Joršs vairs nejuta baiļu, tikai skumjas. Viņa meitiņa izaugs bez viņa. Rite dzīvos bez viņa. Otrais bērniņš piedzims bez viņa. Skatiens aizmiglojās, šķita, viņš raugās caur plīvuru, un Joršs izbrīnīts atklāja, ka viņa acīs ir sariesušās asaras. Pirmajā mirklī viņš apjuka, bet tad nopriecājās, ka savā kāzu dienā ir apēdis to pusi gliemenes, jo tagad vismaz varēja raudāt tā, kā raud cilvēki.
Divdesmit astotā nodaļa
Tētis ne mirkli nenovērsa no viņas acis. Erbrova tedzēja bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm. Viņa vairs nejuta baiļu. Palika vien skumjas, milzīgas un neizmērojamas kā redzētās pļavas un debesis.
Viņa vairs nekad nepiespiedīs galvu tētim pie pleca. Viņa vairs nekad nedzirdēs tēta balsi dziedam šūpuļdziesmiņas vai stāstām pasakas, lai viņa varētu ieslīdēt sapņos, nebaidīdamās no briesmoņiem, kuri mājo ēnās, kad atnāk nakts un tumsa, un kurus spēj saskatīt tikai mazi bērni. Viņa vairs nekad no rītiem nesajutīs tēta smaržu mammas matu cirtās.
Erbrovai būtu gribējies raudāt, taču mamma bija pateikusi, ka raudāt nedrīkst. Galvenais no sliktajiem cilvēkiem atkal deva pavēli, un šoreiz bultu raidīja karavīrs, kurš stāvēja tieši blakus barvedim un kuram pie ķiveres bija daudzkrāsains spalvu pušķis. Bulta ietriecās tētim tieši sirdī, un Erbrova sajuta viņa drausmīgās sāpes. Vēlēšanās raudāt kļuva krampjaina, neizturama. Jastrins, kaut arī bija krietni vecāks, klusi šņukstēja. Erbrova no visas sirds vēlējās, kaut arī viņa drīkstētu raudāt.
Tētis pakrita zemē un palika tur nekustīgi guļam. Viņa asinis izplūda un pārvērtās par dubļiem.
Erbrova pagriezās pret vīrieti, kurš viņu turēja rokās, un ieskatījās tam acīs, kas bija saredzamas pa spraugu melnajā ādas maskā, tad viņa norādīja uz savu mammu. Šajā cilvēkā bija sevišķi daudz tumsas, taču lūgumu viņš saprata. Pagāja kāds mirklis, līdz viņš pieņēma lēmumu, — galu galā viņš paraustīja plecus, paklausīja un piegāja tuvāk Ritei. Tagad Erbrova vismaz bija viņai cieši blakus.
— Tūlīt kaut kas notiks, — mamma nočukstēja. — Viņi to nezina, taču tavam tētim ir visvisādas spējas. Tūlīt kaut kas notiks…
Erbrova zināja, ka tā nav taisnība, ka itin nekas nenotiks. Viņas iekšienē, tur, kur agrāk bija mājojis tētis, tagad bija vien melns un ledains caurums.
Pasaule kļuva zaļa.
Vīri joprojām smējās. Jastrins joprojām šņukstēja: Mamma joprojām stāvēja nekustīgi un skatījās uz zemē gulošo tēti.
Pasaule bija kļuvusi zaļa, un neviens nebija to pamanījis. Tikai viņa.
Tas bija brīnišķīgi skaists zaļums ar zeltainiem līčloču rakstiem, kuriem cauri staroja saules gaisma.
Bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm.
Divi spārni, zaļi kā pļavas, milzīgi kā debesis…
Kāds ar zaļiem spārniem bija atlidojis pēc viņas tēta, un tētis vairs nebija viens.
Nu tai vietā, kur pirms mirkļa bija vīdējis melns, ledains caurums, bija jaušama savāda pavasara vēja, puķu un jūras ūdens klātbūtne.
Tāda sajūta pārņem tos, kas jāj uz pūķa.
Zemē pie Enstrīla kājām, kur gulēja viņas tētis, saplauka sīkas puķītes. To bija daudz kā zvaigžņu debesīs. Tās bija baltas puķītes ar sīkām ziedlapiņām un dzeltenu podziņu pašā vidū. Beidzot Erbrova atcerējās, kā tās sauc: margrietiņas.
— Nē aua, — viņa klusi teica mammai.
Vēl nekad agrāk Erbrova nebija tik ļoti nožēlojusi, ka neprot lietot valodu. Jo vieglāks un spēcīgāks lidoja viņas prāts, jo neveiklāk viņas mēle ķērās un klupa pār nedaudzajām zilbēm, ko prata izrunāt.
