Jorša dusmas un nicinājums pieņēmās spēkā. Viņu piepildīja atmiņas par Erbrovu. Viņš būtu gribējis iesist Kapteinim, nodarīt tam sāpes. To sajuta vilks — saklausījis dusmas un naidu arī elfa balsī, tas draudīgi ierūcās, bet Kapteinis zvēru apsauca ar īsu pavēli. Atkal iestājās ilgs klusums.
— Domāju, ka tev ir taisnība, — Kapteinis teica.
To Joršs nebija gaidījis.
— Domāju, ka tev ir taisnība, — Kapteinis atkārtoja un notrauca no sejas matu šķipsnas, vēl vairāk notriepdams to ar asinīm, sodrējiem un dubļiem.
Kapteinim pie plaukstas locītavas bija ievainojums, kuru viņš pats, šķiet, nemaz nebija pamanījis. Joršs ievēroja, ka Kapteinis ir ievainots arī plecā un virs ceļgala, taču par brūcēm neliekas ne zinis. Visā, ko Rankstrails darīja, jautās nevērība pret sevi un savu dzīvību.
— Es zinu, ka tev ir taisnība, — viņš turpināja, — bet visļaunākais ir tas, ka es to zināju jau tonakt. Es nolēmu kļūt par algotni tikai tāpēc, ka man vajadzēja naudu. Es nedomāju, ka pārdodu savu zobenu un ka tas reizēm var nozīmēt arī savas dvēseles pārdošanu. Tonakt mēs nezinājām, ko darīt. Mums bija pateikts, ka jūs esat visbīstamākie ienaidnieki. Bija dota pavēle jūs visus iznīcināt, un, ja šī pavēle netiktu pildīta, bojā būtu jāiet maniem vīriem. Taču ienaidnieku vietā ieraudzīju bērnus, daudz bērnu, meiteni ar kroni galvā, ubagus, skrandaiņus, sirmus večus… Mēs nezinājām, ko iesākt. Mēs nogalinājām pūķi un apgalvojām, ka jūs visus ir nospiedusi lavīna… Mums tas šķita labs risinājums… Jūs neviens vairs nevajāja, jo bijām viņiem iestāstījuši, ka visi esat pagalam. Tu nesaproti: uz spēles nebija likta tikai manu karavīru dzīvība. Bija piedraudēts nogalināt arī viņu brāļus, māsas un vecākus, un arī sievas un bērnus, jo dažiem tādi ir par spīti visiem aizliegumiem, — saproti, bija piedraudēts nogalināt visus algotņu tuviniekus, kas dzīvo Daligaras grāfistē, visus, ko Tiesnesis varētu dabūt rokā. Mums vajadzēja izglābt savu daligariešu ģimenes…
— Kaptein, — viņu pārtrauca Joršs, un viņa balsī vairs nebija niknuma, — tieši tāpēc, ka pat jūsu kareivju ģimenes tika saņemtas par ķīlniekiem, jums vajadzētu saprast… Kaptein! Jūs cīnāties briesmoņa labā.
Šķita, Kapteinis uz mirkli paliek bez elpas.
— Zinu, — viņš beidzot atbildēja. — Es to zinu jau desmit gadu, un desmit gadi ir pārāk ilgs laiks. Taču orki ir ļaunāki par briesmoni, kura labā es karoju, un kā gan citādi es varētu stāties viņiem pretī, ja es necīnītos par Daligaru?
Vilks klusi iesmilkstējās, piespieda purnu Kapteiņa plaukstai un saņēma glāstu.
Rankstrails un Joršs raudzījās viens otram acīs.
Joršam bija krietni jāsavaldās, lai neatmaigtu pret šo cilvēku — pret Erbrova slepkavu.
Tas, kurš uzņemas atbildību par pasauli, nekad nav pelnījis nicinājumu. Kapteinis bija kļūdījies, varbūt to varētu nosaukt par traģisku kļūdu, varbūt viņš vienkārši bija izvēlējies mazāko ļaunumu… varbūt daudz svarīgākas bija novērstās ciešanas, jo daudzus gadus viņš bijis vienīgais aizstāvis daudziem izmisušajiem…
Joršs atcerējās, ka Tumšajos kalnos apslēptajā bibliotēkā, kur bija sakopota liela daļa no dzīvo būtņu zināšanām un atmiņām, glabājās arī sira Ardvina pašrocīgi sarakstīts dzīvesstāsts, — tagad Joršs vēroja Kapteini un saskatījā viņā arvien lielāku līdzību ar leģendāro orku uzvarētāju. Tas būtu vēl viens iemesls, lai pret Kapteini izturētos iecietīgi.
— Labi, —Joršs ierunājās jau vēlīgāk, — redzu, ka esat noskaņots pārdomāt agrākos nodarījumus. Taču vai jūs varētu būt tik laipns un turpmāk neuzrunāt mani tā, it kā es būtu jūsu suns vai zirgs?
