Mammai nu bija balta tunika, kurai pāri varēja valkāt baltu kleitu un lielu tumša, smaga auduma apmetni. Arī Erbrovai bija uzšūta gaiša kleitiņa, kam pāri bija velkams gaiši zils priekšauts ar lielām kabatām: viena bija uz krūtežas, bet pārējās zemāk, uz brunču daļas. Kabatas rotāja izšuvumi: ziedu kalni, mākoņu un kaiju pilnas debesis, bars sīku zivtiņu un lidojoši jūras ērgļi. Kabatas bija tik lielas, ka Erbrova tajās varēja salikt savas spēļmantas. Laiviņa un lelle agrāk bija piederējusi mammai. Bet vilciņu un koka zirdziņu Erbrovai bija uztaisījis Solārs, tēta draugs, kuram tētis reiz bija pastāstījis, ka bērnībā viņam bijušas tādas rotaļlietas. Arī Erbrova bija dzirdējusi šo stāstu: zirdziņš bija gājis bojā, iekrītot bezdibenī kādā vietā, kur pilns ar grāmatām un pūķiem, — tagad gan tur grāmatas vēl bija, bet pūķu vairs neviena paša. Vilciņu tētim bija salauzis kāds slikts cilvēks, kurš laiku pa laikam satika viņu ģimeni un vienmēr darīja kādam pāri.
Jaunajā kleitā un uzsvārcī Erbrovai vairs nekad nesala, un tas bija jauki, jo agrāk, kad viņai sala, viņa gāja sasildīties pie tēta, bet tagad tētis bija projām un viņa nezināja, kurp viņš aizgājis, tāpēc aukstums bija vēl neizturamāks. Ar jaunajām drēbēm vairs nevarēja peldēt projām jūrā, un Erbrova saprata, ka mamma viņu tā saģērbj tīšām, lai būtu droša, ka viņa nekur viena pati neaizpeldēs, — mamma baidījās, ka Erbrova varētu sadomāt viena pati doties parotaļāties jūras dzelmē tagad, kad tētis viņu vairs nevarēja pavadīt. Par laimi, tētis bija aizvedis sev līdzi naida vīru, jo, saģērbta biezajās drēbēs, viņa vairs nevarētu paglābties, iebēgot ūdenī pie sīkajām zivtelēm un krāsainajiem kociņiem, kas aug jūras dibenā un sveicina bērnus. Bailes, ka Erbrova varētu noslīkt, allaž mājoja mammas prātā, bet tagad tām piejaucās šausmīgā un skaudrā iedoma, ka tētis varētu neatgriezties. Mamma smaidīja, taču naktīs, tumsā, domādama, ka Erbrova ir aizmigusi, viņa raudāja ilgi un izmisīgi, un tad kā vienīgais mierinājums atlika vien mazo brālīšu sirdis — viena mierīgāka un spēcīgāka, otra straujāka un maigāka.
Pa dienu mamma vienmēr bija aizņemta darbos, viņu redzēja gan pie jaunceļamajām mājām, gan pie jaunajiem zvejas tīkliem, bet, kad mamma bija prom, Erbrovai tika Jastrina sabiedrība, kas tomēr bija labāk nekā nekas.
Jastrins tagad bija apmeties uz dzīvi pie viņiem, viņu būdā. Jastrins bija puika, kam nekad nebija bijis ne tēva, ne mātes un nebija arī nekādu atmiņu par šiem cilvēkiem, kas viņu laiduši pasaulē. Jastrins nevarēja paskriet, bet staigājot ātri nogura.
— Ņem viņu pie sevis un sargā, — tētis bija teicis mammai tai dienā, kas bija pēdējā, ko viņi pavadīja kopā. — Sargā viņu, it kā viņš būtu tavs bērns, — tētis bija piebildis.
Mamma bija palocījusi galvu, un kopš tās dienas Jastrins bija palicis pie viņiem.
