— Nekusties un nekliedz, citādi tavai meitai pārgriezīs rīkli, — nočukstēja kāda balss. Tā bija mierīga, salta un lēna balss, ko Erbrova nepazina. Kāds runāja ar viņas mammu, un tas nebija nedz naida vīrs, nedz tas, kurš turēja auksto un ļauno viņai pie kakla.
— Nekusties, Erbrova, — mamma klusi teica. — Tev pie kakla ir pielikts naža asmens. Nekusties un neraudi.
— Un ko darīsim ar kropli, sir Arniol? — jautāja naida virs.
— Kādu kropli, Moron? Ņemsim viņu līdzi… jā, tā būs vislabāk, — teica aukstā un mierīgā balss, kas tātad piederēja kungam, ko sauca par siru Arniolu. — Paņem arī kroni, kas stāv blakus pavardam. Tas raganai bija galvā toreiz, kad viņa no mums aizbēga. Efejas ir elfu simbols. Kronim droši vien piemīt īpašs spēks. Tiesnesis priecāsies to saņemt, bet šī ragana to tik un tā vairs nenēsās. Lai nu kas, bet jagana, kas sapinusies ar elfu, pasaulei nav vajadzīga. Tagad mēs jūsu mīļotajam elfam, Nolādētajam elfam, sagādāsim jauku pārsteigumu. Kā viņš priecāsies, tik necerēti drīz sastapdams savu ģimeni!
Ļaunais un aukstais piekļāvās ciešāk kaklam un nodarīja sāpes.
— Jastrin, nekusties un stāvi klusu, dari visu, ko viņi liek, jo citādi viņi nogalinās Erbrovu, — pavisam mierīgi teica mammas balss.
Pēc tam kāds, kurš nebija mamma un nelāgi oda, paņēma Erbrovu rokās un aiznesa projām aukstajā naktī.
Erbrova ļoti, ļoti būtu gribējusi sākt raudāt, tomēr spēja savaldīties.
Divdesmit septītā nodaļa
Joršs juta, kā pār mugurkaulu noskrien ledains drebulis. Saltums bija gandrīz tikpat spēcīgs kā dusmas.
Dusmas par uzvaru, kas bijusi jau rokas stiepiena attālumā, taču atkal aizslīd projām nesasniegta.
Šiem idiotiem uzvara bija rokas stiepiena attālumā — viņi būtu varējuši cīnīties visi kopā un kopīgi uzvarēt, taču nē, šie stāvēja te, atsacīdamies karot un gvelzdami blēņas.
Ledainais drebulis, kas bija noskrējis pār muguru, pagaidām bija tikai neskaidru bažu raisīts, jo varbūt Tiesnesis tomēr kaut ko nebija ierēķinājis, kaut ko nebija ņēmis vērā.
Tad Joršs pamanīja, ka ne Tiesnesis, ne viņa vīri nejūt ne mazāko baiļu.
Viņi no Jorša nebaidījās.
Lai gan viņiem vajadzētu baidīties.
Beidzot sīkas kā gaisa burbulīšus dziļi jūras ūdeņos Joršs sajuta Erbrovas bailes.
Viņa meitiņa bija te.
Izbaudīdams savu jauniegūto karavadoņa lepnumu, Joršs nebija to pamanījis. Pašpārliecinātība bija padarījusi viņu aklu.
Jorša bailes pārvērtās šausmās.
Viņa meitiņa bija sagūstīta. Viņa bija tepat, dažu pēdu attālumā, — viņš to neredzēja, taču zināja, ka viņa ir tuvumā. Viņš spēja visā pilnībā sajust Erbrovas bailes, Erbrovas šausmas. Viņš sajuta arī asmeni, kas pielikts meitenei pie kakla, un aptvēra, ka tikai draudīgais nazis piespiedis Erbrovu klusēt, kamēr viņa visiem spēkiem cīnījās ar vēlēšanos pasaukt tēti un beidzot ieraudāties.
Tagad ar Joršu varēja darīt visu, kas ienāk prātā, un pēc tam tāpat varēs izrīkoties arī ar Erbrovu.
Viņš atcerējās, kā muļķīgā augstprātībā bija noraidījis Kapteiņa piedāvāto palīdzību. Kapteinim viņš bija ieteicis gādāt par Varilas atbrīvošanu. Tagad Joršs no visas sirds cerēja, ka algotņu vadonis viņam nebūs paklausījis un tomēr būs sekojis pa pēdām.
Joršs pagriezās, uzlūkoja mēnessgaismas apspīdētos pakalnus un tik stipri, kā nebija ilgojies nekad mūžā, ilgojās ieraudzīt, kā tur parādās draudīgs kareivja stāvs, ko pavada vilks un salašņu armija.
Taču pakalnu aprises palika nemainīgas un nekustīgas.
Kapteinis bija palicis gādāt par Varilas atbrīvošanu.
Joršs bija viens pats.
— Mēs paši visu esam sapratuši, — atkārtoja Tiesnesis. — Un neesam tik dumji, lai nebūtu ar to rēķinājušies.
