Soli pa solim viņš pieveica daudzās jūdzes. Saule uzlēca, norietēja un uzlēca vēlreiz. Lietusgāze viņu izmērcēja caurcaurēm slapju, brīze izžāvēja, un beidzot Morons nonāca pie ūdenskrituma.
Viņš mierīgi būtu varējis apmesties uz dzīvi kaut kur Dogonas krastos, iekārtoties mazliet augstāk vienā no aizas sienām, nostāk no ceļa. Tur viņš būtu varējis izvairīties gan no Kreska, gan no orkiem. Varētu ēst kastaņus, paceplīšus, sarkankrūtīšus, gliemežus vai reizēm pilnīgi neko, bet arī pie pēdējā viņš jau bija pieradis. Noslēpušos kastaņu audzēs, viņu neviens nemūžam neatrastu.
Nelaime tā, ka… savā ziņā… zināmā mērā… viņš to nemaz negribēja.
Viņš varēja pārtikt no kastaņiem un plika nekā, taču to nevēlējās… turklāt… agrāk vai vēlāk Rite vai Kresks, vai varbūt abi divi kopā viņu tik un tā notvertu. Un tad nebūtu nekādu prieku.
Taču ne jau tikai baiļu dēļ… viņam patiešām negribējās. Viņš bija muša bez spārniem.
Takas viņš pazina labi, un viņu sargāja tumsa, bet tik un tā, kāpjot lejā gar ūdenskritumu, vajadzēja uzmanīties.
Kresks jeb Kerens Askiols, Erbrovas komandants, zinādams, ka zemi ir apsēduši orki, bija visus apbmņojis ar alās atrastajiem ieročiem un noorganizējis sardzes posteņus, un ierīkojis signālugunskurus.
Moronam izdevās izvairīties no visiem šķēršļiem. Viņš veikli līda uz vēdera. Manīgi slēpās. Katram jau kaut kas padodas īpaši labi. Nav neviena, kam nebūtu nekādu īpašu māku.
Morons rāpās lejup, krita, slīdēja, līda un to visu darīja pilnīgā klusumā: neviens viņu neredzēja, tumsa viņu slēpa. Labu brīdi pirms rītausmas viņš bija sasniedzis Erbrovas liedagu.
Jūras ūdens bija ledains un stindzināja miesu.
Morons palēnām brida arvien dziļāk un, uzmanīgi sperdams soļus, jo peldēt viņš taču nemācēja, sasniedza Muļķa Orka jeb Pēdējā Orka rifu. Tur viņš palika un gaidīja rītausmu. Reizē ar pirmo rīta gaismu nāks arī paisuma ūdeņi.
Kad Bāreņu namā"bija nomiris Morona mazākais brālis, Kresks viņam teica, ka viņš esot līdzīgs orkam, jo esot atņēmis putru pat savam jaunākajam brālītim un ļāvis tam nomirt badā. Bet kas gan Moronam bija daļas par mazāko brāli? Sīkaļa daudz ilgāk bija palicis mājās pie mammas vēl pēc tam, kad viņu, Moronu, jau bija aizveduši projām uz Bāreņu namu. Dažiem jau vienmēr un visur veicas.
Reizē ar rītausmu nāca paisums. Morons nodrebinājās. Te un tagad viņa dzīvei pienāca gals. Tā vismaz beidzās tad, kad to bija izlēmis viņš pats: vismaz šo izvēli viņam neviens nevarēja liegt.
Nepatīkami vienīgi bija mirt aukstumā. Viņš vienmēr bija ienīdis aukstumu. Arī vasarās viņš allaž nēsāja sevī nojausmu par aukstumu — it kā viņa krūtīs melnētu auksts un tumšs izdzisis pavards.
Morons paraustīja plecus: galvenais, ka viss tūlīt beigsies, un tur, kur garu izlaidīs viņš, nekādas margrietiņas neziedēs.
Taču viņš kļūdījās.
Pēc tam, kad ūdens bija uzkāpis un applūdinājis viņa elpu, pēc tam, kad jūra viņa miesu bija aizskalojusi projām, kad paisums atkāpās un rifa virsotne atkal iznira no viļņiem, uz tās ziedēja dažas margrietiņas. Nedaudzas, sīkas, greizas un kroplīgas, tomēr baltas — tās bija kā mēms, veltīgs un pārāk vēlu izteikts lūgums pēc neiespējama maiguma.
Neviens tās nepamanīja.
Nākamais paisums tās aizskaloja uz visiem laikiem.
Treša gramata pĒdĒjais ORKS
— Ei, Kaptein, — reiz viņam teica Lizentrails,
— vai tu zināji, ka ķēniņu bērniem liek gulēt vieniem pašiem tumšā istabā un neviens viņiem nepastāsta kādu pasaku vai nepadzied dziesmiņu? Tāpēc šiem izveidojas riebīgs raksturs un pēcāk, izauguši lieli, viņi mierīgi atdod cilvēkus bendes rokās.