Kresks un Solārs bija krietni paplašinājuši viņu mājeli, piebūvējot tai vēl vienu atsevišķu istabu, kurā tagad Jastrins dzīvoja, ieracies pergamentu rituļos, kurus aizgūtnēm aprakstīja, pūlēdamies neaizmirst neko no visa, ko Erbrovas tētis viņam gadu pēc gada bija stāstījis. Jastrins tik daudz runāja un rakstīja, jo īsti labi neprata staigāt. Erbrovai viņš izteiksmīgi skaidroja, ka prātā jūtot kustību, ka apzinoties savu vēlēšanos skriet, nojaušot, tieši kā esot jālec no viena akmens uz nākamo, taču nekādi nespējot to iestāstīt arī savām kājām. Erbrova saprotoši māja ar galvu. Viņai pašai līdzīgi bija ar vārdiem. Domas viņas prātā bija skaidrākas par skaidru, taču mēle ķērās un izdvesa vien pusduci strupu un aptuvenu skaņu. Reiz Erbrova bija dzirdējusi tēti sakām, ka viņa, iespējams, esot mantojusi elfu agrīnās prāta spējas un cilvēku lēnīgumu valodas apguvē, — tas izklausījās mierinoši, jo no šiem vārdiem Erbrova saprata, ka mēles neveiklība ir pārejoša. Ar katru mēnesi viņas nedaudzās zilbes pieņemsies izveicībā un spēkā, turpretī ar Jastrinu tā nekad nenotiks: lai arī cik daudz gadu aizritētu, viņa gaita vienmēr būs lēna un nedroša. Toties valodošanā puika nebija ne lēns, ne nedrošs. Droši vien viņam, kurš allaž bija rakstījis tikai un vienīgi ar smalku kociņu mitrās smiltīs, nemaz nebija viegli iemācīties lietot tinti un rakstāmspalvu — par šīm pūlēm liecināja arī viņa vienmēr notraipītās rokas un drēbes. Taču vēl lielākas grūtības nekā nepaklausīgā spalva Jastrinam sagādāja atmiņa. Viņš Erbrovai gari un plaši skaidroja savus sarežģījumus: tagad, kad beidzot gluži necerēti viņa rokās nonākuši pergamenta rituļi, zoss spalvas un tinte, viņam esot laupīta Jorša, pēdējā elfa, balss, kas stāstītu pierakstāmās gudrības. Pašus stāstus Jastrins atcerējās tīri labi, turpretī gadskaitļi un personāžu vārdi gan bija sajukuši un aizmiglojušies. Kurš auguriem bija aizliedzis piedzīt nesamērīgu samaksu par nākotnes pareģojumiem, kas izsecināti, vērojot putnu lidojumus: Artīmijs Trešais vai Artīmijs Ceturtais? Un kurš.bija pieņēmis likumu, ka ievērojamu vīru dēliem jākļūst par kavalēristiem, bet amatnieku dēliem par kājniekiem: Artemīzijs Pirmais vai Artemīzijs Trešais? Un kurā gadsimtā tas notika: piektajā vai sestajā? Ikreiz, kad mamma parādījās tuvumā, Erbrova skrēja tai pretī, lai saņemtu kādu glāstu, bet Jastrins steidzās viņu izprašņāt par datumiem un dinastijām, taču ikreiz aizvien lielākā izbrīnā un sašutumā atklāja, ka viņa, proti, Erbrovas mamma, itin neko neatceras. Pareizāk, par visiem šiem senajiem notikumiem un varoņiem viņai bija tikpat neskaidrs priekšstats kā par dēmonu acu krāsu vai smilšu graudiņu skaitu liedagā. Lai arī Jastrinam tas šķita neaptverami, Erbrovas mamma nekad nebija īpaši uzmanīgi ieklausījusies tēta stāstos, viņa nebija iegaumējusi datumus un vārdus, bet reizēm neatcerējās pat pašus stāstus. Mammas uzmanību allaž bija saistījušas citas lietas: viņa bija zvejojusi, meklējusi pīniju čiekurus, apprecējusi tēti, mācījusies lasīt un rakstīt, laidusi pasaulē Erbrovu, palīdzējusi citiem būvēt mājas, un skaidrs, ka, darot visus šos darbus, trešais un piektais gadsimts viņai bija sajukuši, kaut arī Jastrinam tas šķita…
— Nepiedodami. Tas ir nepiedodami! — Jastrins atkārtoja pat vairākas reizes dienā, taču mamma tikai rāmi un līksmi smaidīja.
Erbrova prātoja, kā gan tas iespējams, ka vienīgi viņa redz, cik samākslots un neīsts ir mammas rāmais, līksmais smaids, cik ledainas un spēcīgas ir viņas bailes. Šīs bailes bija tik milzīgas un stindzinoši saltas, ka izdzēsa pat vēlēšanos Jastrinu nožņaugt, kas Erbrovai uzmācās ikreiz, kad viņš ar saviem jautājumiem mocīja mammu.
Naktīs Erbrova aizmiga, gulēdama starp mammas augumu un pavarda uguni, — tā siltuma pietika līdz pat rītam. Vēl labāk būtu bijis gulēt starp mammu un tēti, bet tētis bija prom, un tur nu nekas nebija līdzams. Toties, kopš bija atklātas Vāceles salas pazemes alas un tajās apslēptie labumi, viņiem bija arī lieli silta auduma gabali, ko sauca par segām. Viņu mājai tikusī bija balta, bieza, mīksta.
Pirmajā jauna mēness naktī, kad aiz šaurā lodziņa debesīs bija redzams pavisam šaurs sirpis, Erbrova pamodās pārsalusi, drebēdama no aukstuma, kas viņu bija sastindzinājis līdz kaulam. Viņa pastiepa roku, sniegdamās pēc nospārdītās segas, un palūkojās uz pavarda oglēm, lai saprastu, cik sen izdzisusi uguns: sev par lielām šausmām Erbrova atklāja, ka sega joprojām klāj viņas augumu, bet uguns joprojām plaiksnās, — un saprata, ka viņu stindzina nevis aukstums, bet naids. Erbrova pagriezās un nakts tumsā sev līdzās ieraudzīja naida vīra ēnu, taču tas bija tikai īss mirklis, jo jau nākamajā viņai galvā kāds uzmauca tādu kā kapuci, un viņa vairs neko neredzēja. Tikai juta, ka kaut kas auksts un ļauns pieskaras kaklam.