Noglabājis gārni tarbā līdzās kārtējai medus kārei un paslēpis tarbu zem drānām, Rankstrails steidzās atpakaļ uz Ārējo loku. Ceļā viņš sastapa jaunu pārceļotāju vilni — tie bija aizbēguši no dienvidu līdzenumiem, kur sausums bija izkaltējis zemi un ugunsgrēki izdedzinājuši ciemus un mežus, — un jau otrreiz mūžā Rankstrails dzirdēja nolādam elfus, kuriem piederot visa vara un visas gudrības un kuri, kādā noslēpumainā un neizdibināmā veidā būdami neuzveicami pasaules valdītāji, noteikti esot šīs pašas pasaules nelaimju un ciešanu izraisītāji.
Iegājis Ārējā lokā, Rankstrails uzdūrās kādam agrāk neredzētam cilvēkam, kurš tikko bija ieradies no Daligaras: tas bija bezzobains nenosakāma vecuma un pamuļķīga izskata vīrelis, kurš pārvietojās, dīvaini greizi mezdams kājas sīkos, straujos solīšos.
— Augstcienītie kungi, kas mīda šo akmeņaino vietu, osta šos reibinošos aromus un košļā ēdienus, kuru izskats plosa manu redzi, bet smaržas reibina prātu…
Rankstrails neapstājās, viņš gribēja pēc iespējas drīzāk tikt mājās, un jauna ubaga žēlabas viņam bija vienaldzīgākas par vienaldzīgu. Viņš tomēr pameta skatienu iesāņus uz vīreli, kurš turpināja gausties, rādīdams garāmgājējiem savu tērpu, kura krāsa bija neizdibināma netīrumu, dubļu un asins traipu dēļ, bet kuram piedurkņu galos vēl bija redzamas samta driskas, kas liecināja par sākotnējo godību:
— Lūkojiet, kā tunika krīt pār manu izdēdējušo miesu. Vai gan tā nekarājas kā bezvējā saplakusi bura? Reiz pagātnē tā iespīlēja manu tuklumu, ko bija radījusi pārticīga dzīve, bet nu plandās pār izģindušiem kauliem…
Par spīti piesardzībai, kas mudināja drīzāk noglabāt laupījumu mājās — tālāk no mežsargiem un sargkareivjiem, Rankstrails apstājās. Dzirdētais izklausījās un izskatījās pēc paraugdemonstrējuma tam, kā nevajag lūgt ubagdāvanas. Pirmkārt, publika bija izraudzīta nepareizā: diedelēt vajadzēja Vidējā lokā vai Citadelē. Turpretī Ārējā lokā, kas bija visu apkaimes ubagu mājvieta, diedelēšana bija ne tikai veltīga, bet pat nepieklājīga. Arī agrāko labo un pārticīgo laiku piesaukšana bija kļūda — vismaz starp ļaudīm, kurus trūkums un posts pavadījis visa mūža garumā un kuriem nav nekādu izredžu no šiem pavadoņiem jelkad atbrīvoties. Noskrandušajā publikā atskanēja ļauni smiekli, sākumā tie iečerkstējās greizi un nelāgi kā ratu riteņu čīkstoņa, tad pieņēmās spēkā un skaļumā tā, ka vīreļa balsi tik tikko varēja sadzirdēt. Rankstrailam uzmācās dusmas. Tā bija nepieklājība tieši tāpat, kā saukāt viņa māti par rētaino. Vīrelis ieklausījās ņirgās un neslēpa sašutumu:
— Jūs smejaties par mani? Lai gan es nodarbojos ar amatu, kas par visiem cēlākais…
Zeņķu bariņš raidīja pret veco dažus akmeņus. Nu gan Rankstrails pārskaitās. Lai būtu, kāds būdams, vīrelis nevienam neko ļaunu nebija nodarījis. Rankstrails juta, kā dusmas briest krūtīs, kāpj augšup un piepilda prātu. Viņš nostājās vīrelim priekšā un tam, kurš izskatījās pēc uzbrucēju barveža, paziņoja, kas samals šim kaulus putekļos, ja šis netīsies projām ar labu. Dīvaini, taču vārdi iedarbojās. Jau nākamajā mirklī laukums bija krietni klajāks, un Rankstrails bija atklājis jaunas vārdu iespējas: balss tonis arī bija ierocis, kas varēja aiztaupīt dūru vicināšanu.
Vīrelis bija pakritis zemē. Rankstrails noliecās un palīdzēja tam pieslieties kājās.
— T-tu esi b-b-bruņinieks? — viņš apjucis jautāja. — T-ev bija z-zobens? Un z-zirgs? T-tu cīnījies ar orkiem?
— Bruņinieks?
— V-viscēlākais amats… t-tu pats teici.
