Jaunais elfs atbrīvoja ceļu, stādamies pretī pirmajam orku pulkam un nogalēdams to komandieri, taču tad viņš negaidot atteicās no vadības, mazliet pievaldīja zirgu, atvēlēdams Rankstrailam uzdevumu un godu būt Varilas atbrīvotājam. Šai mirklī Rankstrails zvērēja, ka elfs būs viņa vadonis, ka tikai viņš, vienīgi viņš būs noteicējs pār Rankstraila dzīvību un zobenu, protams, ja vien Rankstrailam izdosies sagādāt ieroci, kas būtu šī apzīmējuma cienīgs.
Divdesmit treša nodaļa
Kad meitene līgavas tērpā bija atdevusi viņam zobenu, Joršs atkal saļima dubļos, velti pūlēdamies atgūt elpu un spēkus. Redze bija aizmiglojusies. Kā sapnī viņš redzēja, ka viņus aplenc pulks orku. Rankstrails vēl nebija paguvis pagriezties pret tiem un atsākt cīņu, kad tuvāko no orkiem notrieca bulta: meitene līgavas drānās bija norāvusi no pleca loku, paķērusi nogalētā vienacainā orka bultu maku un iesaistījusies cīņā.
Rankstrails atkal kāva orkus citu pēc cita, bet tagad viņš, par laimi, galvas vairs neskaldīja un savus pretiniekus vienkārši nodūra, un sāpju viļņi Joršu vairs nesasniedza.
Piepeši mežonīgi rēcieni skaļumā pārspēja ieroču šķindu un sārta liesmu rūkoņu — tie atplūda no augšienes, no trešā un visaugstākā pilsētas nocietinājumu mūra, kuru vēl nebija apņēmušas liesmas un kurš vēl nebija pilnībā kritis orku rokās. Arī uz mūra sienas bija gūstā saņemti varilieši, un orkiem nevajadzēja kraut sārtu: pietika nelaimīgos nogrūst no sienas tieši ugunsgrēku liesmās. Gūstekņi bija pieauguši vīri, gandrīz visi tērpušies bruņās, — acīmredzot tie bija Varilas armijas kareivji, kas neapdomīgi bija padevušies dzīvi un tagad par savu kļūdu dārgi samaksās. Sagūstītie virs galvas kopā sasietām rokām karājās garā virtenē: zem auklām, kas saistīja plaukstu locītavas, bija izvērts baļķis, kura gals karājās tukšumā un no kura orki tos tagad pa vienam vien bakstīja nost.
Joršs sakoda zobus, lai saņemtu spēkus. Viņš pieslējās kājās un piespieda skatienu nopurināt miglu. Viņš satvēra loku un bultu un notrieca orku, kurš stāvēja vistuvāk gūstekņu virtenei. Šautra izskrēja cauri orka rīklei, un Joršam atkal bija jāsajūt, kā elpa nosmok asinīs, kā sirds apstājas, kā prātu gluži kā dubļu jūra pārpludina neķītras un tumšas atmiņas. Joršs jaudāja vēlreiz nospriegot stiegru un ar nākamo bultu pārcirst virvi, kas saistīja divus baļķa galam vistuvākos gūstekņus, tad viņš atkal, ar muguru atspiedies pret koka stumbru, noslīdēja zemē ledainiem sviedriem noplūdušu pieri.
Viens no atbrīvotajiem gūstekņiem tūdaļ paķēra nošautā orka zobenu un metās cīņā ar pārējiem.
Otrs steidzās atsvabināt savus biedrus, un cīņa uz nocietinājumiem atsākās ar jaunu sparu. Siena bija šaura, orki bija spiesti pa vienam stāties pretī variliešiem, kuri drīz guva pārspēku.
— Tā šaut nav iespējams. Tas nav cilvēka spēkos! — apstulbusi teica jaunā līgava.
— Viņš arī nemaz nav cilvēks, — paskaidroja Rankstrails. — Viņš ir elfs.
— Elfs?
— Elfs, — apstiprināja Rankstrails.
— Viņš ir mūsu gūsteknis! Mēs viņu esam dabūjuši rokā! — priecīgi iesaucās virsnieks, kas allaž turējās blakus Rankstrailam. — Viņš ir gūsteknis! Kaptein, mums tas ir izdevies! Mēs pie reizes esam viņu sagūstījuši!
— Viņš nav gūsteknis, Lizentrail, — sava karabiedra sajūsmu nodzēsa Rankstrails. — Viņš ir mūsu vadonis. Viņš mūs vada uzbrukumā orkiem, bet mēs viiiam sekojam.
— Kaptein, tu joko, vai? Viņš taču ir elfs! Tu tak neiedomājies, ka mēs klausīsim elfa pavēlēm?
— Tad jau labāk nosprāgt uz līdzenas vietas, — kāds noteica, bet Kapteinis neatskatījās, lai noskaidrotu, kurš bijis runātājs.
