Un bija vēl par agru.
Tikai pēc tam, kad būs apliecināts cilvēku cilts spēks, atkal būs iespējams risināt sarunas.
Tagad vajadzēja cīnīties un uzvarēt, un pilnīgi noteikti cīnīties vajadzēja visiem kopā un nevilcinoties ne mirkli. Ar k-atru dienu vairojās pastrādātie briesmu darbi un izciestās sāpes. Orku dvēseles, kas tomēr pastāvēja un nebūt nebija niecīgākas par cilvēku vai elfu dvēselēm, līdz ar katru pastrādāto briesmu darbu nocietinājās un iegrima dziļāk nežēlības un neģēlības nešķīstajos dubļos. Vajadzēja cīnīties visiem kopā un nevilcinoties ne mirkli, lai glābtu Kapteini un salašņu varzu, ko viņš varonīgi bija pārvērtis par karaspēku, — viņus vajadzēja glābt, jo pastāvēja briesmas, ka, brienot pa nešķīstajiem dubļiem, arī Kapteinis un viņa vīri kādudien varētu aplipināties ar to pašu nežēlību un neģēlību.
Joršs atcerējās izlasīto vēstures grāmatu kaudzes un atģida, ka it visos karaspēkos, arī visatbaidošākajos, pašos pirmsākumos pastāvējusi žēlsirdības oāze, taču pēcāk pieradums apgānījis ikkatru gara dzirksteli un zvērības kļuvušas par laika kavēkli. Katrā ziņā itin visos karaspēkos, arī tajos, kas nekad nav bijuši atbaidoši vai nešķīsti, žēlsirdības oāze agrāk vai vēlāk gāja bojā. Kad cīņās noslaktēto redzēts tik daudz un tie redzēti tik bieži, ka līķus pasāk skaitīt ne vairs pa vienam, bet gan grēdās, un kad ir pierasts nolūkoties, kā neizmērojamas tārpu annijas ņudz tukšos acu dobuļos, bet neizmērojamas mušu armijas mielojas ar sarecējušām asinīm, neviens karaspēks vairs neatceras, ka pretinieka ciešanas arī ir sāpes. Tad draudēja briesmas, ka ienaidnieka ciešanas var kļūt par izpriecu un iepriecinājumu. Pat pie vislabākās gribas Joršs vairs nevarēja atgriezties savā liedagā, ļaujot, lai Rankstrails pats tiek galā ar orkiem, bet grāfistes vīri un sievas paši tiek galā ar prātu zaudējušu despotu. Viss, ko Joršs bija teicis Rankstrailam, bija attiecināms arī uz viņu pašu. Tas, kuram ir pietiekami daudz spēka, lai netaisnības novērstu, bet kurš šo spēku tomēr nelieto, pats kļūst tajās līdzvainīgs. Uz Joršu šī patiesība bija attiecināma pat vēl lielākā mērā, jo viņš taču bija visdižākais un visstiprākais, — pēdējais no elfu cilts nevarēja atgriezties liedagā, lai mierīgi lasītu gliemenes, skandētu sonetus, sacerētu komēdijas un apjūsmotu savas dvēseles žilbinošo skaidrību, kamēr Kapteinis un viņa salašņu varza, kas daudz pieredzējusi cietumos, raktuvēs un dzīvē, iznīcināja savu dveseļu šķīstību, notraipot un pazudinot tas nežehga kara tapat, kā savulaik, savu dvēseli netaupot, bija darījis Ardvins.
Joršs nodomāja, ka šai pašā brīdī beidzas laiks, kad karotāja loma viņam ir uzspiesta. Un pienāk gals arī viņa cerībām atgriezties mājās. Viņam bija jācīnās. Viņš kopā ar Kapteini spētu uzvarēt. Viņš kopā ar Kapteini un šiem tīrajiem, spožajiem kareivjiem spētu uzvarēt tik ātri, ka neviens nepagūtu pārvērsties par mežoni vai apmaldīties nežēlastībā. Viņi nekļūtu par tādiem, kas sacenšas, rēķinot, kurš noslaktējis vairāk ienaidnieku. Jā, Joršam vajadzēja uzņemties vadību pār visiem, jo viņš zināja, kas un kā darāms. Joršs atcerējās Zināmo zemju kartes un sira Ardvina karu hronikas. Uzbrukumu vajadzēja vērst pret vietu, kur Varilas klajiene satikās ar Zelta mežiem, jo tā orkus varētu iedzīt purvos, kur viņi nekādi nevarētu sagatavoties pienācīgam pretuzbrukumam, jo viņu vērtīgās, bet smagās katapultas, orku karamākslas pamatu pamats, uz mūžīgiem laikiem nogrimtu dūksnājos vai iestigtu dubļos kopā ar sapņiem par iekarojumiem un varenību.
