Princis Ēriks stāstīja par aplenkumu, par ienaidnieku pārņemto klajieni, par Dogonas ūdeņiem, ko asinis un izmisums nokrāsojuši sarkanus. Pilsēta bija pamesta viena pati likteņa varā. Vairs nebija karaspēka, kas varētu to aizstāvēt, un nebija arī sabiedroto, kas steigtos Varilu glābt. Ieslēgušies Citadelē, varilieši krimta pēdējās tārpu samaitātās pupas. Vairs nebija ūdens, lai apmazgātu ievainoto brūces, vairs nebija pārsēju, lai tās apsaitētu. Vairs nebija arī bultu, ko šaut, — tās vajadzēja izraut no orku nogalēto variliešu miesām, bet galu galā vairs nebija arī asaru, ko raudāt. Ja neviens nebūtu atsteidzies palīgā, pilsēta būtu kritusi, iekams būtu uzausis rīts. Rankstrails klausījās un uzdrošinājās pasmaidīt. Princis atgādināja savu māti dižkundzi. Un, tā kā princis izturējās tik vienkārši un sirsnīgi, Rankstrails uzdrošinājās viņam pateikt, ka ir pazinis viņa māti, — tā uzdāvinājusi Rankstrailam podiņu medus dienu pirms Ērika dzimšanas, un tai pašā dienā pasaulē nākusi arī Rankstraila māsa. Prinča acīs sariesās asaras, un Rankstrails atvainojās, ka modinājis viņa sāpes par zaudēto un nekad neiepazīto māti, taču princis viņu pārtrauca un patencināja. Vēl nesen viņš gan sevi, gan savu pilsētu esot uzskatījis par drīzai nāvei lemtu, taču dzīvību un atpestīšanu atnesis negaidīts karaspēks, kuru vadījis neuzvarams karavadonis, kurš ieradies kopā ar meiteni, kura dzimusi vienā stundā ar viņu, Ēriku, — turklāt pilsētas un tās ļaužu glābējs vēl uzticējis Ērikam atmiņas par viņa māti.
Ēriks bija piederīgs augstākajai aristokrātijai, turklāt, kā šķita, bija labs cīnītājs.
Rankstrails nodomāja, ka beidzot ir saticis kādu, kurš ir apveltīts gan ar varu, gan ar spēku, gan ar prāta spējām.
Kapteinis jau grasījās teikt, ka ir gatavs pildīt prinča pavēles — kā jau pienāktos algotnim, kurš vada citus algotņus, taču prātā piepeši ieskanējās Jorša vārdi: Jūs esat nesalīdzināmi spēcīgāki par citiem… Tas, kuram ir pietiekami daudz spēka, bet kurš šo spēku tomēr nelieto…
Klajiene bija ienaidnieku apsēsta, aplenkums bija pārrauts, taču karš nu tikai bija sācies. Ienaidnieks stāvēja pie viņu namdurvīm, pareizāk, tas daudzviet jau bija ielauzies viņu mājās. Šis bija brīdis, kad karaspēku jāvada visspējīgākajam, un visspējīgākais bija viņš, Rankstrails, — vienalga, vai kādam patīk vai nepatīk tas, ka vadoņa lomu uzņemas noskrandis algotnis.
Vienīgais karaspēks bija viņa salašņu varza, un viņš bija šo šaubīgo tipu Kapteinis.
Varbūt elfam bija taisnība: patlaban viņa pienākums bija pavēles dot, nevis pildīt citu dotās. Rankstrails aptvēra, ka, Jorša dēļ, vēloties ievērot tā pamācības un stingri sargāt tam zvērēto uzticību, viņš ar Varilas dižcilšiem bija runājis kā līdzīgs ar līdzīgu, un tie bija atbildējuši tāpat. Viņš tagad bija vienīgā cilvēku cilts karaspēka pavēlnieks, un šis karaspēks turpmāk pakļausies tikai un vienīgi viņa pavēlēm.
Viņš atkal ierunājās.
— Pilsēta vēl nav atbrīvota, — viņš teica. — Tā nebūs patiešām brīva, iekams mēs nebūsim atbrīvojuši visu klajieni. Šonakt attīrīsim no ienaidniekiem Citadeli, bet rīt agri no rīta mums vajadzēs iziet no pilsētas un stāties pretī orku bandām. Mums jārīkojas nevilcinoties, kamēr orki nav paguvuši apkopot spēkus un, galvenais, kamēr tie savas dusmas nav izgāzuši uz pēdējām klāj ienes lauku saimniecībām un pēdējiem zemniekiem, kas vēl ir starp dzīvajiem. Mums tas jādara nekavējoties. Mums jāuzbrūk tūlīt. Nomainiet savus ieročus, bruņas un ķiveres pret labākām, ja vien šāda maiņa ir iespējama. Un visus vīrus, kas ir spējīgi cīnīties, sapulcējiet šeit "brīdi pirms rītausmas, lai varam tos saskaitīt un izlemt, kā rīkoties.