— Laidiet vaļā manu meitu. Viņa ir tikai divus gadus veca meitene. Godavīri neiesaista karā bērnus, tie nekaro pret bērniem, — klusi teica Joršs. Pagaidām viņam izdevās likt balsij skanēt mierīgi. Viņš negribēja, lai Erbrova dzird to iedrebamies un nobīstas vēl vairāk.
— Tava meita nav divus gadus veca meitene. Viņa ir divus gadus veca ragana, vai ne? Kāda jēga atstāt dzīvu radījumu, no kura vēlāk tik un tā celtos viens vienīgs ļaunums? Taču mēs varētu vienoties un viņas dzīvību iemainīt pret tavējo. Brīvību viņa neiegūs, tomēr paliks dzīva. Nosūtīšu tālā trimdā uz Ziemeļu kalniem gan viņu, gan viņas māti, to raganu, kas ar tevi sapinusies. Viņas tiks nogādātas uz Aljilu, uz nepieejamo pilsētu, kas gluži kā vanags slēpjas kalnos. Tur viņu ļaunums un burvesti nevienam nekaitēs. Viņām tiks atļauts palikt dzīvām. Dodu tev savu godavārdu. Bet pretī gribu saņemt tavu dzīvību. Tepat. Tūlīt. Mēs zinām, ka bultas tevi var ievainot vienīgi tad, ja tu tām atļauj lidot. Tā ir taisnība, vai ne? Mēs gribam, lai tu atļauj bultām skriet uz mērķi. Tas nebūs grūti. Pavisam vienkāršs darījums.
Joršu plosīja dusmas, izmisums un naids. Ja viņa naids spētu nogalināt, te notiktu baismīgs slaktiņš. Joršs pūlējās domāt. Viņa rīcībā bija atlikuši tikai divi ieroči: domas un vārdi.
— Šis nav īstais brīdis, — viņš atbildēja, joprojām runādams gluži mierīgi. Balsī bija saklausāma viegla nedrošības ēna, tomēr tā aizvien skanēja kā vadoņa cienīga balss. — Pie grāfistes sliekšņa stāv ienaidnieks. Orki…
— Mūsu ienaidnieks esi tu, nožēlojamais nelga, — viņu pārtrauca Tiesnesis.
— Mūsu ienaidnieki ir orki, un kopīgiem spēkiem mēs viņus varam apturēt…
— Kad tu būsi miris, es orkiem varēšu garantēt,-ka mūsu vienošanās tiks ievērotas, un nekāda kara nebūs. Vislabākie kari ir tie, kas nekad nesākas…
Sarunu pārtrauca skaņas, kas Joršam sagādāja nežēlīgas sāpes. Erbrova beidzot bija ieraudājusies. Dienām ilgi apvaldītās raudas, slāpētās bailes, izjustās šausmas — tas viss tagad izlauzās uz āru kā izmisīgi šņuksti. Tiesnesis iesmējās. Kareivju loks pašķīrās, un Joršs ieraudzīja Erbrovu un… Riti. Te bija arī viņa! Erbrovu rokās turēja kāds līdz viduklim kails vīrs, kura seju pilnībā nosedza melna ādas maska. Tas bija viens no Daligaras bendēm. Jorša meita bija Daligaras bendes rokās! Bendes resno augšdelmu cietie muskuļi baismi kontrastēja ar Erbrovas apaļajiem vaidziņiem un tievajām roķelēm. Vīrietis meitenei pie kakla turēja piespiestu tērauda asmeni. Rite gulēja sakņupusi dubļos, rokas viņai bija sasietas aiz muguras. Viņas galva bija noskūta pavisam kaila. Vairs nebija melno cirtu, kurās ilgus gadus bija maldījušies Jorša pirksti, vairs nebija mīksto viļņu, ko viņš, ik rītus pamozdamies, allaž bija ieraudzījis pašus pirmos.
— Te ir arī sieviete, kas dzīvo kopā ar tevi, — teica Tiesnesis. — Mēs viņai sakārtojām matus. Jaunā frizūra daudz labāk piestāv sievietei, kas sagājusies ar elfu.
Rite pacēla galvu un uzlūkoja Joršu, viņu acis sastapās. Līdzās Ritei bija Jastrins. Arī viņš, ņēmis piemēru no Erbrovas, ieraudājās.
Joršs gribēja ko teikt, gribēja ko darīt. Taču neko nespēja izdomāt. Debesis bija tukšas. Viņš mēģināja lūgties, taču debesis tā arī palika tukšas un mēmas. Dievi, ja viņi vispār pastāvēja, nelikās par Joršu ne zinis, tāpat kā iepriekš nebija rūpējušies par viņa cilts likteni.
— Atbrīvojiet manu sievu un ļaujiet viņai paņemt meiteni rokās, — Joršs teica.
— Nerunā muļķības, — atbildēja Tiesnesis. — Varbūt tu, godātais un pēdējais elfu princi, to vēl neesi pamanījis, taču tavas iespējas kaulēties ir mazākas par nulli. Es negribu riskēt. Tev piemīt pārāk daudz spēju. Vai tomēr vairs nepiemīt?