Kopā ar Varilas strēlniekiem, kas vēl nebija cietuši zaudējumus, Kapteinis varētu mākties orkiem virsū, neatlaidīgi aizspiezdams tos līdz pat Zināmo zemju robežām, un neviens no Kapteiņa vīriem nekristu orku bultu vai šķēpu nogalēts, jo no tiem viņus pasargātu Joršs. Kapteinis cīņās ieguldītu savuMrosmi, bet Joršs — savas spējas. Kopā viņi būtu neuzvarami, stiprāki par pašu Ardvinu — tik stipri, kāds nemūžam nav bijis neviens, pat ne kara dievs, ja tāds vispār pastāvēja. Daligaras kavalērijai vajadzētu nobloķēt Dogonas ieleju, lai nodrošinātu pilsētu pret mazāku bandu un dezertieru uzbrukumiem. Uzdevums bija pavisam vienkāršs — šī bija viena no tām reizēm, kad svarīgāk ir savu spēku izrādīt, nevis patiešām būt ar to apveltītiem.
No aristokrātijas nākušie bruņinieki ar savām mirdzošajām bruņām un labi koptajiem auļotājiem būtu ideāli piemēroti arjergardam un patrulēšanai Tumšo kalnu pakājes pierobežā. Līdz pilnīgai uzvarai nepaietu pat viens mēnesis. Tikai vajadzēja rīkoties nekavējoties.
Pirmo reizi mūžā Joršs vairs nevēlējās turēties nomaļus, viņš vairs negribēja rāmi palikt savā gaišā miera oāzē, kamēr visa pārējā pasaule deg ugunīs. Viņš bija pēdējais, visvarenākais un visdižākais no elfiem, viņš bija mantojis savas cilts spējas, turklāt no cilvēkiem mācījās arī drosmi.
Vasara iemirdzēsies pār jau brīvu zemi, kur neviens vairs nedrebēs bailēs un necietīs badu.
Cilvēki spēs to paveikt, ja tos vadīs viņš, Joršs. Viņi to paveiks visi kopā. Naids pret elfiem iznīks, to iznīdēs uzvara šai karā, un viņa bērni varēs dzīvot pasaulē, kur puselfs vairs nebūs smags ķengu vārds.
— Nē, —r atbildēja Joršs. — Bet es redzēju, ko orki ir pastrādājuši Varilas klajienē. Es redzēju, ko viņi grasās darīt tālāk. Es redzēju pilsētu liesmojam ugunīs. Ja mēs nebūtu atsteigušies palīgā, Varila būtu nodegusi līdz pēdējam akmenim, līdz pēdējam dakstiņam…
— Es te neesmu ieradies, lai tevi pārliecinātu, — viņu pārtrauca Tiesnesis. — Esmu ieradies tevi nogalināt.
Joršs nopūtās.
— Tiešām? Kādā veidā? — viņš pacietīgi apvaicājās. — Kā jūs esat iecerējuši mani nogalināt? Kā plānojat laupīt man dzīvību? Pastāstiet arī man, — viņš mudināja, vairs neslēpdams augstprātību un nepūlēdamies izklausīties pieklājīgs. — Es spēju aizdedzināt zāli, novirzīt bultu lidojumu un sakarsēt līdz baltkvēlei ikviena ieroča rokturi. Neviens cilvēks nespēj man kaitēt, ja es pats neesmu nolēmis viņam to atļaut.
— To mēs jau paši esam sapratuši, — atbildēja Tiesnesis. — Un neesam tik dumji, lai nebūtu ar to visu rēķinājušies.
Divdesmit sestā nodaļa
f
Erbrovai bija bail. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka viņa juta savas mātes ledainās bailes, kas bija paslēptas zem rāma smaida. Mātes bailes iedvesa Erbrovai šausmas.
Kopš tētis bija devies prom, mamma visus mierināja ar savu rāmo smaidu, un dzīve bija atguvusi ierasto ritmu. Visi čakli strādāja, liekot lietā audumus, adatas, lāpstas un kaltus, kas bija atrasti Vāceles salā. Mājas ar katru dienu kļuva aizvien lielākas, staltākas, taisnstūrainākas un precīzākas. Tagad īstās eņģēs virinājās īstas durvis.
Visi bija tikuši pie drēbēm. Kerens Askiols un pārējie vīrieši, līdz zobiem apbruņojušies ar biedējoša skata zobeniem un lokiem, ko īsti neprata lietot, patrulēja uz augstākajām piekrastes klintīm, jo laiks, kad šķita, ka pasaulē dzīvo vienīgi viņi, bija pagājis, un laikam tas bija pagājis uz neatgriešanos. N
Mamma tā arī nebija iemācījusies šūt, toties citas sievietes, kuras bija pārāk vecas un nogurušas, lai ietu jūrā, un kuras agrākajos, grūtajos laikos bija izdzīvojušas tikai ar mammas sagādātajām zivīm un gliemenēm, tagad sacentās par tiesībām pašūt viņai tērpus un izrakstīt tos košiem rakstiem.