Zinu, ka runāju par jūsu komandieriem un diemžēl arī par jūsu tēviem, tāpēc atvainojos, ka sāpēm, ko raisījusi viņu nāve, pievienoju vēl tās, ko modina mani spriedumi, taču visapkārt pilsētai klīst orki, un pieklājīgo manieru laiks ir beidzies. Jūsu karaspēka kavalērijas rindas tika padarītas viegli ievainojamas, jo jūsu komandieri vadījās pēc ģenealoģiskiem apsvērumiem, un šie vīri, kuri krita, vadot bezjēdzīgu uzbrukumu, ne tikai gluži veltīgi ziedoja savas dzīvības, bet arī pameta neaizsargātu pilsētu, kuru aizstāvēt bija to pienākums.
Ne jau par savu godu ir jācīnās. No visām šai pasaulē iespējamajām darbībām karš ir tas, kurā goda ir vismazāk. Vienīgais gods ir cīnīties un mirt tikai tāpēc, lai karš beigtos un vairs nekad nebūtu vajadzības karot atkal. Gods ir saprast, kad jākaro, un prast apstāties, kad karošanai var darīt galu.
Vienīgais kareivja gods un varonība var izpausties kā cīņa par taisnīgu lietu, atturēšanās no nežēlīgas rīcības un spēja panākt pēc iespējas drīzu uzvaru, jo taisnīgam karam uzvara allaž ir vajadzīga vēl jo steidzamāk. Ikviens kareivis, kurš krīt, lai gan būtu varējis no nāves izvairīties, pamet bez aizstāvja to taisnīgo lietu, kuras labā uzskatījis par vajadzīgu cīnīties, un tādējādi viņš to nodod. Pirmais katra kareivja uzdevums ir uzvarēt, bet otrais uzdevums ir palikt dzīvam. Komandieris ir atbildīgs par savu vīru dzīvībām, un ikvienam, kurš veltīgi ziedojis kaut vienu dzīvību, būs jāatbild par to paša sirdsapziņas priekšā. Strēlnieki piesegs kavalēriju un izglābs mūsu kareivjus no nāves, pasargās to ģimenes no sērām par dēlu bojāeju.
Mēs iziesim no pilsētas un uzvarēsim. Tagad. Komandieriem ir uzticētas kareivju dzīvības, un viņi ir par tām atbildīgi. Vismaz divdesmit jātnieku pulks, kuru piesegs strēlnieku grupa, atkal atvērs slūžas, lai norobežotu pilsētu, bet tai pašā laikā pārējā karaspēka daļa dosies uzbrukumā uz ziemeļiem, lai atbrīvotu ciemus un zemnieku sētas, kas atrodas starp rīsa laukiem. To iedzīvotājus mēs nogādāsim pilsētas iekšienē, jo viņu mājokļus ir pārāk grūti aizsargāt, turklāt, kad lauki būs applūdināti, visus darbus tik un tā vajadzēs pārtraukt. Līdz vakaram iekšpus mūriem ir jānogādā ikviens mājlops, ikviena vista. Un nekavējoties pie darba jāķeras visiem namdariem un galdniekiem, līdz rītdienai Ārējā loka vārtiem jābūt atjaunotiem…
— Tas nav iespējams… — kāds iebilda.
— Esmu pārliecināts, ka galdnieki ar šo uzdevumu tiks galā, tāpat kā esmu pārliecināts, ka nedaudzajās stundās, kas atlikušas līdz rītausmai, kalēji pagūs mums izkalt trūkstošās bultas. Laiks līdz rītausmai ir jāizmanto, lai šaut ar loku iemācītu visām sievietēm, kuras ir pietiekami spēcīgas, lai spētu nospriegot stiegru. Princi Erik, mana māsa jums palīdzēs. Viņa prot cīnīties un citām sievietēm to iemācīs labāk, nekā to varētu paveikt vīrietis. Sievietes, bruņojušās ar lokiem, stāsies uz mūriem, tāpēc pilsēta nepaliks neaizsargāta, kad mēs iziesim līdzenumā. Mācības būs īsas, tāpēc varbūt viņas nebūs diez ko trāpīgas šāvējas, toties viņu būs daudz, un jau ar to vien būs gana.
— Jūs taču nedomājat iesaistīt cīniņos arī sievietes?
— Cīnīsies ikviens, kam tas ir pa spēkam.
— Protams, kāpēc ne? — izmisis un dzēlīgs noprasīja Paolks. — Mēs taču varētu uz mūriem nostādīt arī vecus večus un bērnus, lai tie met uz ienaidniekiem akmeņus un lej verdošu ūdeni?
— Laba doma. Noorganizēsim arī to, — ne aci nepamirkšķinājis, piekrita Rankstrails.
— Vai arī mums būs jāvelk ādas un dzelzs kniežu bruņas, kādas valkājat jūs un… orki? — atskanēja kāda balss.
