Jorša acis vēlreiz satika Rites skatienu. Varbūt viņš varētu nokaitēt rokturi tam īsajam zobenam, ko bende turēja pie viņa meitas kakla, un tad…
Un tad… Varbūt… Viņš varētu…
Neko viņš nevarētu.
Pilnīgi neko.
Viņa spējas bija iznīkušas. Viņš bija aizmirsis, ka elfu spējas iznīkst, kad tos ielenc ciešanas un nicinājums, — sevišķi iznīcinoši uz tām iedarbojas ciešanas. Tagad visas agrākās prasmes bija zudušas, pagaisušas, iznīkušas. Viņa māte visas burvju dotības bija zaudējusi, -kad nomira Jorša tēvs. Bet viņa vecāmāte, apbedījusi savu meitu, vairs nespēja iekurt pat vissīkāko uguntiņu.
Viņš to bija aizmirsis, turpretī Tiesnesis šo patiesību atcerējās gluži labi.
Viņa spējas bija noslīkušas sāpēs, kas viņu pārņēma, redzot savu mīļo sāpes, — tās bija iznīcinājusi apjēga, ka viņš nav pratis nosargāt savu sievu un meitu. Apziņa, ka tieši viņa dēļ tām labākajā gadījumā būs lemts visu mūžu pavadīt gūstā vai — daudz ticamāk — mirt jau pavisam drīz, bija nogalējuši pat pēdējo un vissīkāko maģijas kripatiņu.
Viņam būs jāmirst. Joršs negribēja mirt. Viņš gribēja dzīvot. Viņš gribēja gulēt blakus Ritei, turēt klēpī Erbrovu, sagaidīt jaunā bērniņa dzimšanu. Viņa meita bija Vagana un bez viņa aizstāvības nevarēs izaugt liela. Viņam tūdaļ būs jāmirst, un nāve būs neiedomājami briesmīga: viņš mirs apzinoties, ka viņa vainas dēļ paša meita nekad neizaugs liela un nedzīvos ilgu mūžu. Viņš mirs, un drīz pēc tam mirs arī tās, kuras viņš šai pasaulē mīlējis vairāk par visu. Rites pazemojums, viņas noskūtā galva šķita ne mazāk briesmīga par nāvi. Pat nabaga Jastrinu viņš bija iegrūdis nelaimē! Ja Joršam reiz būtu kapaplāksne, uz tās varētu rakstīt, ka viņš miris savas nevainības un naivuma dēļ, kā pieklājīgi mēdz dēvēt vientiesību un lētticību tais reizēs, kad vēlams izvairīties no muļķības vārda lietošanas.
Ritei bija izdevies pieslieties stāvus.
— Erbrova, izbeidz raudāt, — viņa mierīgi pavēlēja. — Tūlīt pat. Vairs ne asaras. Tu esi elfu cilts un Ardvina cilts mantiniece, un tu šo cilvēku priekšā neraudāsi.
Iestājās klusums. Dažs saviebās ņirdzīgā vīpsnā, tomēr Ardvina vārds jau bija izskanējis. Ritei izdevās pagriezties pret Joršu, viņa stāvēja nesatricināmi mierīga un lepna, un viņu skatieni atkal satikās.
— Mans vārds ir Rītausma, — viņa pavēstīja dzidriskanošā un valdonīgā balsī. Tādā balsī mēdz runāt ķēniņienes. \
Rite. Rītausma. Rīta ausma.
Joršs atguva drosmi. Un pamāja.
Prātā kā mierinājums atausa Ardvina pareģojums.
Diženais ķēniņš, karavadonis un pareģis taču nebūs raudzījies pāri laikam tālā nākotnē, lai tur saredzētu tikai kapus un līķus. Ritei un viņas pēctečiem bija lemts dzīvot.
Viņam bija lemts mirt, taču viņa meita paliks dzīva. Un arī Rite dzīvos: viņa ķēniņiene, viņa sieva dzīvos. Viņa uzvarēs. Un viņu bērns piedzims… Pagātne un nākotne — bija teikts pareģojumā. Jāsalauž loks… Kā jau ikvienu labu pareģojumu, arī šo Ardvina atstāto varēja tulkot dažādi.
Pēdējais pūķis un pēdējais elfs bija satikušies: un tika salauzts vientulības loks.
Pēc tam lūza salti pelēkais truluma loks, svina smagais netaisnības loks: brīvību ieguva pulks vientuļu, izmisušu un izbadējušos bērnu. Un tika dibināts Erbrovas ciems.
Tagad vajadzēja pārlauzt aplenkuma loku. Vienā pusē bija orku nežēlība, bet otrā Tiesneša muļķība un gļēvums — tie bija iežņauguši pasauli kā spīlēs, un šis smacējošais tvēriens varēja kļūt nāvējošs. Varbūt Jorša liktenis bija panākt, lai Ardvina mantiniece spēj paveikt tikpat varenus darbus kā viņas dižais sencis. Joršs bija piepildījis savu likteni. Viņš nebija cietis sakāvi.
