropļojis kājas. Dāvanu dabūjis, klibais bezmaz skriešus metās viņam pakaļ sīkiem, nevienādiem solīšiem, gribēdams pateikties un vēl vairāk gribēdams pastāstīt par to, par vajāto, par varenāko no visiem elfu karotājiem, kurš senā pareģojumā bijis minēts kā vienīgais iespējamais pagātnes atjaunotājs un nākotnes glābējs.
Tagad kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas komandieris, zvērēja, ka šoreiz gan to Nolādēto elfu dabūs rokā — sagūstīs un nogādās pie vēl vairāk nolādētā Valdītāja un Tiesneša. Tad vismaz viņu un viņa vīrus liks mierā, ļaus tiem brīvi atgriezties mājās, kur tie varēs censties atgainīt orku karaspēku no lauku saimniecībām, no pakalniem, kur bērni gana lopus un kur sievietes iet uz avotu pēc ūdens, — atgainīt šos briesmoņus no savas izmisušās tautas un zemes, kas mokās sāpēs.
Tieši šai brīdī visi — elfs pa priekšu un viņi tam nopakaļ — izjāja no Dogonas ielejas. Viņu acīm atklājās Varilas pilsēta, tik majestātiska un skaista, tik augstu mūru ieskauta, — līdz ar milzīgu mēnesi tā atspoguļojās rīsa lauku ūdeņos.
Ārējais loks bija vienās liesmās. Neskaitāmas orku kaujas vienības bija aplenkušas pilsētu, un bija skaidrs, ka orki kuru katru brīdi pamanīs Daligaras vieglo kavalēriju, kas aulekšiem tuvojās.
Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties — tā viņš varbūt vēl spētu izglābt savus vīrus. Vēl mazliet, un orku sargkareivji — jo šoreiz tā patiešām nebija parasta laupītāju banda, bet vesels karaspēks — pamanīs viņus: pulku slikti bruņotu jātnieku.
Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties, jo citādi tūlīt izdzirdēs ieskanamies to ragus, redzēs, kā aizcērtas elfa izliktie slazdi, sapratīs, ka ir tajos iekritis un ka viņa vīri ies bojā tikai viņa vainas dēļ.
Un tad viņš nodomāja, ka apstāties būtu briesmīgi, jo neko citu viņš nevēlējās tik ļoti kā steigties palīgā savai degošajai pilsētai un vismaz mirt kopā ar to.
Elfs nedz apstājās, nedz gausināja auļus, viņš izvilka savu zobenu, kas tumsā iemirdzējās kā lāpa, un zem apaļā mēness, kas tik milzīgs atspīdēja rīsa laukos, turpināja aulekšot, un Daligaras vieglā kavalērija aulekšoja viņam pakaļ — pretī degošās pilsētas agonijai, pretī orku karaspēkam, kas to bija lēmis iznīcībai.
Pirmā nodaļa
Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas komandieris, tāpat kā lielais vairums algotņu, bija dzimifcPiemalē, uz pašas Zināmo zemju un Nezināmo zemju robežas.
Pagātnē tur patiesi bija stiepusies robežlīnija un bruņoti vīri to bija uzmanījuši un sargājuši. Nebeidzamās lietavas, kas pirms dažiem gadiem bija izjaukušas pasaules kārtību, pārpludināja arī Piemali un turienes sargbūdas un torņus, kas vienādā atstatumā cits no cita bija izvietoti visgarām robežai. Zagani un salmu kaudzes, kas būtu jāaizdedzina, ja parādītos ienaidnieks, samirka un pārvērtās nelielās un gluži bezjēdzīgās peldošās salās, un vairs nebija nekā, kas varētu ziņot par briesmām Cilvēku pasaulei.
Karaspēka vienības atsauca, cietokšņi sabruka, tajos uz dzīvi apmetās vardes, kāposti sapuva dubļos, labība nenobrieda.
Posts pārņēma zemi, un reizē ar trūkumu un postu, pašu izsalkuma un cilvēku bezrūpības pamudināti, bariem un bandām ieradās orki, bet tiem pretī varēja stāties vienīgi vardes.