— Es esmu rakstvedis, dēliņ, un tas vienīgais starp amatiem var līdzināties bruņinieka kārtai. Tas ir tikpat cēls, tikpat dižens. Vienīgi dievi… varbūt… Rakstveži saglabā vēsturi, un tas ir vēl cēlāks uzdevums nekā būt bruņiniekam, tas ir daudz svarīgāk: jo tikai tas, kurš pazīst pagātni, var saprast tagadni, un tikai tas, kurš saprot tagadni, var noteikt nākotni. Saproti?
— P-protams, — meloja Rankstrails, mēģinādams neuzkrītoši aizlavīties, tomēr viņš nebija pietiekami veikls. Vīrelis viņu atkal satvēra aiz elkoņa, bet Rankstrails, redzēdams, cik jauniegūtais sarunbiedrs vārgs, neuzdrošinājās lietot spēku, lai atbrīvotos.
— Ar orkiem es cīnījos… — Rankstraila skatienā atkal pazibēja interese. — … cīnījos, rakstot patiesību par viņiem… patiesību par tiem, kas ar viņiem patiešām cīnījās… un tiem, kas īstenībā noslēdza savienības… un arī tagad… arī mūsdienās… orki nevarētu uzbrukt, ja nebūtu nodevēju… — Rankstraila acis no jauna pavērsās uz māju pusi, tomēr vīrelis nelikās mierā.
— Daligarā iznicina pagātni, to noslīcina melos. Ķēniņa Ardvina piemiņa zudīs, un reizē ar atmiņām mēs zaudēsim godu. Sens pareģojums pravieto pēdējā elfa un pēdējā pūķa tikšanos… Vai tu zini, kas ir elfs, dēliņ?
— P-protams, — droši un pārliecināti atbildēja Rankstrails, — t-tas ir t-tāds ar asti, kas nogalina d-dižkungu mātes, lai neviens p-pēc tam nedabūtu marcipānu.
Vīrelis ievaidējās, itin kā būtu saņēmis sāpīgu pliķi. Un sāka no sākuma savu stāstu, kurā garāmgājēji neklausījās: ka viņš esot viens no Daligaras rakstvežiem, kurš izbēdzis no šīs pilsētas neskaitāmo benžu nagiem, ka viņš ticis mocīts un nolemts nāvei, jo esot izlasījis un citiem atklājis senu pareģojumu, ko pēctečiem atstājis ķēniņš Ardvins — Karotājs, Gaismas Kungs, Orku Uzvarētājs, Cilvēku Cilts Goda Atjaunotājs. Vīrelis kliboja līdzi sīkiem solīšiem (un Rankstrails drīz iemācījās pēc šādas kroplas gaitas pazīt tos, kuru kājas pabijušas bendes rokās), un turpat tuvumā palicis zeņķu bariņš atkal sāka par viņu smieties. Pazīdami Rankstraila smago raksturu, puikas neuzdrošinājās mest akmeņus, tomēr apveltīja vīreli ar iesauku Trakais Rakstvedis vai, īsāk, Durnais.
Rankstrails uzdāvināja vīram pusi savas medus kāres un atkal mēģināja no viņa sabiedrības atbrīvoties.
Taču nu Trakais Rakstvedis uzsāka nebeidzamus pateicības vārdus. Lai atlīdzinātu laipnību, viņš apsolīja Rankstrailam iemācīt rakstīt. Nē, labāk lai Rankstrails tūlīt nākot atpakaļ. Un, izmantojot ielas putekļus par tāfeli, vecais vīrs nelaida Rankstrailu projām ātrāk, iekams tas neprata pazīt un uzzīmēt sava vārda pirmo burtu. Kamēr Rankstrails vilka savu pirmo R, vīrelis viņam atklāja seno pareģojumu: kad pie apvāršņa atkal parādīšoties briesmas un ienaidnieki, visdiženākajam un pēdējam no elfu karotājiem līdzās stāšoties kareivīga ķēniņiene, kuras vārdā ir rīta gaisma, un pasaule tikšot glābta. Viņš arī piekodināja neticēt ļaunajiem apmelojumiem, ko stāsta par elfiem. Lai Rankstrails vismaz mēģinot tos apšaubīt. Un viņš vēlreiz uzsvēra, ka tie, kuri, nepazīdami pagātni, atsakās veidot nākotni, pastrādā daudz neģēlību, bet naids pret elfiem ir visnecienīgākā un cietsirdīgākā no visām.
Rankstrails noklausījās visu līdz galam, atcerēdamies vecāku piekodinājumu pret visiem izturēties pieklājīgi — arī pret tiem, kuri runā pēdīgās blēņas un muļķības, un beidzot varēja atvadīties.