— Nākamo, kurš pavērs muti tādām muļķībām, es noduršu pats ar savu zobenu! Lai es vairs nedzirdētu jūs, kraupainais suņu bars! — viņš uzbrēca saviem vīriem pilnā rīklē, un viņa rīkle patiešām bija skaļa. Kapteiņa balss pacēlās pāri ugunsgrēkiem un pārspēja Varilas tauru pūtienus. — Lai neviens pat domās neuzdrošinātos apšaubīt manas pavēles, citādi es jūs saberzīšu putekļos! Nelieciet man nožēlot, ka neesmu jūs nobendējis jau agrāk, un nelieciet man atkārtot, ko es domāju par jums un tām sievietēm, kas velti izšķiedušas savu dzīvi, lai jūs dzemdētu!
Vīri pieklusa. Neviens neuzdrošināsies neko iebilst. Neviens neuzdrošināsies neko darīt bez viņa pavēles. Kapteinis nomierinājās. Viņa balss atmaiga.
— Mēs klausījām elfa pavēlēm un tāpēc tagad ne tikai neesam sakapāti gabalos, bet arī esam uzvarējuši kaujā, kurā uzvarēt nemaz nebija iespējams, esam sakāvuši karaspēku, kuru sakaut nemaz nebija iespējams. Tāpēc mēs arī turpmāk klausīsim elfa pavēlēm! Tiklīdz man izdosies viņu piesliet kājās.
Joršs bija saļimis zemē. Lai arī no liesmojošā sārta plūda neizturama karstuma viļņi, viņš atkal drebēja pie visām miesām. Viņu plosīja paša nogalināto orku atmiņas: viņš redzēja katru, pat vissenāko mirkli, kas tajās bija saglabājies. Joršs saprata, kāpēc katrs orks atsevišķi bija vienīgi to lielā karaspēka daļa: apziņu par savu vienreizību var apgūt tikai no savas mātes un tikai tad, ja tā pati ar tādu ir apveltīta. Orki bija verdzeņu bērni un nepazina brīvību, tie nebija brīvi arī no nežēlības:
Rankstrails acīmredzot nolēma likt Joršu mierā un pievērsās savai māsai.
— Sasodīts, ko tu te ārā dari? Kāpēc tu neesi iekšpusē aiz mūriem? Un kāda velna pēc tev mugurā ir šī kleita? — viņš pārskaities prasīja.
Kaut arī negantās dusmās kūsājošais Kapteinis izskatījās drausmīgi un kareivji, viņu uzlūkojot, burtiski sastinga, uz viņa māsu šis niknums nekādu iespaidu neatstāja.
— Mūs sagūstīja mūru iekšpusē, — viņa pavisam mierīgi atbildēja, kad bija apsēdusies zemē un papildinājusi asiņu un sodrēju traipus uz kleitas arī ar dubļu pleķiem.
Viņa bija smalka, slaida meitene, kas itin nemaz nelīdzinājās druknajam milzīgā auguma brālim, kaut arī zināmu radniecību varēja samanīt, redzot, cik bezbailīgi un izaicinoši viņa tur augstu paceltu galvu un cik tieši raugās acīs savam sarunbiedram. Viņas tumšbrūnie mati bija sapīti divās bizēs un apvīti vainagā ap galvu. Meitene atspieda pakausi pret koka stumbru, lai uz mirkli atvilktu elpu un varētu turpināt stāstījumu, kaut arī viņas nogurums droši vien bija neizmērojams kā apvārsnis dienā bez mākoņiem. Viņas lūpas bija izkaltušas un sasprēgājušas. Brālis pasniedza viņai savu ūdens blašķi un, padzirdījis māsu, deva dzert arī pārējiem atbrīvotajiem.
— Orki pilsētā iekļuva pa lielajām arkām, kas savieno visus trīs nocietinājumu gredzenus, — nedaudz atguvusies, meitene turpināja. — Viņi tika līdz vecajai pilsētas daļai, kur mēs visi bijām patvērušies, un aizdedzināja Ārējo loku. Mūs viņi sagūstīja šorīt no rīta un izveda ārpus mūriem, iekams liesmas vēl nebija iznīcinājušas kāpnes un Ārējā un Vidējā lokā vēl bija iespējams pārvietoties. Citadele šobrīd ir pilnīgi izolēta. Tur uz mūriem gan ir orki, taču pats pilsētas kodols vēl pretojas.
— Kā gan iespējams, ka Varila krita? Kāpēc netika .atvērti aizsprosti? Un kāpēc Varilas karaspēks orku uzbrukumu neatspieda? Tā taču bija iespaidīga armija! Visskaistākā armija pasaulē!