Rite, Rītausma. Viņa bija zinājusi, ka ir pravietojumā pieminētā meitene, Ardvina mantiniece, meita tam vīrietim un sievietei, kas elfu mīlējuši, tā, kura jau kopš aizlaikiem lemta viņam. īsu mirkli Joršs minēja, kāpēc gan Rite to viņam nav atklājusi agrāk, un tūdaļ atrada atbildi. Rite gribēja būt pilnīgi droša, ka JoršS viņu grib tieši tādu, kāda viņa ir, — ka mīl viņu pašu, nevis pieņem kā likteņa jau iepriekš pielemtu līgavu. Jau atkal uzbrāzās apdullinoša vēlēšanās dzīvot: viņš gribēja būt kopā ar
Riti, gribēja dalīt ar viņu dienas un naktis, just viņas apskāvienu siltumu, ik vakaru no jauna atrast viņas smaržu un ik rītu no jauna izdzirdēt viņas balsi. Viņš gribēja pieredzēt, kā pasaulē nāk viņu otrais bērns. Un jau atkal aptvēra, ka nespēj darīt itin neko, lai tas viss piepildītos.
Joršs negribēja mirt, taču doma par paša nāvi bija nesalīdzināmi paciešamāka nekā apziņa, ka viņš iegrūdis postā mīļoto sievu un meitu.
Tagad viņam bija atlicis pēdējais uzdevums: vajadzēja mierināt meitu, lai tā tik ļoti nebēdātu par viņa nāvi. Pēdējo reizi viņa skatiens iegrima sievas melnajās acīs un tur līdzās lepnumam, izmisumam un naidam atrada bezgalīgu mīlestību. Drosme, kas zibēja kareivīgās ķēniņienes, Ardvina mantinieces, acīs, viņu mierināja. Tā vai citādi Rite pratīs izglābt pasauli un viņu meitu. Viņš gribēja viņai kaut ko pateikt. Pateikt pēdējos vārdus. Pateikt paldies par visu, par viņas mīlestību, par dzīvi, par abu meitu. Viņš gribēja pateikt, lai viņa neraud, lai neizšķiež savu dzīvi sāpēs un sērās, lai izdzīvo to no visas sirds un izbauda līdz pēdīgai prieka dzirkstelītei. Taču neuzdrošinājās iemnāties. Viņš zināja, ka vairs nav laika.
— Turpini dzīvot, — viņš teica. Un zināja, ka šie bijuši viņa pēdējie vārdi.
Joršs novērsa skatienu no Rites sejas un sameklēja gaiši zilās, šausmu pilnās Erbrovas acis. Meitene bija apslāpējusi raudas un sastingusi bendes baismīgajās rokās". Joršs viņai uzsmaidīja. Tiesnesis pavēlēja uzvilkt lokus. Nedaudzie daligariešu strēlnieki izpildīja pavēli. Joršs nenovērsa skatienu no Erbrovas acīm. Ar viņa smaidu nebija pieticis, lai meiteni nomierinātu. Viņa bija pārlieku izbiedēta.
— Man vairs nav nekādu spēju. Atdodiet meiteni mātei, un es miršu, jūs nenolādēdams.
— Ja elfu lāsti spētu man kaitēt, es jau sen būtu pārvērties pīšļos un putekļos, — rāmi atteica Tiesnesis.
Joršs iegrima Erbrovas acu izmisušajā zilgmē. Viņš zināja: tie, kuri iziet cauri ciešanu ēnai un šķērso nāves tumsu tā kā viņa meita, kas tagad būs spiesta noskatīties sava tēva agonijā, vai nu sabrūk vai kļūst diženi.
Joršs atcerējās Erīnijas. Viņš tām bija teicis, ka tās gaida bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm, — viņām ierodoties, pļavas saplaukšot ziedos un zvaigznes iemirdzēšoties spilgtāk. Viņš bija teicis, ka starp zvaigznēm tās iemācīšoties lidot. Tagad, kad līdz paša nāvei bija atlicis pussolis, Joršs zināja, ka viss teiktais ir patiesība.
Šīs ainas izveidojās viņa prātā un nesa līdzi mierinājumu. Viņš redzēja, ka izmisums pamet meitas acis. Arī viņas prātā zem neizmērojamām debesīm izpletās bezgalīgu pļavu zaļums. īsu brīdi Erbrova pat pasmaidīja.
Joršs nebaidījās, un arī Erbrova vairs nebaidījās.
Tagad viņš varēja doties prom.
Tika dota pavēle šaut.
Joršs sajuta svelošas sāpes plecā. Un apjēdza, ka Enstrīls varētu nobīties, mesties auļos un aiznest viņu drošībā, pametot Erbrovu bendes rokās. Nenolaizdams skatienu no meitas acīm, Joršs nokāpa no zirga. Viņš vēl spēja noturēties kājās. Uz mirkli uzmācās kārdinājums nomirt tūlīt, pašam apstādināt savu sirdi un izvairīties no nākamo bultu iecirstajām sāpēm. Viņš taču bija elfs un to spēja. No nemirstības viņš bija atteicies, taču nebija zaudējis iespēju pasteidzināt savu nāvi, pašam izvēloties piemērotāko brīdi. Viņš padzina šo kārdinājumu. Ne jau tikai tāpēc, lai nerādītu nelāgu priekšzīmi Erbrovai, kurai bija jāsaprot, ka dzīve, lai arī kāda tā būtu, bija tik vērtīga, ka velti nedrīkstēja zaudēt nevienu tās daļiņu, arī pēdējās sāpes ne. Viņš nāves kārdinājumu padzina arī tāpēc, ka negribēja atteikties ne no viena brīža, kurā vēl varēja uzlūkot savu bērnu.