Bailēs no sirojumiem ļaudis bēga veselām ģimenēm, viņi bēga no nežēlības un neprāta, kādā savus šausmu darbus darīja tie, kam postīšana bija vienīgais veids, kā gūt iztiku un prieku; aizbēgušas no savas zemes, šīs ģimenes klejoja ilgi, un visi trenca tās projām, līdz beidzot, līdzīgi kā kuģa avāriju pieredzējušie izpeld akmeņainā krastā, bēgļi piestāja Varilas pilsētas Arējā lokā.
Kapteinis Rankstrails nevarēja atcerēties pirmo reizi, kad bija ieraudzījis Varilu, — viņš bija tikai dažas dienas vecs, kad viņa ģimene pameta Zināmo zemju robežu. Viņš dzīvoja mazā pasaulītē, ko veidoja piena garša, mātes smarža un mugura, uz kuras viņš kūļājās, uzsiets maisā, kas bija pašūts no vecas tunikas un aizvilkts ar garu, pītu ādas saiti. Reizēm tā bija viņa mātes mugura, bet biežāk — tēva mugura: viņš abus atšķīra pēc aijājošo soļu ritma un balss, kas dūca miega dziesmiņas nebeidzami ilgajās dienās, kuras aizritēja ceļā.
Viņa ģimene bija viena no daudzām, kas bēgļu gaitās devusies orku dēļ, un stāsts par tās piedzīvoto skanēja tāpat kā daudzi citi — tas bija stāsts par kliedzieniem naktīs, par durvīm, ko izgāž ar cirvju cirtieniem, par vistām, kas sadeg kūtiņās dzīvas, bet apkārt nav jūtama ne cepeša, ne rozmarīna smarža.
Viņu trijotne sasniedza Varilu gaišā agra pavasara pēcpusdienā, neilgi pirms saule sāka slīdēt aiz ziedošiem mandeļkokiem noauguša pakalna, uz kura slējās gigantiski balta marmora pilsētas mūri. Gan pilsēta, gan debesis atspīdēja rīsa lauku ūdeņos, radot iespaidu, ka šī dubultā pasaule lidinās gaisos, iegrimusi zilgmē, kas pārvērtās zeltā, kad saule laidās tuvāk apvārsnim.
Ja arī Rankstrails pilsētas mūrus pamanīja, viņam tie droši vien nešķita pievilcīgāki par dzimtā ciema vistu kūtīm — katrā ziņā viņš neizrādīja, ka būtu saskatījis kādu atšķirību, un turpināja snauduļot savā tunikas gabalā. Taču par spīti visam šo dienu viņš atcerējās skaidri. Pirmā aina — baltā marmora sienas un rīsa lauki, izbrīns par šo diženumu, pateicība pilsētai, kura nebija viņu dzimtene, tomēr bija tik laipna un viņus uzņēma, bija tik iecietīga un viņus nepadzina, lai gan viņi bija vien klejoņi bez savas zemes, — tas viss bija pārvērties par stāstu, ar kum viņu vakaros midzināja tēva rāmā balss.
Jau bērnībā Rankstrails domāja, ka Varila ir viņa pilsēta un viņa zeme, — un viņš justos pagodināts par iespēju to aizstāvēt. Un, ja viņam atļautu izvēlēties, par ko mirt, viņa izvēle būtu Varila.
Jau bērnībā viņš reizēm prātoja par to, kas būs pēc nāves.
Puikas, kopā ar kuriem viņš spēlēja bruņiniekus, mēdza teikt, ka varoņiem, kas krituši, cīnoties par savu zemi, dievi atvēlot svētlaimību. Šis vārds bija neskaidrs, un Rankstrails secināja, kas tas droši vien nozīmē kādu īpaši labu apiešanos, apstākļus, kad reizi par visām reizēm desas, žāvētas vīģes, svaigu kazas sieru un jo sevišķi medu — vispārāko saldmi — var ne tikai nogaršot, bet baudīt pēc sirds patikas.