— Ar jūsu atļauju, Kaptein, — kāds nomurmināja.
Tas bija Nirdlis, rūķis, kam sekoja arī Lizentrails. Nirdļa cirvis bija notriecis Siuīlu. Lizentrailam rokā bija kails zobens, taču viņš nebija paguvis likt to lietā.
— Ar tavu atļauju, Kaptein, — Lizentrails piebalsoja. — Mēs zinām, ka neviens nedrīkst aiztikt tavus cilvēkus, taču šis visā savā mūžā nekad nav bijis cilvēks.
Kapteinis klusi pamāja un tad piebilda, ka agrāk vai vēlāk vajadzētu saskaitīt, cik reižu Lizentrails viņam jau izglābis dzīvību. Viņš uzlūkoja mirušo un beidzot apjauta, kādas ir bijušas ciešanas, par kuru vislielāko pazinēju allaž mēdza uzdoties Siuīls, visus pārējos šai jomā atzīstot par pilnīgiem diletantiem — arī tos, kuri jau bija paguvuši vergot raktuvēs, iepazinuši bendi vai, līdzīgi kā Trakrails, redzējuši, kā paša māti sadedzina sārtā, apsūdzētu raganošanā.
Siuīla ciešanu avots bija drūma un nebeidzami kremtoša skaudība, trula un nedziedināma nenovīdība, ko jūt tie, kam mūžīgi lemta viduvējības loma, un dusmas par dzīves netaisnību. Beidzot viņš saprata, kāpēc Valdītājs un Tiesnesis ienīst elfus. Beidzot saprata, kāpēc pats pabijis bendes rokās. Neprazdams atrast citu piemērotu aizsegu, Tiesnesis savu zemisko un nožēlojamo viduvējību bija ietērpis nežēlības mantijā. Rankstrailu viņš bija atdevis bendem tikai baiļu vadīts; bet Rankstraila dzīvību bija pietaupījis, lai tas viņa vietā cīnītos pret ienaidniekiem, kurus Kapteinim bija pa spēkam uzveikt, bet varbūt Tiesnesis uzreiz nebija licis viņu nogalināt, lai pašam sev nebūtu jāatzīstas nicināmajās bailēs.
Šai brīdī Ārējā loka vārtu atliekas šķērsoja divi stāvi. Atnācēji teica, ka esot Melilots un Pallādijs un ieradušies cīnīties pilsētas labā. Rankstrails atminējās abus jau agrākos laikos redzējis Ārējā lokā un pat mācēja pateikt, tieši kurā Citadeles malā pavisam nesen manījis abu ģimenes.
Divdesmit piektā nodaļa
Joršs auļoja kā vējš. Zeme pati skrēja prom zem zirga pakaviem.
Jātnieka iztraucēti gārņi pacēlās spārnos un pēc mirkļa atkal nolaidās risa laukos. Uzausa gaisma un atspīdēja ūdeņos.
Apstājoties vien tik, lai pārpūle neapturētu Enstrīla sirdi, un ar visu savas gribas spēku balstot un stiprinot zirga skrējienu, Joršam bija vajadzīga viena diena un viena nakts, lai nonāktu pie Arstridas aizas. Visa klajiene bija nāves pilna. Lauku sētas bija nodedzinātas. Visur čumēja un mudžēja orki, taču nevienam neizdevās Joršu aizkavēt. Patiesībā viņi to pat nemēģināja, jo lielais vairums bija aizmiguši, bet pārējie — apdzērušies vai aizņemti savstarpējās ķildās. Neviens Joršu nepamanīja laikus, lai pagūtu sataisīties uz cīņu vai pakaļdzīšanos, kas būtu nopietnāka par gluži veltīgu bultu vai tikpat veltīgu un nesaprotamu lāstu raidīšanu nopakaļ.
Tad piepeši orki izbeidzās. Kā jau Melilots un Pallādijs bija stāstījuši, Varilas klajienē tie bija it visur, turpretī Daligaras grāfistē nebija neviena paša — līdz ar grāfistes robežu beidzās arī orku iekarojumi.
Saule spīdēja augstu debesīs, Jorša ceļā mijās tīrumi un augļu dārzi. Šķita, ka vienīgās nelaimes, kas apdraud grāfisti, ir mūžīgā nolaidība un ierastais trūkums. Izdēdējuši bērni ganīja nedaudzas un kārnas aitas, vienīgās līdzenumā redzamās ēkas bija koku un dubļu būdas. Samanīdams kādu cilvēku, Joršs ik reizes apstājās un brīdināja, ka orki ir pavisam tuvu un pavisam drīz iebruks grāfistē, jo pie robežas nav ne sargu, ne karaspēka. Tas patiesi bija īsts brīnums, ka orki jau nebija klāt; taču brīnuma jēdziens mudināja arī uz domām par šīs neizskaidrojamās parādības iemesliem.
Joršs ikvienam sastaptajam pilnā rīklē sauca, ka šejienieši ir neiedomājami veiksminieki, jo aizvien vēl ir pie dzīvības, taču ilgāk uz šādu veiksmi paļauties nevajagot, — lai ļaudis nekavējoties ne mirkli un jau pirms tumsas iestāšanās bēgot uz Daligaras pilsētu. Vairākums uz Jorša brīdinājumiem pat neatbildēja. Daži viņā sazīmēja elfu un svieda ar akmeņiem, kas bija vēl nekaitīgāki par orku bultām, tāpat Joršam pakaļ skrēja lāsti, kas šoreiz skanēja saprotamā valodā.
