Redzot elfu dodamies projām nakts tumsā, Rankstrails atvieglojumā uzelpoja.
Viņš zināja, ka tas varēs palīdzēt saviem ļaudīm un būs pietiekami tālu no algotņu āvām.
Kapteinis atgriezās pie Varilas sienām. Viņš pavēlēja, lai Lizentrails pusi vīru atstāj patrulēt ārpus pilsētas. Tikko pavēle bija izrunāta, viņš attapās un atkārtoja to vēlreiz, šoreiz pievienodams vārdu kungs un uzrunādams Lizentrailu uz jūs — pieklājības formā, kurā līdz šim bija vērsies tikai pie augstākstāvošajiem, pat ja tie bija apveltīti ar bezdiberūgu gļēvulību, nežēlību un muļķību kā Arniols.
Kaprālis uzlūkoja viņu izbrīnīts un sāpināts, un Rankstrails dzirdēja, ka promejot tas pārējiem sarūgtināts paskaidro, ka šāda izrunāšanās esot elfa burvestību sekas. Uzvarēt jau viņi esot uzvarējuši, taču viņu Kapteinis gan kļuvis tāds kā prātā salauzies.
Rankstrails iejāja pilsētā pa daļēji sadegušajiem Ārējā loka vārtiem. Ūdens ugunsgrēkus te bija nodzēsis un izveidojis biezu, pelnu pilnu dubļu kārtu. Vidējā loka vārti bija sadeguši pavisam. Toties Citadeles vārti joprojām turējās. Kapteiņa priekšā tie atvērās, un viņš iegāja senajā pilsētas kodolā, skanot urravām un piesmakušiem pueka saucieniem. Atskanēja Citadeles ragu pūtieni.
Varilas regulārā karaspēka kavalērija un kājnieki līdz pēdīgam vīram bija izkauti vienā vienīgā rītā, tomēr pilsēta nebija palikusi bez bruņotiem vīriem. Vēl bija atlikuši prinča Ērika strēlnieki, kā arī nocietinājumu mūru sargi. Tieši viņi tagad atvēra vārtus un ar gavilēm uzņēma savus glābējus. Augšā uz mūra gredzena, kas apjoza Citadeli, citi strēlnieki un arī karaspēkam nepiederīgi ļaudis ar improvizētiem ieročiem rokās vajāja pēdējos orkus, kurus pašu izraisītā uguns plosīšanās bija ieslodzījusi pie pilsētas serdes, kas tagad tiem kļuva par nāvējošām lamatām.
Rankstrails pazina lielu daļu ļaužu, kuri cīnījās, āvu vietā izmantojot kapļus, bet zobenu vietā — garākos virtuves tuteņus: tie bija vīri un sievas no Šķeltā kalna apkaimes. Viņi nāca no vistālākās Piemales. Tie bija ļaudis, kurus Rankstrails bija izvedis drošībā, atkāpjoties orku pārspēka priekšā, tie bija ļaudis, kuriem viņš bija iemācījis cīnīties. Un viņi to bija iemācījuši arī citiem. Par to varēja pateikties viņiem, ka nedaudzie prinča Ērika strēlnieki bija spējuši nosargāt Citadeli. Tagad viņi pazina un sveica savu Kapteini. Viņi steidzās to apskaut un no prieka raudāja.
Kapteinim un viņa vīriem zem kājām tika mesti ziedi — patiesībā tās gan bija apkaltušas un nokvēpušas lavandas vārpiņas, taču citu ziedu pilsētā vairs nebija, un katrā ziņā nekad agrāk algotņus ar ziediem neviens nebija sagaidījis.
Viens no pēdējiem Citadelē vēl palikušajiem orkiem metās virsū Rankstrailam, taču īpaši tuvu netika, jo Liesma ar savu loku izrādījās veiklāka un Kapteini izglāba. Divi aristokrāti asinīm un sodrējiem notraipītām zelta zlmotnēm, piesteigusies palīgā mazliet par vēlu, uzgavilēja viņai. Apbrīnas izsaucieniem pievienojās arī nelielais pie vārtiem sanākušo ļaužu pūlis, un Liesma pietvīka. Taču viņa nepasmaidīja, un māsas izteiksme Rankstrailam uz mirkli atsauca atmiņā tēva seju. Nogalināšana Liesmai nesagādāja tādas mocības, kādas pat tikai domas par vardarbību sagādāja tēvam, taču viņa nespēja pasmaidīt pat brīdī, kad šāviens nesis uzvaru.
Abi dižcilši stādījās priekšā kā princis Ēriks, Erktora, orku nogalētā pilsētas valdnieka un karavadoņa dēls, un viņa pirmās pakāpes brālēns Paolks.
Arī Rankstrails minēja savu vārdu, iepazīstināja ar savu māsu Liesmu un par godu Joršam nosauca Lizentrailu par kungu un kvalificēja kā vecāko virsnieku. Princis Ēriks atbildēja, vieglītēm paklanoties. Lizentrails ilgi skatījās uz princi tik apjucis, ka vismaz šoreiz nespēja izdvest ne vārda, un Kapteinis atklāja, ka šī savādā iepazīšanās ceremonija ir radījusi simetriju starp viņa armiju un dižcilšu karaspēku. Atšķirības nebija izdzēstas, taču attālumi bija sarukuši.