— Nē aua, — viņa atkārtoja, lai mierinātu māti, taču jau bija par vēlu.
Mamma viņu vairs nedzirdēja.
Viņas tētis sāpes bija pārvērtis bezspēcīgā izmisumā, un tieši šī izmisuma dēļ viņu bija pieveikuši.
Viņas mamma turpretī sāpes pārvērta spēkā un niknumā.
Viņas mamma bija un turpmāk vienmēr būs neuzveicama.
Viņas dusmas bija nevaldāmas.
Tētis bija miris, tāpēc vīrietis ar melno masku pār seju beidzot nolaida Erbrovu zemē.
Kad mamma bija sākusi runāt, Erbrovai neviens uzmanību vairs nepievērsa, un viņai izdevās pagrābt sauju sīko ziediņu: dažus ar baltām ziedlapiņām, citus — tumši sārtu asiņu iekrāsotus. Viņa tos paslēpa lielākajā kabatā. Sausās ziedlapiņas ieslīdēja kabatas dziļumā. Slapjās pielipa dārgumiem, kas glabājās šajā kabatā: laiviņai un lellei, kas agrāk bija piederējušas mammai.
Divdesmit devītā nodaļa
Rite turpināja cerēt, turpināja gaidīt: ka viņš piecelsies, atdzīvosies.
Viņš taču prata sadziedēt citu ievainojumus.
Viņš sadziedēs arī savējos. Kuru katru brīdi viņš atkal piecelsies.
Nekas nenotika.
Rite turpināja gaidīt. Tas droši vien bija tikai viltīgs paņēmiens. Tas nevarēja būt nekas cits. Tikai viltīgs paņēmiens. Brīdī, kad viņi to vismazāk gaidīs, Joršs piecelsies kājās un nospiedīs viņus visus uz ceļiem.
Viņš bija viņš.
Rite atcerējās pirmo reizi, kad bija satikusi Joršu: toreiz viņš izārstēja Kaļas sakropļoto rociņu.
Viņam pa spēkam bija viss.
Viņš bija apturējis Erīnijas.
Un tolaik, kad viņi iepazinās, Joršs mēdza jāt uz pūķa.
Tagad tas noteikti ir tikai kāds viltīgs paņēmiens.
Joršs aizvien gulēja pie Enstrīla kājām asiņu peļķē, kas pletās arvien lielāka un kuras malās sāka plaukt tūkstošiem sīku margrietiņu.
— Ei, skatieties, —kāds ierunājās, — margrietiņas!
— Margrietiņas! — atkārtoja kāds cits. — Arī toreiz, kad galu dabūja pūķis, te visur saplauka margrietiņas. Tas nozīmē, ka šitais ir pa īstam beigts.
Ritei sareiba galva — viņa pirmoreiz pieļāva domu, ka varbūt patiešām viss ir pagalam.
Viņa stāvēja apstulbusi un neticīga, un viņai šķita, ka viņa gāžas neesamības bezdibenī.
Tikai ar pārcilvēciskām pūlēm viņai izdevās noturēties stāvus.
Viņa gribēja tikai vienu: nokrist ceļos un raudāt, raudāt līdz nāvei. Taču to viņa nedarīs. Viņu priekšā ne.
Gluži kā sapnī viņa redzēja, kā Tiesneša kareivji sakrauj bēru sārtu un uzliek uz tā viņas mīļotā vīra ķermeni. Viņa redzēja lāpu, kas pielaida sārtam uguni. Redzēja liesmas, kas cēlās augšup.
Daligarieši gribēja būt droši, ka nekādas burvestības, nekādas viltības vairs nemūžam nespēs atdzīvināt pēdējo no elfu cilts.
Dūmi kāpa augstu vārajā rītausmas gaismā, tie kāpa līdz pašām debesīm, kas joprojām palika mēmas un slēgtas.
Un joprojām par spīti jebkādiem loģikas apsvērumiem Rite turpināja gaidīt, ka tūlīt kaut kas notiks un pārtrauks šo ļauno murgu, viņa joprojām gaidīja, ka tūlīt izdzirdēs Jorša balsi, ieraudzīs viņu pieceļamies starp liesmām.
Rite gaidīja, ka debesis atvērsies un aprīs zemi, taču arī tas nenotika.
Sārts lēni dega. Saule uzlēca un pamazām uzkāpa augstu virs zemes. Visu dienu Rite palika nekustīgi stāvam kājās, lai gan viņu mocīja slāpes un gaidāmā bērna smagums spieda lejup kā dzirnakmens.