Kāds vecs mežcirtējs vienaldzīgi paraustīja plecus un bija tik laipns, ka pavēstīja Joršam, ka gluži nesen te cauri jājuši Tiesneša saucēji un izsludinājuši tautai jaunumus, proti, ka orki vairs nevienu neapdraudot, jo esot likta lietā doplorāmija, kas nozīmē, ka visi mierīgi aprunājušies…
— Diplomātija? — pārvaicāja Joršs.
Jā, tas esot īstais vārds, un tas nozīmējot, ka orki būtībā esot krietni ļaudis, jo tā apgalvojot Tiesnesis, kurš visu zina labāk, un Tiesnesis ar šiem esot aprunājies, un tagad orki esot kļuvuši vēl krietnāki un nevienam nepieduršot ne pirkstiņa.
— Krietni ļaudis? — apstulbis atkārtoja Joršs.
Protams, krietni ļaudis. Ja ar viņiem kāds iedomājas karot, tad gan, skaidrs, pat viņi noskaišoties un neesot diez ko mīlīgi, taču grāfistei esot diplo… doplo…
— Diplomātija, — vārdu atrast palīdzēja Joršs, kam nu radās nelāgas aizdomas, kurš un par kādu samaksu ir pārdevis orkiem Varilu un tās iemītniekus, apgādādams orku komandierus arī ar slūžu kartēm un pamācībām, kā tās darbināt.
Diplomātija: viņi, daligarieši, jau neesot tādi kā pārējie, kam patīk karot. Viņi ar orkiem bija mierīgi aprunājušies, un tagad orki bija lāga ļaudis, tāpēc nekādu briesmu vairs neesot un nevienam nekur neesot jābēg. Un vai tagad elfs pats vākšoties projām, vai viņu vajagot pamudināt ar kārtīgu cirvi?
Joršs saprata: savā bezdibenīgajā ļaunumā, savā neizmērojamajā gļēvulībā un bezgalīgajā neldzībā Valdītājs un Tiesnesis grāfistes neaizskaramību bija iemainījis pret Varilas dzīvību.
Tiesneša zemiskumu varēja salīdzināt vienīgi ar viņa nežēlību, bet nežēlību vienīgi ar viņa muļķību. Savienības līgums, kas jau gadu simteņiem saistīja Daligaru un Varilu, bija sabradāts, lai gan pat bērniem būtu skaidrs, ka abas pilsētas kopīgiem spēkiem būtu spējušas pretoties jebkuram iebrukumam, taču pa vienai tās bija lemtas sakāvei. Grāfistes iekarošana bija atlikta — tas bija tikai laika jautājums. Kad Gārnis būs iznīcināts, orki mierīgi un nesteidzīgi, sagaidījuši īpaši ērtu un izdevīgu brīdi, ieradīsies un nonāvēs arī Dzeloņcūku. Joršs'minēja, kādas diez vēstures grāmatas salasījies Valdītājs un Tiesnesis, jo šķita, ka viņš ir vienīgais pasaulē, kurš nezina, ka orki nekad un nemūžam no laba prāta nav ievērojuši nevienu vienošanos. Viņi noteikumiem pakļāvās vienīgi spiestā kārtā. Ja pretī stājās kāds ar ieročiem un prasmi tos lietot.
Joršs aptvēra arī to, ka Varilas atbrīvošanu orki uztvers kā līguma laušanu. Briesmīgā Kapteiņa Rankstraila patriekts no Varilas, orku karaspēks lieki nevilcināsies un dosies uzbrukumā Daligarai. Kuru katru brīdi tie būs klāt. Līdz šai posta stundai bija atlikušas vien nedaudzas dienas, un visiem šejieniešiem vajadzēja pēc iespējas drīzāk pamest savas mājas un tīrumus, savus nīkulīgos augļu dārzus un kārnās aitas, vajadzēja patverties aiz Daligaras mūriem, kas bija izturīgi un biezi kā klintis, vai vismaz apmesties to pakājē zem draudīgajiem pīķiem, kur visus pasargās bruņoti vīri.
Tā nu elfs uzreiz projām nejāja, bet vispirms mežcirtējam pavēstīja, ka esot Nolādētais un Ļaundarīgais elfs, kurš esot savas negantās slavas cienīgs, un viņš visu Daligaras diplomātiju esot iznīcinājis kā tīro nieku. Viņš esot sakaitinājis orkus un sarīdījis tos pret daligariešiem. Sakaitinājis būtu pārāk maigi teikts: viņš tos esot satracinājis, iesvēlis tiem neprātīgu niknumu. Tāpēc visiem jābēg, cik ātri vien iespējams. Jābēg, kamēr vēl nav par vēlu. Jābēg visiem, kam vien ir kājas un elpa skriešanai, jo pavisam drīz bez elpas uz mūžīgiem laikiem paliks visi, kas aizbēgt nebūs pratuši.