— Protams, — atbildēja Kapteinis, — un tas būs jādara divu iemeslu dēļ. Nē, labi apdomājot, rādās, ka iemesli ir trīs. Pirmkārt, gan mēs, gan orki šāda veida bruņas nēsājam, jo tās neapgrūtina kustības: tās ir pietiekami vieglas, tāpēc tajās var soļot stundām ilgi un nejust nogurumu.
Otrkārt, tās nemirdz saulē un nepiesaista pretinieku bultas, turklāt saules staros tās nesakarst. Un, kā jau teicu, ir vēl trešais iemesls: es neciešu bruņas ar zelta un sudraba rakstiem. Tās rada iespaidu, ka karš var būt kas līdzīgs svētkiem, taču šādi uzskati piedien vienīgi orkiem. Vai kāds vēlas ko jautāt?
Neviens neko jautāt nevēlējās.
Princis Ēriks Rankstrailam apgalvoja, ka ar savu dzīvību atbildēšot, lai drošībā ik brīdi būtu brīnišķīgā, jaunā dāma, kuras drosme un cīņas spars pielīdzināmi tikai senlaiku valdnieču varoņdarbiem. Kapteinim vajadzēja mirkli apdomāties, lai saprastu, par kādu jaunu dāmu princis runā, jo nekādi nešķita, ka ar šādiem vārdiem būtu iespējams raksturot Liesmu. Ar acs kaktiņu Rankstrails samanīja, ka Liesma paslēpj savas sarkanās, sasprēgājušās veļasmazgātājas rokas starp tērpa krokām, taču tad papurina galvu, atbrīvo rokas no slēptuves un noliek tās uz loka, kur tās ir visiem redzamas, un tai pašā mirklī viņas skatiens sastopas ar prinča Ērika acīm.
Devis nepieciešamās pavēles, lai nekavējoties tiktu pildīti visi Kapteiņa norādījumi, kurus īstenot nu steidzās it visi, ieskaitot Paolku, princis paskaidroja, ka nodedzinātā Arējā loka iemītniekus tagad vajadzēs uzņemt Citadelē un izmitināt, kur vien iespējams: mājās, puķu un sakņu dārzos, uz jumtiem. Viņš pats justos pagodināts, ja savas dzimtas namā varētu piedāvāt pajumti Kapteiņa ģimenes locekļiem. Rankstrails uz mirkli apjuka, jo viņam šķita visai pārdroši, lai neteiktu muļķīgi, nomitināt zem viena jumta jaunu puisi un meiteni — īpaši, ja puisis piederīgs aristokrātijai, bet meitene ir vienkārša veļasmazgātāja —, taču viņš nespēja izdomāt, kā šos iebildumus pietiekami pieklājīgi izteikt.
Lai arī tikai uz nedaudziem mirkļiem, Rankstrailam izdevās satikt tēvu un Borstrilu. Tiem nekas ļauns nebija noticis: abi klepoja un bija nokvēpuši gluži melni, taču citādi bija pie labas veselības. Tēvs viņu apskāva un ilgi turēja skavās, bet Rankstrailam ar lielām pūlēm vajadzēja rast spēkus no šī apskāviena atbrīvoties. Sodrējiem notrieptajā sejā Borstrila acis mirdzēja apbrīnas pilnas.
Liesma palika kopā ar princi Ēriku, un Rankstrails beidzot devās uz Ārējo loku. Viņš atgriezās vietā, kur reiz bija stāvējušas viņa mājas. No ēkas bija atlikuši vien daži pārogļojušies baļķi. Mātes kapakmens plāksne gan vēl bija atpazīstama, un arī savvaļas ķirsis joprojām slīpi slējās no nocietinājumu akmeņiem, starp kuriem dziļi jo. dziļi bija iespraukušās tā saknes.
Rankstrails devās uz lielajiem vārtiem, kuru atliekas vēl gailēja. Piepeši viņam pretī nostājās kāds vīrs ar nospriegotu loku rokās. Tas bija viens no algotņiem, un Rankstrails noprasīja, kādus orkus tas še vajājot.
— Es vajāju tevi, Kaptein, — vīrietis atbildēja.
Uzvaras priekā Rankstrails pavisam bija aizmirsis par Siuīla esamību.
Bīstama aizmāršība, jo viņš savā augstprātībā bija iedomājies, ka varēs ceļot pa pasauli kopā ar nodevēju un nekādi neciest no šādas sabiedrības.
— Tiesnesis teica, lai gadījumā, ja tu viņu nodosi, rēķinus ar tevi nokārtoju es.
— Vai tavs Tiesnesis uzskata, ka uzvara pār orkiem ir nodevība? Cilvēku pasaule ir daudz slimāka, nekā varētu domāt.
Kapteinis raudzījās uz Siuīla tumšo stāvu, kas izcēlās pret sudraboto mēnessgaismu un zeltainajām ugunsgrēku atblāzmām. Nebija nekādu iespēju izvairīties no bultas, kas tūdaļ ietrieksies viņa neaizsargātajā, bruņu nepiesegtajā sirdī. Tomēr dīvainā kārtā Kapteinis nejuta baiļu.
Un īpaši nebrīnījās, redzot Siuīlu pakrītam zemē bez dzīvības.