Droši vien tas lepojās, ka var cīnīties ar mūžsenajiem ienaidniekiem — aukstumu un izsalkumu, jo šī cīņa nebija vieglāka vai mazsvarīgāka par stāšanos pretī bruņotiem naidniekiem.
Rite pūlējās saprast, kā aplikt sev zobena siksnu, lai tā nespiestu lielo vēderu. Vispirms viņa mēģināja to sasprādzēt pavēderē, taču tā nošļuka zemē. Tad viņa mēģināja to saņemt kopā zem krūtīm, taču nu bija grūti elpot. Visbeidzot Rite atklāja, ka vislabāk ir aizdarīt sprādzi uz labā pleca, laižot siksnu slīpi pāri krūtīm un ļaujot makstij karāties pie kreisajiem sāniem, — nu itin nekas nespieda apaļo vēderu un netraucēja elpot.
Kroni viņa uzlika galvā: ne tikai tāpēc, ka slepenā kabata bija pārāk maza, bet ari tāpēc, ka kailā, atbaidoši noskūtā galva, ko vairs nesargāja biezās, melnās matu cirtas, neierasti sala.
Turpat netālu viņus gaidīja Enstrīls, nelikdamies ne zinis par orku brēcieniem, tāpat kā iepriekš gluži vienaldzīgi bija nolūkojies daligariešu kavalērijas auļos. Rite piegāja pie zirga, uzcēla tam mugurā Erbrovu, pēc tam Jastrinu, un visbeidzot ar neaprakstāmām pūlēm, kas izvilināja pār lūpām klusu vaidu, uzsēdās arī pati. Angkēls notupās pašā priekšā zirgam uz skausta un piespiedās pie Erbrovas.
— Iesim nu, labiņais, iesim uz austrumiem. Saņemies, — Rite mudināja zirgu. — Ja mēs tiksim uz priekšu pietiekami ātri, ja turēsimies kastaņkoku aizsegā, orki mūs nepamanīs. Viņi paši ir bez zirgiem. Mums izdosies. Rīt mēs vēl būsim dzīvi un parīt arī.
Zirgs īsu brīdi vēl stāvēja nekustīgi, cieši raudzīdamies sārta pelnos, tad lēnām sakustējās.
Rite ar skatienu pārmeklēja ēnas, taču vairs nespēja atrast Moronu. Viņš nevarēja būt aizbēdzis uz ziemeļiem kopā ar Tiesnesi — viņš taču bija kājnieks. Droši vien Morons tepat vien bija un slēpās kāda klintsbluķa pietiekami melnajā ēnā. Skaidri un skaļi izrunādama katru vārdu, lai Morons tos labi sadzirdētu, Rite viņam novēlēja labi drīz nonākt orku rokās. Un atgādināja, ka tikšanās ar orkiem noteikti būtu patīkamāka nekā vēlāka sastapšanās ar viņu, Riti.
Tad viņa devās uz Daligaru.
Trīsdesmitā nodaļa
Morons palika slēpjamies ēnā, nelielā grotā starp klintīm tieši virs aizas. Ragana bija uzsēdusies zirgā, nolādējusi Moronu nejaukiem vārdiem un aizvākusies projām kopā ar abiem sīkajām — savu meitu un to lempi Jastrinu. Lieliska sabiedrība: elfa jauktene un līkkājains kroplis.
Vīrietis ar nelielu vilšanos aplūkoja dižkareivja zīmotņu plāksnīti, kas karājās viņam uz krūtīm, iestiprināta misiņa ķēdē, kas pareizā apgaismojumā varētu izskatīties kaldināta no tīra zelta. Diemžēl tikai pareizā apgaismojumā.
Bruņinieki bija aizjājuši. Viņš nevienu pašu brīdi nebija ticējis, ka pēc viņa klātbūtnes kāds īpaši ilgotos, galu galā viņš visu mūžu bija pieradis tikt pamests, tomēr…
Viņu bija atstājuši kājāmgājējos pavisam vienu — lai gan no vienas puses viņu apdraudēja ragana, bet no otras orki. Tas nebija laipni. Un vēl tas ērglis! Par laimi, putns bija pārāk aizņemts, mīlinoties ar mazo meiteni, un neiedomājās izknābt Moronam acis.
Varbūt elfam bija taisnība: Morons nebija pratis, kā nākas, pakaulēties. Nevajadzēja izlūgties dižkareivja vietu, vajadzēja pieprasīt, lai viņam piešķir tiesības dienēt kavalērijā. Tad vismaz attālumu starp viņu un orkiem tagad pūlētos samazināt zirga pakavi, nevis paša kājas, kas, ietērptas neierastajos un smagajos karavīra apavos, pinās un ķērās ik uz soļa. Atšķirībā no raganas viņam nebija grūtnieces vēdera, viņam arī nevajadzēja stiept sev līdzi sīku skuķi un neveiklu kropli. Arī ērglis viņam virs galvas neriņķoja.
Viņš nu gan varēja aizbēgt uz jūras pusi.