Redzot Ēriku, Rankstrails atcerējās, ka bija iepazinis tā māti: tolaik, kad Rankstrails bija pavisam mazs, dižkundze viņam bija uzdāvinājusi podiņu medus. Ērika piedzimšana tika gaidīta tai pašā laikā, kad viņu mājās gaidīja piedzimstam Liesmu. Jaunais dižciltīgais strēlnieks pēc skata ļoti līdzinājās savai mātei: tāds pats bija gan gaišais smaids, gan līksmās acis.
— Kungi, — princis Ēriks ierunājās, — nododiet Daligaras Valdītājam un Tiesnesim mūsu pateicības vārdus, jo viņš mūs ir glābis, sūtīdams palīgā jūs. Daži no mums — un par nožēlošanu un lielu kaunu arī es — jau uzdrošinājās apšaubīt mūsu sabiedrotā labo gribu…
— Mūs nesūtīja Valdītājs un Tiesnesis, — drūmi atbildēja Kapteinis. Sie vārdi nenāca viegli, jo patlaban viņš dižciltim atzinās, ka nav pakļāvies augstākstāvošas personas pavēlēm. īsu mirkli Rankstrailu bija pārņēmis kārdinājums noklusēt patiesību, taču uzticība Joršam, nesen iemantota un granīteieta, to nepieļāva. — Jūsu šaubas jūs nekādi neapkauno, jo Valdītājs un Tiesnesis patiesi nav devis nevienu pavēli, kuras mērķis būtu sniegt jums palīdzību. Daligaras valdnieks pat negrasījās sūtīt jums palīgus. Mūs cīņā vadīja un glābiņu jums nesa pēdējais no diženajiem elfu karavadoņiem. Bez viņa mēs nebūtu uzzinājuši, ka Varila ir aplenkta, jo šī ziņa no mums tika slēpta, un bez viņa mēs nebūtu spējuši izlauzties cauri orku līnijām. Mūsu zirgu pakavi būtu iestiguši rīsa lauku dubļos, bet mūsu ieročus neasus būtu padarījis kauns par nodevību.
Kapteiņa vārdiem sekoja apstulbuma pilns klusums.
— Mēs nemīlam elfus, Kaptein. Vai jums patiesi nešķiet apkaunojoši atzīties, ka esat pildījis pavēles, ko devis viens no viņiem? — ledaini noprasīja prinča brālēns, slaika auguma jauns gaišmatis.
Kapteinis viņu uzlūkoja. Šis jauneklis stipri atgādināja Arniolu: tā pati augstprātība, tā pati muļķība. Taču Kapteinim pat uz visīsāko mirkli neradās vēlēšanās nodurt skatienu un samierināties ar padevīga un noskranduša algotņa lomu: viņš bija zvērējis uzticību Joršam, un šis zvērests viņam rādīja ceļu tikpat skaidri kā efejrakstiem rotātā zobena zaigojošais asmens.
— Apkaunojoši, nožēlojami, nepiedienīgi un nepiedodami ir nesaprast, kuram pienākas pateicība par to, ka mūsu dzīvība un mūsu zeme ir glābtas. Ierakstiet elfa vārdu savos pergamenta rituļos, iekaliet to akmens mūros un atcerieties to mūžīgi mūžos, jo bez viņa no šīs pilsētas būtu atlikuši vien dubļi, pelni un sagruvušas arkas, krāsmatas un drupas, kur klīstu vien saimniekus zaudējušas cūkas un suņi grauztu apdegušus līķus.
Rankstrails dzirdēja, kā viņam aiz muguras klusu kunkstienu apspiež Lizentrails, un ar acs kaktiņu samanīja, ka Liesma piešauj mutei priekšā plaukstu, lai apvaldītu līdzīgu vaidu. Kapteinis pats apzinājās, ka patlaban saka vārdus, kādus viņš, algotnis, kura mājas ir starp Ārējā loka būdelēm, aristokrātu klātbūtnē nedrīkstētu pat domāt, taču, līdzīgi kā aizstāvēdams Lizentrailu, viņš bija uzdrošinājies sparoties pretī Arniolam, tā Jorša labā viņš bija gatavs stāties pretī kaut pašiem pekles dēmoniem vai debesu dieviem.
Ar asu rokas mājienu princis apklusināja savu brālēnu, kurš grasījās ko iebilst, un pateicās Kapteinim, ka tas ieradies glābt pilsētu.
Ērika vārdos itin nekas neliecināja par nicinājumu vai augstprātību. Viņš bija aizkustināts un pat necentās to slēpt. Līdz pat saulrieta stundai un vēl kādu laiku pēc tās varilieši bija domājuši, ka pienākusi viņu pēdējā nakts; taču Kapteinis uzdāvinājis viņiem jaunu rītausmu, un, ja viņam to paveikt izdevies ar elfa palīdzību, tad pilsētnieku pateicība vienlīdz tiks abiem.