Mečacirtējs lūkojās uz Joršu, un viņa sejā bija viss naids, cik vien ietilpināms cilvēka vaibstos; tad, pat netērēdams laiku lāstiem, vecais steidzās sasaukt kopā pārējos. Taču jau pēc dažiem soļiem viņš apstājās un atskatījās.
— Kā lai es zinu, ka tu nemelo? — viņš aizdomu pilns jautāja.
Labs jautājums: nevarēja noliegt, ka tajā samanāma zināma loģika.
Joršs pūlējās ātri sagudrot pieņemamu atbildi.
— Elfi nekad nemelo. Viņi var visu, tikai melot ne, — viņš atbildēja.
Tie nebija tīri meli, tikai tāda mazliet uzlabota un piegludināta patiesība. Elfiem, kā jau ikvienai būtnei, kas ar citu prātiem saistīta ciešāk nekā cilvēki, melošana sagādāja īstas mocības, taču smagas vajadzības spiesti, tie tomēr spēja samelot.
— Ak tā, — nepārliecināti novilka mežcirtējs. — Un kā lai es tagad zinu, ka tu nemelo?
Šis nebija ar pliku roku ņemams. Ietiepīgs vīrs. Vai varbūt vienkārši apveltīts ar kādu nieku smadzeņu.
— Tā kā mēs, elfi, esam daudz stiprāki un daudz ļaunāki nekā jūs, cilvēki, tad kā gan jums, tavuprāt, izdevās mūs iznīcināt? — Joršs jautāja.
— Nezinu, — mežcirtējs domīgs noteica.
— Mums arī ir sava vājā vieta. Mēs nespējam melot. Ja tu elfam uzdod jautājumu, šis ir spiests tev atbildēt. Piemēram, ja tu viņam prasi, kur paslēpušies pārējie elfi, viņš nevar nekādi izlocīties un visu izklāj kā uz delnas. Padomā pats, kā gan citādi mēs būtu jums zaudējuši?
Mežcirtējs domāja visai ilgi un beigu beigās izskatījās pārliecināts. Viņš raidīja pret Joršu dažus akmeņus un dažus lāstus un beidzot aizsteidzās celt trauksmi. Joršs piekļāva papēžus zirgam pie sāniem un auļoja tālāk, un nu viņš dzirdēja, kā aizvien jaunos un jaunos ciemos atskan tauru skaņas, aizvilnījot tālās atbalsīs. Viņam bija izdevies. Kad ieradīsies orki, tie atradīs vien tukšas būdas un varbūt kādu nepiesardzīgu vistu, kas lielās bēgšanas brīdī iesprukusi plūškoku audzē.
Joršs jāja un jāja, līdz dienai pienāca gals, un tad vēl krietnu daļu no nebeidzami garās nakts, kad baiļu tumsa viņa prātā bija vēl tumšāka nekā tā, kas biezēja debesīs.
Enstrīla sirds tomēr izturēja. Vēl bija tālu līdz jaunai rītausmai, kad nāca saskatāma Arstridas aiza, un to nakts tumsībā izgaismoja neskaitāmas lāpas. Joršu gaidīja Daligaras kavalērija — īstā kavalērija, tā, kuras jātnieki nēsāja mirdzošas bruņas un nelūstoša tērauda zobenus. Joršs, šos vīrus redzot, īpaši nenobijās — taisni otrādi — skats uz karaspēku, kas nostājies pie aizas ieejas, viņam šķita mierinošs. Ja daligarieši stāvēja te, tātad viņi nebija atraduši ciemu un iebnikuši liedagā.
Kad līdz iespaidīgajām bruņinieku rindām vairs nebija tālu, Joršs līdzās pamatīgam riekstkokam, kas bija izturējis nogruvumu, ieraudzīja
Moronu. Tas bija tērpies no raupja audekla un ģērētas ādas šūdinātā dižkareivja tērpā, un nebija šaubu, ka tieši šī ietērpa dēļ Morons viņu pārdevis, pareizāk, atdevis par pusvelti. Ar garo šķēpu rokās Morons izskatījās vēl greizāks un neveiklāks.
Joršs viņam tuvojās un nespēja savaldīties.
— Būtu tak varējis pakaulēties un dabūt pretī ko labāku! Iemainīt pēdējo elfu pret dižkareivja lupatām, tas nu nav nekāds izdevīgais darījums! — Joršs teica rāmā augstprātībā.
Morons raudzījās pretī, šausmu pārņemts, tad piepeši metās bēgt, aizķerdamies pats aiz sava šķēpa. Varbūt viņš pat nebija sapratis Jorša sacīto.