Jaunais dižciltis piekrītoši pamāja. Viņa sejā nemanīja ne mulsumu, ne sašutumu — gluži pretēji: gan Ēriks, gan viņa strēlnieki atvieglojumā uzelpoja.
Beidzot viņiem bija kāds, kurš zināja, kas darāms.
Dīvainā kārtā Rankstrails vēl nekad mūžā nebija juties tik mierīgs. Viņš bija plikata no Arējā loka, taču uzdrošinājās izrīkot aristokrātus, pilsētas dibinātāju pēctečus, un vēl nekad agrāk viņš nebija juties tik pārliecināts, ka rīkojas pareizi. Viņam vajadzēja noorganizēt pretuzbrukumu un atbrīvot savu zemi no orkiem.
Tas nemaz nešķita tik nepaveicami grūti. Šī būs pirmā reize, kad algotņiem nevajadzēs uzlasīt bultas ar notrulušām smailēm, lai būtu ko nospriegot loku stiegrās. Šī būs pirmā reize, kad viņu labā strādās vesels pulks ieročmeistaru, kalēju un galdnieku, kuri pildīs katru Kapteiņa norādījumu un kuru vienīgais mērķis būs atvieglot algotņu dzīvi. Un, ņemot vērā, cik lielus zaudējumus naktī bija cietuši orki un cik liela varētu būt kopā pulcējamā variliešu armija, šī varētu būt pirmā reize, kad viņam jācīnās tikai pret skaitliski nedaudz pārāku, nevis nesamērojami stiprāku ienaidnieku.
— Mums jādodas uzbrukumā, — viņš atkārtoja, — un mēs to darīsim nekavējoties, iekams orki paguvuši atjaunot spēkus un vēl nav saņēmuši papildinājumus no arjergarda, kam pakaļ noteikti jau aizsūtīti ziņneši. Mēs uzbmksim rītausmā, jo neko tādu orki no mums noteikti negaida.
— Bet kungs! — iesaucās prinča Ērika brālēns, vārdu kungs pastiepdams tik gari, ka nebija šaubu, ka tas lietots ironiski. — Es biju pārliecināts, ka uzbrukt negaidīti ir pilnīgi neiedomājami. Karaspēks, es domāju, īsts karaspēks, jau krietni iepriekš pavēsta, kad nodomājis doties uzbrukumā, un labu laiku velta savu ierindu sakārtošanai.
Daudzi no klātesošajiem mulsi iesmējās. Princis Ēriks izskatījās pārskaities.
Rankstrails savaldību nezaudēja.
— Saule vēl nebūs uzlēkusi, — viņš nesatricināmi skaidroja, — kad es iziešu no pilsētas un došos klajienē, kur uz orku sadzītajiem pīķiem vēl redzamas vīriešu, sieviešu un bērnu galvas, un es iznīcināšu visus, kuri ar baudu ir dedzinājuši, kropļojuši un slepkavojuši. Un mēness no jauna vēl nebūs pacēlies debesīs, kad līdzenums būs brīvs un zemnieki zinās, ka neviens vairs nevarēs postīt viņu dzīvi un mājas. Ja, tiecoties pēc šī mērķa, vajadzēs izliet manu vīru asinis, es to darīšu; un, ja reizē ar manu kareivju asinīm dubļos iejauksies arī tas, kas atlicis no jūsu goda, es ziedošu arī to.
— Mans kungs, — nobālējis atteica prinča Ērika brālēns, — es biju pārliecināts, ka mēs karā dodamies, lai apliecinātu savu drosmi un izcīnītu sev godu.
— Jūs esat maldināts. Kareivja mērķi ir pārāk augsti, lai viņš varētu no tiem novērsties un veltīt uzmanību tādiem niekiem kā paša vārda slava. Kareivja mērķis ir apturēt orkus, jo orki ir tie, kas gūst prieku, griežot pušu rīkles un cērtot galvas, slepkavojot un spīdzinot. Orki ir tie, kas smejas, nogalinādami bērnus, un ikviens mirklis, ko mēs tukši izšķiežam, nevis veltām cīņai ar šiem briesmoņiem, ir noziegums, jo tas mūs padara par līdzvainīgiem noziegumos, ko mēs būtu varējuši novērst, bet nenovērsām. Kareivja uzdevums ir atkarot ganības, kur govis mierīgi var plūkt zāli, bet ganus neviens neaplaupa un nenogalina. Kareivja uzdevums ir cīnīties, lai zemniekiem būtu zeme, ko kopt, un sēkla, ko šai zemē sēt, lai tirgoņiem būtu droši ceļi, pa kuriem pārvadāt amatnieku saražotās preces, un arī lai amatnieki ar saviem ražojumiem spētu nopelnīt tik daudz, ka varētu samaksāt nodevas, lai šo naudu varētu izmantot purvu nosusināšanai, kā arī slimnīcu un patversmju būvēšanai.