Kapteinis apstulba. Viņa acis urbās Jorša sejā, taču tajās labu brīdi neatspīdēja izpratnes gaisma. Beidzot Kapteinis saprata.
— Tu… tas ir… jūs. Es… Jūs. Atvainojiet, paradums. Tā es runāju ar saviem vīriem… protams, jums taisnība… tas ir paradums, taču jums ir taisnība: jūs zināt sava tēva vārdu un neesat ne no raktuvēm virszemē iznācis rūķis, ne nāvinieks, kurš pēdējā brīdī paglābts no bendes rokām…
Joršs viņu pārtrauca.
— Atvainojiet, kungs, ka uzdrošinos nostādīt sev i .pamācītāja lomā, taču neviens šai pasaulē nav pelnījis no mums saņemt tādu uzrunu, kas ar skaidrām un nepārprotamām vārdu zīmēm neapliecinātu mūsu vispatiesāko cieņu, — vienīgais izņēmums var būt pavisam mazi bērni, mūsu brāļi un māsas, kā arī vistuvākie draugi. Jo sevišķi pieklājīgu un godpilnu uzrunu pienākas lietot tajos gadījumos, kad uzrunājamais nejūtas šāda pagodinājuma cienīgs. Ikviens ir tas, kādu sevi iedomājas esam, un, tā kā nav viegli uzzināt savu būtību, tad bieži cilvēks pats par sevi daudz ko izsecina no citu skatieniem un tā, kā tiek uzrunāts. Ne jau necilā izcelsme, traģēdijas, kas cita citai sekojušas jau kopš dzimšanas, vai drausmīgās zīmes, ko miesā iededzinājis bende, padara jūsu kareivjiem nesasniedzamu cēlu un cienīgu dzīvi, kas tiem pienāktos, — to panāk vārdi, ar kādiem pie viņiem vēršas, vārdi, kurus viņi ir gatavi izdzirdēt un attiecināt uz sevi. Visi rūķi ir cēlušies no seniem un vareniem zemes dzīļu kungiem, un, kaut arī tagad tie ir iedzīti postā un verdzībā, viņi tik un tā ir dižciltīgu dzimtu mantinieki. Bet ikkatrs cilvēks ir cēlies no vīrieša un sievietes, kuri ar dievu vēlību ir savienojušies mīlestībā vai naidā, maigumā vai nežēlībā, un tāpēc arī visi cilvēki ir svēti un godājami. Tie, kuri nezina sava tēva vārdu, varētu būt arī kāda ķēniņa vai pat dieva bērni. Pastāv seni nostāsti, kas vēsta, ka ikreiz, kad Tas, kurš radījis pasauli un dzīvību, vēlēsies runāt, viņš savu ziņu uzticēs kādam bērnam bez tēva, jo tie, kuriem tēva nav, ir pašas dzīves bērni. Runājiet ar skrandaiņiem un noziedzniekiem tikpat laipni, kā jūs runātu ar ķēniņiem, un pasaule pati spēs atgūt taisnīgumu, un nebūs vajadzības izcīnīt to, lejot asinis. Vārdi spēj būt svarīgāki par lietām, ko tie apzīmē, turklāt vārdi it visu spēj pārvērst. Es saprotu, ka jūs savus vīrus tik nikni apsaucāt, baidīdamies, ka manai dzīvībai varētu draudēt briesmas, taču neizturieties pret saviem kareivjiem kā pret ļaundariem vai gļēvuļiem, un viņi par tādiem nekad nekļūs.
Joršs pacēla skatienu pret Varilu. Rankstraila vecākajam virsniekam acīmredzot bija izdevies panākt, lai tiek atvērts viens no aizsprostiem, un ūdens līmenis, strauji kāpdams, gluži kā šļāciens no milzu spaiņa pamazām nodzēsa ugunsgrēkus pilsētas ārējā daļā. Pret mēnesi augšup cēlās varenas dūmu grīstes. Joršs jutās kā uz pusēm pāršķelts. Viņš nevarēja neienīst Erbrova slepkavu, taču nespēja ienīst Kapteini. Tas bija neizturami. Joršs gribēja drīzāk tikt projām. Viņš gribēja atgriezties mājās.
— Vai jūsu kareivju piederīgie joprojām ir Tiesneša gūstekņi? — viņš noraizējies jautāja.
Kapteinis papurināja galvu. Viņa sejā pazibēja kas līdzīgs smaida ēnai.
— Viņi ir drošībā. Mums šais gados laika bija diezgan.
— Visi?
— Visi.
Smaida atblāzma no Kapteiņa sejas nozuda, un skatienā parādījās drūmas bažas.
— Es apturēšu orkus, — Rankstrails solīja. — Es viņus apturēšu un iznīcināšu. Es ietriekšu orkus atpakaļ viņu nešķīstajās zemēs, visus līdz pēdīgam. Es viņus satriekšu. Sakapāšu gabalos. Manī nebūs žēlastības. Nekad.
— Nē, — teica Joršs.