Viegli tas nebija. Pirmās dienas veiksme vairs īpaši bieži neatkārtojās. Bites nedzīvoja rīsa lauku tuvumā, to stropi bija meklējami mežos, birzīs un nedaudzajās šī novada ganībās. Vajadzēja nostaigāt daudzas dienas, līdz izdevās atrast bites, bet pēc tam tikpat daudz dienu pagāja, tās izsekojot līdz stropam — bišu pilij, kas izskatījās kā milzīgs čiekurs un allaž atradās augstu kokos; pili, protams, sargāja dūcoši, spārnoti un bruņoti aizstāvji, un tai vajadzēja uzbrukt, pareizās devās sajaucot drosmi un pacietību. Sūnas nebija grūti paslēpt, un sargkareivji pie pilsētas vārtiem bija pārlieku aizņemti, lakstojoties ar meitenēm un strīdoties, lai pievērstu uzmanību sīkiem knauķiem. Grūtāk bija piemānīt tēva acis — tās sāpju pilnas nolūkojās, kā dēls nodarbojas ar likuma aizliegtām lietām. Taču klepus bija klepus, un tikai medus varēja to kaut nedaudz mīkstināt, nemaz nerunājot par to, cik izdevīgi šo saldmi varēja iemainīt pret kartupeļiem, sieru un pupām, kurās pirmos zobiņus kāri iecirta Liesma, kad bija jau pārāk liela, lai izsalkumu remdētu ar izsīkstošo mātes pienu.
Viņš tēvs to visu nespēja sagādāt. Un, kad tēvs nodūra acis, Rankstrails jutās ļaunāk nekā tad, ja kareivji būtu viņu pieķēruši un pamatīgi nopēruši ar pātagu. Rankstrails zvērēja, ka metīs šo nodarbošanos pie malas. Pārtrauks, tikko tas būs iespējams. Paļāvīgi gaidot, kad šis piemērotais brīdis pienāks, viņš darbojās vēl centīgāk, kļūstot par galveno un vismeistarīgāko medus piegādātāju visā Arējā lokā.
Vienmēr bija kāds, kuru mocīja klepus: kaimiņš, kāds sirmgalvis, viens no bāreņiem, kas rotaļājās dubļos. Un uz Rankstraila ģimenes mitekli medus gribētāji reizēm nāca rindām vien. Viņu mājiņa kļuva par kvartāla centru.
Vasaras vakaros kaimiņi sasēdās durvju priekšā un kavēja laiku sarunās, kas bija vienlīdz tukšas un tīkamas. Dažreiz skanēja mūzika — nē, flautu neviens nespēlēja, tā bija spēcīga un strauja dūdu un tamburīnu spēle, kura, kā ļaudis runāja, varot izdziedēt pat tarantulu sakostos. Šāda mūzika Rankstrailam patika. Tamburīnu rīboņa viņu aizrāva — to klausoties, šķita, ka viņš zirga mugurā auļo pāri pakalniem. Turklāt šī mūzika ārstēja ne tikai tarantulu kodienus, tā dziedēja arī no skumjām un klepus, jo dažkārt gadījās, ka viņa mamma, gandrīz ne reizi neieklepodamās un laimīgi smiedamās, visu vakaru nosēdēja pie mājas durvīm ar Liesmu klēpī un viņu un tēvu blakām.
Rankstrailam arvien biežāk nācās pieskatīt savu māsiņu. Mammas sākotnējās bailes no nelaimēm, kam par iemeslu varētu būt viņa lempīgums, pagaisa, kad viņa kādu nakti, klepus lēkmes pamodināta, ieraudzīja, ka mazā Liesma ir nomodā un guļ, saņēmusi dūrītē brāļa resnos pirkstus, bet Rankstrails, nometies ceļos turpat blakus, klusītēm kaut ko dūc, pūlēdamies mazulīti aizmidzināt. Kad Liesma iemācījās smaidīt, brālim viņa uzsmaidīja biežāk nekā mammai, kura nereti jutās pagalam slima un centās bērnu pa rokām pārāk daudz neauklēt, lai neapkustu ar klepu. Brālim Liesma uzsmaidīja biežāk nekā tēvam, kurš nereti nespēja izkļūt no savām skumjām un ar viņu parotaļāties. Pirmais Liesmas izrunātais vārds bija Ail, un Rankstraila sirds vai plīsa no maiguma. Lai māsu sasmīdinātu vai aizmidzinātu, arī Rankstrails pasāka viņai stāstīt par princesi un krupi. Viņš stāstīja vienmuļā un bezkrāsainā blasī, cenzdamies stāstu pēc iespējas saīsināt, pareizāk, noīsināt līdz plikam notikumu pārstāstām, taču Liesmai tas patika tik un tā. Pasaku par vilku un kazu viņš nolēma labāk nestāstīt: tas bija pāri viņa spēkiem. Vienu reizi viņš gan bija mēģinājis, taču pasakas nobeigums neviļus pārveidojās: vilks beidzot iecērt zobus gaļā, sajūt, kā zem ilkņiem nobrakšķ kauli un noskripst cīpslas, un reizi par visām reizēm apmierina savu mūžīgo izsalkumu, aizmirst neuzvaramo badu. Tā Rankstrails stāstīja, kad sastapa savas mātes šausmu pilno skatienu. Viņš tūdaļ apklusa, bet nekad neaizmirsa kluso aizvainojumu un dusmas par pasaku muļķību un loģikas trūkumu: tie paši ļaudis, kuri par jēra cepeti vai kārtīgu desas luņķi līksmoja, it kā būtu saņēmuši dāvanu no dieviem, pasaku klausoties, priecājās par izglābtu ragulopu, it kā tas būtu pašu dēls.