— Skaisti jau viņi bija, — atbildēja meitene. — Bet viņus visus apkāva nepilnas dienas laikā. Pēc tam pilsētu sargāt varējām vairs tikai mēs, atlikušie: sievietes, bērni un ievainotie. Kāds mūs bija pārdevis orkiem. Viņu avangards ieradās naktī, viņi uzbruka kā vilki: vispirms ieņēma dzirnavas un nogalināja kareivjus, kas stāvēja sardzē pie aizsprostiem, — tie nepaguva applūdināt klajieni. Orkiem bija kartes, un viņi labi zināja, kas darāms. Pēc tam viņi aplenca pilsētu. Kavalērija mēģināja aplenkumu salauzt. Taču viņu spēki bija galā jau pēc pirmās sadursmes. Nelaime tā, ka skaisti viņi bija ar savām sudraba un zelta kniedēm, taču cīnīties gan viņiem nekad agrāk nebija gadījies. Tas bija karaspēks, kas piemērots tikai parādēm un turnīriem. Ierindā viņi stājās atkarībā no dzimtu dižciltības pakāpes un senuma. Līdzās siram Erktoram, kurš komandēja kavalēriju, nostājās arī sirs Gaimirs, kurš bija viņa pirmās pakāpes brālēns un komandēja vieglo kājnieku pulku. Kājniekiem būtu bijis jāstāv aiz jātniekiem, taču seno tradīciju dēļ daļa no tiem atradās tieši pa vidu kavalērijai un kļuva par vājo vietu — tieši pret šo punktu orki vērsa savu uzbrukumu, pārrāva ierindu un sašķēla mūsu kavalēriju uz pusēm. Orku spiedienu lieliski būtu varējuši atvairīt āvinieki — tie būtu varējuši stāvēt kā nesalaužama siena un pasargāt pārējos, taču āvinieki bija nostādīti pašā karaspēka aizmugurē, jo to komandieris nāca no ģimenes, kura tikai salīdzinoši nesen bija iemantojusi dižciltību, un tāpēc neviens no senāko dzimtu dižcilšiem nevēlējās, lai viņš stājas tiem līdzās pirmajās rindās. Savukārt princis Ēriks, sira Erktora dēls, ar saviem strēlniekiem nemaz netika iekļauts šai karaspēkā. Tēvs viņu padzina, un ne jau tikai tāpēc, ka princis bija iebildis, ka karaspēka izkārtojums saskaņā ar dzimtu un ģerboņu senumu uzskatāms par pašnāvību. Sirs Erktors un pārējie paziņoja, ka loki un bultas esot… pagaidi, kā viņi teica… neeleganti ieroči. Tādi esot piemēroti tikai laupītājiem un malumedniekiem, ar tādiem varot medīt tikai mežakuiļus. Bultu varot raidīt jebkurš lupatlasis, turklāt no liela attāluma — vienādi laupot dzīvību gan viscēlākajam no bruņiniekiem, gan parastam āviniekam — un tas neesot eleganti. Dižciltis pavada pusi mūža, lai iemācītos veikli rīkoties ar zobenu sava mūža izšķirošajā kaujā, taču no visas mākas beigās nav nekāda labuma, jo kāds viņam ietriec kaklā bultu no trīsdesmit pēdu attāluma, un arī tas nav eleganti. Tad jau labāk karu zaudēt —1 lai gan pēc tam, kad karš ir zaudēts, orki ar zaudētāju nocirstajām galvām spēlē ķegļus, un arī tas nav diez ko eleganti. Patiešām žēl, ka orku smalkās manieres tiem neliedz lietot viņu nolādētos arbaletus: to raidītās bultas aptumšoja debesis. Tās nebūtu bijušas tik slepkavīgas, ja mūsējie nebūtu stāvējuši kā mieti un gaidījuši, kad bultas šiem trāpīs, — viņi patiešām stāvēja un krita kā ķegļi. Varilas armijas reglamentā ir aizliegts mesties guļus, lai glābtu savu dzīvību. Šāda rīcība tiek pielīdzināta bēgšanai. Tiem, kas tupstas vai metas gar zemi, pienākas nāvessods. Viņi visi palika stāvam. Būtu pieticis pietupties un paslēpties aiz vairogiem, un jau pēc brīža viņi būtu varējuši iet pretuzbrukumā. Taču viņi spītīgi turējās stāvus — tikai tik ilgi, kamēr nebija ievainoti tā, ka stāvus noturēties vairs nespēja. Siru Erktoru drīz sagūstīja un nekavējoties pakāra. Lai viņa nāve nebūtu pārāk mokoša, viņa dēls, princis Ēriks, nometa no aizsargmūriem maisu ar zelta monētām — tāpēc Varilas ķēniņu vienkārši pakāra. Princis1 'Ēriks no mūriem nometa visu pilsētas zeltu, lai palīdzētu arī pārējiem gūstekņiem, taču visiem nepietika, un tad…