Visu laiku turēdamies ēnā, Morons uzrāpās līdz augstākajām klintīm un tur paslēpās. Viņš virzījās uz priekšu, līzdams uz vēdera, ik pa laikam pamezdams skatienu lejup uz biedējošajiem karapūļiem kalna pakājē. Labu bridi viņš vēroja baismīgās kara maskas. Ari kalna korē bija saklausāmas mežonīgās klaigas.
Viņš no visas sirds cerēja, ka orki notvers raganu un sakapās to sīkos gabaliņos.
Labi, ka vismaz elfs bija pagalam.
Vismaz tas Moronam bija izdevies.
Sīkais skuķis gan vēl bija dzīvs. Ne jau uz ilgu laiku, ja šo savos nagos dabūs orki. Un arī tad, ja viņu notvers Tiesnesis, knīpa diez cik ilgi nedzīvos.
Sliktāk būs, ja viņas māte tiks līdz Daligarai, kur šī vienā mierā varētu sev paģērēt ķēniņienes vietu. Viņa taču bija rados ar to Ar… Ard… kā nu viņu tur sauca… nu, ar to tipu, kura vārdu pieminot, visi izslējās staltāk un sastinga miera stājā. Viņai galvā bija kronis, grāfa kaklarota pār krūtīm, bet Daligarā vairs nebija palicis neviena, kas varētu komandēt. Viņa varētu kļūt par ķēniņieni, ne jau par dižkareivi kā Morons. Jā, viņa būtu uz to spējīga. Ir tādi cilvēki, kam visur un vienmēr veicas. Viņš pats gan līdz Daligarai netiktu. Un, pat ja tiktu, Daligarā viņš varētu sastapt Riti, kas tostarp kļuvusi par ķēniņieni, kā jau bija teicis tas bārdainais tips, kas viņai bija atdevis savu kaklarotu — zelta kaklarotu ar zelta, nevis misiņa ķēdi kā viņam Moronam. Ja viņš ieradīsies Daligarā, kur par ķēniņieni kļuvusi Rite, savu dižkareivja algu un ēdamā tiesu viņš tur nedabūs — drīzāk viņam piešķirs kārtīgu virvi, kurā viņu pakārt pilsētas galvenajā laukumā.
Taču elfs bija izlaidis garu. Vismaz tas bija labi.
Joprojām līzdams uz vēdera, Morons beidzot iekļuva aizā. Tur viņš atbrīvojās no gluži liekajiem dižkareivja pakāpi apliecinošajiem krāmiem. Par šo ietērpu viņš bija sapņojis visu mūžu, taču tagad tas varēja nest viņam nāvi. Un tā nebūtu nekāda patīkamā nāve — vienalga, vai viņu nožmiegtu orki, Rite vai bijušie kaimiņi no Erbrovas ciema. Tikai stulbs elfs var iedomāties nosaukt tik atbaidošā vārdā ciemu, kur dzīvo cilvēki.
Reiz pirms vairākiem gadiem, kad Morons bij pūlējies Kreskam izskaidrot, kāds draņķis patiesībā ir Joršs, Kresks bija ieskatījies viņam acīs un nošņācis, ka pats savām rokām Moronu nogalēšot, ja pieķeršot viņu darām ko ļaunu elfam vai kādam no tā ģimenes.
Tīrais posts, ka viņam tagad jāatgriežas Erbrova.
Tā viņš to nebija iecerējis. Viņš nebija plānojis atgriezties piekrastē. Viņš bija paredzējis, ka elfs, Rite un sīkais skuķis nosprāgs, bet viņš pats visu mūžu dzīvos Daligarā, dzerdams alu un baudīdams citus dižkareivja dzīves priekus. \
Kāpēc viņam nekad neveicās?
Kaut arī — visu labi apdomājot — tagad rādījās, ka pat tad, ja būtu iespējama dižkareivja dzīve Daligarā, strebjot alu un baudot priekus, tā nebūtu… kā lai saka…
Morons prātā meklēja piemērotākos vārdus.
Zināmā mērā…
Viņš ilgojās pēc elfa.
Viņam elfa pietrūka. Ir grūti kādu visu mūžu ienīst, un tad piepeši… nekā, vairs pilnīgi nekā.
Tas bija zaudējums. It kā viņš pēkšņi būtu padarīts klibs.
Bērnībā, saņēmis no tēva tik daudz sitienu un spērienu, ka vairs nespēja paiet, viņš mēdza, čokurā sarāvies, gulēt spraugā starp krāsns mūrīti un dēļu grēdu, un, ja bija vasara, viņš tur tvarstīja mušas, kurām izrāva spārnus. Tāpat vien, lai nosistu laiku.
Zināmā mērā viņš pats tagad jutās kā muša, kam izrauti spārni.
Tā jau nevar. Tas nemaz nav tik viegli.
Arī ja viss būtu izgājis labi, ja viņš tagad sēdētu ar alus stopu rokā un veselu pulku kareivju visapkārt, viņam kaut kā trūktu… Taču viss bija nogājis greizi… un viņam vairs nebija atlicis itin nekas.