— Jā, es zinu, zinu, — brālis viņu pārtrauca. — Es zinu, ko viņi mēdz darīt.
Meitene sāka raudāt, taču ātri atguvās un jautāja, vai kādam nav kaut kas ēdams. Rankstrails un viņa vecākais virsnieks izdāļāja savu maizi.
— Kāpēc tu esi sataisījusies kā uz kāzām? — jautāja Kapteinis, norādot uz meitenes tērpu, baltu, grezni izšūtu tuniku. Viņš bija pieklusinājis balsi, taču Joršs bija apveltīts ar elfa cienīgu dzirdi un pat par spīti sārta liesmu rūkoņai saklausīja katru vārdu. — Tā taču bija mūsu mātes kāzu kleita. Ko tu esi iedomājusies? Un ko tu vilksi mugurā, kad tevi bildinās maiznieka dēls?
— Maiznieka dēls mani nebildinās. Nekad. Tā vecā harpija, viņa māte, grib, lai līgavai pūrā būtu vismaz divdesmit zelta gabalu, un mums to nekad nebūs. Un, pat ja mums tie būtu, es nemūžam neprecētos ar tādu, kurš mani grib tikai pūra dēļ un, ieraugot orkus, pamet mani vienu un aizbēg. Ja man nebūtu tevis taisītā loka, ja tu man nebūtu iemācījis ar to rīkoties, es būtu mirusi jau pirms pusotras dienas. Šo kleitu es uzvilku, jo biju pārliecināta, ka līdz rītdienai nenodzīvošu. Es negribēju mirt ar mūžīgajām skrandām mugurā, un tad jau tik un tā mani neviens nekad neņems par sievu, tāpēc es gribēju pirmo un pēdējo reizi uzvilkt šo kleitu. Nebija nekādu cerību, ka mēs varētu sagaidīt rītdienu.
Meitene atkal ieraudājās.
— Kur jūs tik ilgi kavējāties? Kāpēc jūs vilcinājāties tik ilgi? — viņa jautāja.
Tad viņa atkal nomierinājās un atsāka runas par kleitu, jo droši vien tēma, kas bija mazāk briesmīgāka par orkiem un karu, palīdzēja atgūt sirdsmieru. Nu viņa vēl vairāk pieklusināja balsi, taču Joršs tik un tā visu dzirdēja.
— Vai zini, ka kleita nekad nebija valkāta? Pirms manis neviens to nav vilcis mugurā! Es biju pārliecināta, ka mūsu māte to valkājusi savā kāzu dienā, taču tā nav taisnība. Mūsu mamma nebija nekāda veiklā izšuvēja, un arī redze viņai nebija necik laba, un, izšujot rakstus, viņa vietām bija vieglītēm sadiegusi kopā priekšpuses un mugurpuses audumu. Man pirms vilkšanas tos diegus vajadzēja atārdīt!
Rankstrails pārakmeņojās.
— Tu nekļūdies? — viņš beidzot jautāja.
Joršam šķita, ka brīdī, kad pilsēta deg vienās ugunīs un kauja ar ienaidniekiem vēl īsti nav galā, sarunas par tērpu īpatnībām ir visai savdabīga neldzības izpausme, un viņš jutās pārsteigts, jo līdz šim Kapteinis Rankstrails nebūt nebija izturējies kā ģeķis vai nelga.
Ar milzu pūlēm Joršs centās pieslieties kājās; Rankstrails viņu saņēma aiz elkoņa un uzrāva stāvus.
Jaunais elfs atcerējās, kas ir šis cilvēks, kurš stāv viņam pretī.
Līdz šim brīdim viņš bija redzējis tikai cilvēku, kuni māc izmisums par savu izpostīto zemi, viņš bija redzējis diženu karotāju, bezbailīgu cīnītāju, kurš ir gatavs nolikt ieročus un lemt sevi nāvei, lai izglābtu dzīvību bezpalīdzīgiem gūstekņiem.
Taču tagad Joršs atcerējās, ka viņam pretī stāv Daligaras kavalērijas komandieris. Viņu atkal pārņēma dusmas. Viņš asi parāvās sāņus, izvairīdamies no Kapteiņa lielās tumšās plaukstas pieskāriena — viss nogurums pēkšņi bija pagaisis.
— Jūs pavēlējāt nogalināt pēdējo pūķi, — Joršs, dumās nobālējis, nicīgi nočukstēja. — Jūs esat tas, kurš pavēlēja noslepkavot Erbrovu.
Iestājās klusums. Rankstrails izskatījās apjucis, taču skatienu nenodūra.
— Es izglābu tevi, — viņš pēc brīža dedzīgi atbildēja. — Es izglābu jūs visus. Tevi un pārējos skrandaiņus. Man bija dota pavēle jūs nogalināt, iznīcināt visus līdz pēdējam, taču es ļāvu jums aizbēgt. Cik vien varēdams, es novilcināju pavēli sākt uzbrukumu, lai jūs pagūtu iebēgt aizā. Es aizkavēju uzbrukumu, lai tu paspētu tikt prom. Gan tu, gan pārējie. Es negribēju, lai uz manas sirdsapziņas gulstas atbildība par noslaktētu skrandaiņu baru… Tu man esi dzīvību parādā.
— Jūs neizglābāt mums dzīvību. Jūs tikai mums to nenolaupījāt. Jūs bijāt tas, kurš mūsu dzīvību apdraudēja. Bet mūs izglāba pēdējais pūķis. Jūsu vainas dēļ pār šo pasauli vairs nekad neizpletīsies pūķa spārni.