Bija labi uziet jaunu stropu — tas nozīmēja, ka varēs mierīgi sēdēt un skatīties, kā māsiņa, rāma un lēnīga kā eņģeļa mazulis, citu pēc citas iztukšo astoņstūrainās medus kanniņas, cilājot netīrās roķeles pie bezzobainā smaida. Rankstrailam tikai vajadzēja padzīt nostāk mušas un sirseņus.
Aptuveni septiņu gadu vecumā Rankstrails kļuva par malumednieku. Klejodams starp ziedošiem mandeļkokiem, zēns beidzot ievēroja, ka rīsa lauki ir putnu pilni, — tur bija gan baltie gārņi, gan dzēses, spārnoti radījumi, kas visā visumā bija līdzīgi vistām. Rankstrails atcerējās viesošanos dižkunga Erktora (dižkungs gan tagad bija kļuvis par pilsētas ķēniņu) nama virtuvē: toreiz uz iesmiem bija cepušies gārņi. Tas nozīmēja, ka baltos gārņus un, protams, arī cekulotās pelēkās dzēses tāpat kā vistas varēja pārvērst cepešos un, iespējams, arī gaļas virumā vai sautējumā ar dārzeņiem. Gārņu bija daudz, to spārni virs rīsa laukiem teju vai aizsedza debesis, — viens gārnis vairāk vai mazāk, kurš gan manīs atšķirību, ja neskaita pašu gārni un varbūt sliktākajā gadījumā arī viņa tuvākos radiniekus, draugus un mājas kaimiņus (ja vien gārņiem tādi ir).
Atšķirībā no vistām un medus šūnām gārņi prata lidot. Tātad, lai tos notvertu, bija nepieciešams kāds pietiekami trāpīgs metamais ierocis, citiem vārdiem sakot, linga, kādu Rankstrails bija redzējis malumedniekiem rokās vai paslēptu zem apmetņa un kuras lietojumu uzreiz bija nopratis. Sākumā Rankstrails mēģināja putnus notriekt, metot tiem ar akmeņiem, bet, lai ari cik spēcīga bija viņa roka, šādi uz panākumiem nebija ko cerēt.
Taču Rankstrails jau sen nespēra ne soļa bez savas flautas. Viņš to nekad nespēlēja, nebija tajā nedz iepūtis, nedz vēlējies iepūst, taču flautas esamība viņa tarbā bija kā skaidrs un visā divdesmit collu garumā aptaustāms tēva mīlestības pierādījums.
Rankstrails no tarbas aizdares izvilka pīto ādas saiti un izvēra caur flautas galējo caurumiņu, pārvēršot to par lingu. Nu saites vidusdaļā varēja ievietot akmeni, kurš vēzienā ieguva tādu ātrumu un spēku, kādu ar roku mests nekad nesasniegtu. Rankstrails izmēģināja jauno ieroci. Lieliska linga. Visu ziemas pēcpusdienu viņš pavadīja slapjumā un aukstumā, izbaudīdams prieku, ko sniedza jauniegūtais spēks. Nu viņam bija ierocis. Vajadzēja vingrināties ilgi, iekams tapa skaidrs, kā aprēķināt metiena virzienu un stiprumu, bet saulriets vēl nebija nozeltījis ūdeni un gaisu, kad Rankstrails notrieca savu pirmo gārni. Nežēlīgs un rāms prieks viņu piepildīja, redzot asinīm notraipītās spalvas, jo tas nozīmēja, ka pavisam drīz no viņu mājiņas skursteņa pacelsies cepeša smarža.
Jau atkal iztēlē viņš sevi redzēja kā karotāju, kurš, bruņojies ar lingu, vajā visus'pasaules orkus, kas mēģinājuši nogalināt Melnīti, sabiedējuši mammu, bet tēvu no spēcīga un lepna vīra, kurš savā ciemā ar godīgu darbu spējis uzturēt ģimeni, pārvērtuši par sakauto, kura izdzīvošana atkarīga no dēla zagļa un malumednieka gaitām.
Ik brīdi, kas aizritēja rīsa laukos, Rankstrails sapņoja, iztēlodamies sevi par varoni, kurš cilvēku ciltij atkaros zemes, ko sirojumos nopostījuši un sagrābuši orki, jo orki bija tie, kuri slepkavo bērnus, smejas par to kliedzieniem un nāvi, priecājas par to, kā mokās nogalēto tuvinieki. Rankstrails sapņoja, ka sameklēs orkus un sakaus, vajās un trenks līdz pat pasaules malai, bet tur izkaus visus līdz pēdīgam. Viņš iztēlojās arī to, kā pats, stalts un varens, tērpies spožās bruņās, ar savu lingu rokā un varbūt arī ar zobenu pie sāniem stāvēs un nicīgi noraudzīsies uz savu pretinieku, uz pieveikto neģēli, uz pēdējo orku, kurš, ceļos nometies, lūgs žēlastību, un tad viņš, Rankstrails, to varbūt cēlsirdīgi apžēlos.