Выбрать главу

Tiesnesis iecirta papēžus zirgam sānos, lai mestos virsū Ritei. Viņa pacēla ieroci un saprata, ka nepietiks spēka, lai atvairītu Tiesneša zo­bena cirtienu.

Dīvaini, taču arī tagad baiļu nebija.

Piepeši debesis mainīja krāsu, tajās uzņirbēja kaut kas zili balts. Pir­majā mirklī Rite pat nesaprata, ka Tiesnesim uzbrucis jūras ērglis. Bei­dzot bija atlidojis Angkēls.

Ērglēns acīmredzot bija pietiekami labi apguvis lidošanas mākslu un beidzot meties pa pēdām Erbrovai, savam acu gaišumam, savai lielajai mīlestībai. Rite redzēja, kā Tiesneša seja noplūst asinīm, un no visas sirds cerēja, ka Angkēls izknābs viņam acis, taču ērglēns nebija diezko pieredzējis lidotājs, un Tiesnesim ar divu savu vīru palīdzību izdevās no putna atkauties.

Tālumā atskanēja baismīgas, zvēriskas klaigas un izbrēcieni.

Pakalnu aprises satumsa.

Jorša pareģotie orku karapūļi bija klāt.

Nešķita, ka orki joprojām turētos pie pārliecības, ka Tiesnesis ir viņu sabiedrotais. Milzīga bruņota orda traucās šurpu pie salīdzinoši nelielā bruņinieku pulka.

Tiesnesis deva pavēli bēgt, nevilcinoties ne mirkli. Viņš piecirta pie­šus savam brīnišķīgajam dūmu pelēkajam zirgam pie sāniem, lai brāztos projām — tālāk no orkiem, tālāk no ērgļa, kurš pat nedomāja viņu vajāt, bet notupās uz pleca Ritei, kas rokās aizvien vēl turēja Erbrovu. Zibens ātrumā visi Daligaras kareivji salēca zirgos un aulekšiem laidās prom.

—    Uz ziemeļiem, — uzsauca Tiesnesis.

—   Uz ziemeļiem? — kāds pārvaicāja. — Vai tad mēs nejāsim uz Da­ligaru?

—   Pārāk riskanti. Jābēg uz ziemeļiem. Dosimies kalnos uz Aljilu. Tā ir nepieejama. Pilsēta, kas līdzīga vanagam. Mana meita Austra jau ir tur, drošībā. Gan jau Daligara pati tiks galā. Vēlāk, kad atkal būs iespēja­mas diplomātiskas sarunas ar orkiem, mēģināsim pilsētu atgūt. Atbrī­vodams Varilu, Nolādētais elfs ir uzrīdījis orkus mums… Lai viens no jums, visjaunākais, jāj uz Daligaru un brīdina galmu un atlikušo kara­spēku. Lai visi ievērojamākie pilsoņi nekavējoties pamet pilsētu un stei­dzas uz Aljilu.

Tiesneša balss izdzisa tālumā.

Rite izlaida no rokām pārāk smago Daligaras grāfa zobenu. Viņa no­liecās pār ievainoto sirmgalvi. Jastrins steidzās apskaut Erbrovu. Angkēls priecīgi sita spārnus.

—   Ak tu, muļķa vista, — nočukstēja Rite, iedzīdama dziļāk dusmu un sāpju asaras, kas atkal riesās acīs. — Vai tad tu nevarēji atlidot agrāk?

Tas bija muļķīgs pārmetums. Angkēls nebūtu spējis izglābt Joršu. Taču tas bija izglābis viņu. Rite norija asaras un noglāstīja jaunā ērgļa galvu. Angkēla ierašanās bija nomierinājusi Erbrovu, kas no visa spēka apskāva savu draugu, bet tad, raudzīdamās uz Riti, rādīja neizprotamas zīmes: vispirms pieskārās Angkēla spārniem, bet tad pamāja uz apkār­tējiem pakalniem. Šo žestu viņa atkartoja vairākas reizes.

Grāfs vēl bija dzīvs. Par spīti dziļajai brūcei un zaudētajām asinīm, viņš vēl spēja runāt. \

—    Kundze, es jums lūdzu piedošanu… Lūdzu, piedodiet man… Lūdzu… Ja varat… Jūs… Ardvina pēctece… Izglābiet Daligaru… izglābiet manu pilsētu. Šie noziedznieki, šie neprātīgie ir to pametuši… Daligara, tāpat kā es, ir aptraipījusies ar gļēvulību, taču tā nav pelnījusi nāvi… Ņe­miet, aplieciet manu kaklarotu… Tas ir grāfistes varas simbols… Ar zelta rotu ļaudīm būs vieglāk jūs pazīt…

Vecais vīrs pameta šo pasauli. Rite aizspieda viņam acis. Jau atkal uzmācās kārdinājums sākt raudāt, raudāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, raudāt līdz nāvei, bet arī šoreiz viņa kārdinājumu padzina. Viņa neraudās.

Tagad viņas pienākums bija glābt savus bērnus.

Gan jau kādreiz būs laiks arī asarām. Varbūt vēlāk. Kad karš būs bei­dzies.

Līdz tam laikam viņas acis paliks sausas un viņas dvēsele būs cieta kā akmens.