Ieeja aizā bija slēgta. Bruņinieki stāvēja visgarām nogāzei. Te nebūtu ticis garām pat vissīkākais žurkulēns, bet Joršs bija krietni lielāks. Viņš lēnām jāja gar kareivju ierindu līdz pašam vidum. Tāpat kā pirms astoņiem gadiem, kad pie šīs pašas aizas nogalēts zemē bija kritis viņa brālis pūķis, mēness uzlēca aiz Tumšajiem kalniem un lēja pār pasauli savu maigo, rēgaino gaismu. Atmiņas par Erbrova pēdējo lidojumu atausa tik spilgtas, ka sagādāja sāpes, Joršs atkal redzēja zaļos, plaši ieplestos spārnus un uz mirkli nodūra galvu, lai neviens neredzētu viņa sāpes.
Valdītājs un Tiesnesis sēdēja sirma zirga mugurā — kumeļš pats bija dūmu pelēks, taču tā krēpēs vietām vīdēja arī melni astri, un tas bija tik skaists, ka šķita esam spēka un iznesības iemiesojums, zirga būtības visskaidrākā izpausme.
Tiesnesis bija tērpies gaiša metāla bruņās — varbūt tas bija sudrabs, bet varbūt tērauds, un virs viņa ķiveres šūpojās grezns spalvu pušķis — dūmu pelēks ar melnu, kur tumšākās atēnas rotaļājās līdzīgi kā zirga krēpēs. Vāzeklis bija pacelts, atsedzot Tiesneša veco, skaisto seju, kam īpašu gaišumu piešķira gan dzidri zilās acis, gan sniegbaltā bārda un mati. Bruņiniekam, kurš stāvēja līdzās Tiesnesim, sejsegs bija nolaists. Šī vīra ieroči un bruņas bija tikpat iespaidīgi un mirdzoši, taču to zelta un sudraba rakstos jautās kaut kas pārspīlēts, un Joršs nodomāja, ka bruņinieka daudzkrāsainais spalvu pušķis to padara pārsteidzoši līdzīgu klejojošu kumēdiņu rādītāju papagaiļiem.
— Kungi, kuni katru brīdi jūsu zemē iebruks orki, — bez liekiem sveicinājumiem ierunājās Joršs.
Viņš nedrīkstēja domāt par savu brāli pūķi. Tagad vajadzēja glābt grāfisti.
— Varilas pilsēta, kuru jūs pārdevāt orkiem apmaiņā pret savu drošību, ir pārrāvusi aplenkumu. Uzbrucēji ir atstumti no tās mūriem un pavisam drīz sāks meklēt vieglāk iegūstamu upuri. Un es baidos, ka šis upuris būsiet tieši jūs.
Tiesneša seja sadrūma, un viņa balss ieskanējās ciešanu aizplīvurota:
— Par vēlu mēs ieradāmies, ak, mani ieroču brāļi, — balss gaišajā naktī skanēja skumja un spēcīga. — Nolādētais elfs uz mūsu mīļoto zemi ir atnesis karu. Par vēlu. Neko vairs nevaram iesākt…
— Jūs varat cīnīties, — teica Joršs. — Varat būt Varilas sabiedrotie. Mēs visi kopā: jūs, es un jūsu briesmīgais Kapteinis ar savu baismo armiju…
— Nolādētais elfs uz mūsu mīļoto zemi ir atnesis karu, — žēlabaini un vienlaikus stingri atkārtoja Valdītājs un Tiesnesis. — Cīnīties? Vai tu maz zini, ko nozīmē karš, tu nekaunīgais, ģeķīgais un nežēlīgais jaunekli? Tas nozīmē, ka vīrieši, sievietes un bērni mirs! Vai tu maz spēj to saprast?
Joršs apdomājās. Apspriesties, runāties. Strīdēties. Necīnīties, nenogalināt. Dziļi sirdī viņš sajuta šausmas, ko bija izraisījusi paša nokauto orku nāve. Vēlreiz prātā pazibēja atmiņas, ko reiz bija glabājušas nocirstās orku galvas. Savā ziņā viņš apjauta, ka tieši salabšana ir pareizais ceļš. Tomēr, sapņodams par karu, kas varētu piepeši pārtrūkt, izbeigties pats no sevis, viņš apjauta, ka šis nav īstais laiks. Tas būtu varējis būt pareizais ceļš, taču tas tāds vairs nebija un vēl nebija.
Bija par vēlu.
Orki nebija dēmoni. Tie bija ar prātu un jūtām apveltītas cilvēkveidīgas būtnes. Sāpes viņos pārveidojās par vardarbību, bet vardarbība, reiz aizsākusies, izvērtās slaktiņos un pletās plašumā, lai atkal nepārvērstos sāpēs.
Būtu vajadzējis viņus apturēt jau pašā sākumā.
Būtu vajadzējis viņus apturēt krietni agrāk, un tad gan būtu varēts aprunāties, apspriest, cik kuram taisnības un cik vainu, un no jauna būvēt ceļus un tiltus, lai orki vairs nebūtu tikai sīkas daļiņas nāves karaspēkā, bet atkal kļūtu par pilnvērtīgām personībām. Tos, kuri ir nogalinājuši bērnus, bet pēc tam līksmojuši par viņu nāvi, vairs nevar izglābt ar vārdiem — tos var apturēt, vienīgi pārspējot stiprumā.