Tagad vajadzēja atgriezties Erbrovā, savā ciemā. Vajadzēja atgriez­ties savās mājās piekrastē, kur viļņu šalkoņa saplūdīs ar atmiņām par Joršu. Bet arī tur nedrīkstēs raudāt. Varbūt vēlāk. Kad karš būs beidzies.

Vajadzēja atgūt spēkus, laist pasaulē bērnu un tad gatavoties savam karam.

Viņa cīnīsies. Viņa atkaros pasauli, lai viņas bērniem būtu vieta, kur dzīvot. Un viņa mainīs šīs pasaules likumus, lai viņas bērni tajā netiktu vajāti. Viņa nebūs žēlsirdīga. Joršs žēlsirdību nepieredzēja.

Žēlsirdība bija gājusi bojā reizē ar elfu cilti.

—    Rite, — iečinkstējās Jastrins, — iesim mājās?

Rite pacēla skatienu. Orku karaspēks bija nogriezies uz rietumu pusi, un viens no milzu ordas flangiem jau bija nonācis pārāk tuvu ieejai Astridas aizā.

Viņas pārgurusī sirds šausmās sagrīļojās.

Uz šo pusi bēgt vairs nevarēja, tur ceļš bija pārāk atklāts — tā būtu pašnāvība. Vienīgais veids, kā nemanāmi un bez vajātājiem iekļūt aizā, bija rāpties taisni augšā pa stāvumu, tumsā slapstoties starp klintīm, un tad nogriezties sāņus pa pašu kori, taču nebija ko domāt, ka viņa ar savu lielo vēderu varētu atgriezties mājās pa šo ceļu. Vēl jo nepiee­jamāks nogāzes stāvums bija mazajai Erbrovai, nemaz nerunājot par Jastrinu un viņa slimajām kājām. Turklāt kā gan iespējams palikt nepa­manītiem, ja pāris sprīžu virs galvas nemitīgus lokus met ērglis.

Viņa nevarēja atgriezties mājās.

Šie vārdi viņas prātā uzsāka mokošu riņķojumu: mājās atgriezties nevar.

Rite paraudzījās visapkārt. Vienīgā iespēja bija bēgt uz austrumiem: uz Daligaru. Cita ceļa nebija — tikai uz Daligaru, uz nīstamo pilsētu. Uz pilsētu, kur bija pakārti Rites vecāki, kur par mata tiesu no nāves bija paglābusies viņa pati. Ja visu līdzenumu savā varā sagrābs orki, viņu, Erbrovu un Jastrinu pasargāt varētu vienīgi Daligaras mūri.

Galu galā Tiesnesis pilsētu bija pametis un nevarēs pavēlēt, lai viņu un viņas bērnus nogalina.

Varbūt viņu tomēr pazīs un nogalēs, bet vismaz bērni paliks dzīvi.

— Mēs tagad nevaram atgriezties mājās, — Rite klusi atbildēja Jas­trinam. — Starp mums un mājām ir orki. Gan jau agrāk vai vēlāk mēs atgriezīsimies. Bet tagad es tevi un Erbrovu uzsēdināšu zirgā. Tu pieskati Erbrovu, es pieskatīšu tevi, un gan jau mēs tiksim galā.

Rite pat neuzlūkoja bēru sārta atliekas. Raudāt viņa nedrīkstēja, un kārdinājums būtu pārāk spēcīgs. Gluži kā zobens iedūrās doma, ka viņa vairs nekad nedzirdēs Jorša balsi, vairs nekad neaizmigs, jūtot viņa elpu, vairs nekad nesastaps viņa acis.

Šie divi vārdi — vairs nel<ad — skanēja prātā gluži kā bēru zvana dimdieni, un viņa tos padzina. Vēlāk, kaut kad vēlāk atradīsies laiks arī izmisumam un šiem diviem vārdiem.

Viņa aplika ap kaklu Daligaras grāfa zelta rotu. Viņa gribēja arī pie­liekties, noglāstīt zāli, kur dzīvība bija pametusi viņas vīru, un izraut velēnas kumšķi ar sīkajām margrietiņām, kuru ziedlapas asinis bija no­krāsojušas tumši sārtas, — to varētu paslēpt tērpa dziļajā, slepenajā kabatā, kur glabājās arī linga, ko viņai bērnībā bija pagatavojis tēvs un kas viņai ne reizi vien bija izglābusi dzīvību. Tomēr Rite neuzdrošinā­jās. Sārtās ziedlapas atkal tuvinātu asaras. Bet viņa nedrīkstēja raudāt.

Nedrīkstēja. Ja viņa ļausies izmisumam, tas viņu pārskalos un noslīci­nās, un viņas bērni ies bojā.

Rītausma paņēma Jorša zobenu. Sajūtot saujā tā rokturi, viņa atguva drosmi. Šo ieroci viņa rokās bija turējusi bieži: galu galā tā asmeņa iegropēs viņa mēdza cept kulteni no kaiju olām —, garas, smalkas, zel­tainas un gardas kulteņa strēmeles. Zobenu viņa bija izmantojusi ari, lai skaldītu malku pavardam un sašķeltu akmeņus, būvējot māju. Zo­bens nenomelnēja, nesaskrambājās — tā zaigums tikai pieņēmās spēkā.