Pirmā nodaļa
Ritei veicās. Nonākuši vietā, kur bija liesmojis Jorša bēru sārts, orki nolēma apstāties un ierīkot nometni. Viņa dzirdēja briesmoņu bļaustīšanos, taču saprata, ka tie viņai neseko. Viņa jāja visu nakti un visu nākamo dienu. Apstājās padzerties pie strautiem. Pārmeklēja ķiršu lapotnes, čiepa burkānus un kaltētus ābolus pamestajās lauku sētās un nekavējās ne mirkli, apstādamās vien tik ilgi, lai Enstrīlu nenogalētu spēku izsīkums. Sēdēdama zirga mugurā, viņa, noguruma pārmākta, palaikam iesnaudās īsā, murgu pilnā miegā, no kura drīz vien uzrāvās ar sāpjpilnu kunkstu. Viņai priekšā sēdēja Erbrova, klusa un itin kā aizpeldējusi kādā sapnī, un Jastrins, kurš bez apstājas bija raudājis pusi pirmās nakts un būtu turpinājis raudāt vēl ilgi, ja Rite nikni nebūtu pieprasījusi, lai viņš apklust.
Pārstājis činkstēt, Jastrins laida vaļā nebeidzamus runas plūdus. Klausoties viņa neizsīkstdšajā vāvuļošanā, Rite ar nožēlu un ilgošanos atcerējās agrākos činkstus. Jastrinam bija zināms Ardvina pareģojums: tas bija daļa no viņa fragmentārajām, taču visai plašajām vēstures zināšanām. Tikko izslaucījis no acīm asaras, viņš ņēmās par to spriedelēt un izprašņāt Riti: vai taisnība, ka viņa tāpat kā dižais sencis spējot saredzēt nākotni?
Nakts otrā puse tika veltīta bezgalīgai viņas gaišredzības apjūsmošanai.
— …tā nu gan ir liela laime — zināt nākotni. Tev nekad negadās tā, ka tu nezini, ko teikt vai ko darīt, bet mums, parastajiem cilvēkiem, gan tā notiek vai uz katra soļa… Tu jau vienmēr iepriekš zini, kā viss beigsies! Viss jau ir tavā prātā. Tev pietiek aizvērt acis, un viss uzreiz ir skaidrs. Tas ir tik viegli… viss zināms un saprotams…
Jastrins bija neatlaidīgs. Atradis kādu īpaši labu tematu, viņš no tā neatkāpās un varēja runāt bez apstājas no pirmo pievakares zvaigžņu iemirdzēšanās brīža līdz pirmajai rīta blāzmai un tad atkal bez apstājas no rīta blāzmas līdz pievakares zvaigznēm, vārdus pievaldot vien uz brītiņiem, kas bija vajadzīgi ieelpai.
Rite pūlējās domāt, taču Jastrina balss uzbāzīgi un neapturami griezās ausīs.
Viņa to ienīda un nolādēja: ne jau ar svelošo naidu un sīvajiem lāstiem, ko vērš pret ienaidniekiem, bet gan ar rāmajiem un maigajiem, ko nenovēršami velta uzmācīgajiem.
Tikai neglābjams muļķis par viņas vīzijām varēja domāt kā par svētību. Patiesībā tās bija saraustītas, haotiskas, neparedzamas, gandrīz vienmēr neizprotamas un pretrunīgas, reizēm pat absurdas. Redzējumi viņu bija sargājuši un palīdzējuši viņai bērnībā, tad, kad viņa kopā ar Joršu bēga no grāfistes, bet citādi viņa to jēgu un nozīmi allaž spēja apjēgt vienīgi tad, kad jau bija par vēlu. Pēdējā laikā vīzijas viņai šķita arvien bezjēdzīgākas, kaitinošas un traucējošas kā sīcējas mušas vasaras pēcpusdienā. Kad Joršs pameta mājas, lai dotos projām nāvē, vienīgā aina, kas nodarbināja viņas prātu, liegdama vietu citām domām, bija skrienošu vilku bars.
Pēc Jorša baismās nāves vīzijas bija izsīkušas, nu tās bija pavisam retas, turklāt zaudējušas atpazīstamas aprises. Joršs bieži bija teicis, ka elfu maģija sāpēs noslīkstot. Droši vien kaut kas līdzīgs bija noticis arī ar Riti: kopš viņas vīrs bija nozudis nāves valstībā, prātā bija palikušas vien neskaidras ēnas un krāsaini plankumi, kas jaucās un pārklājās cits citam tumšā, blāvā miglā.
Kaut arī laiks bija silts, Ritei sala noskūtā galva. Droši vien vajadzīgs ilgāks laiks, lai aprastu ar dzīvi bez matiem. Viņa joprojām turēja galvā savu grezno, izsmalcināto kroni, kurā līčloču rakstos savijās efeju zari un zelta vizmojums mijās ar gaišzilu emalju. Kronis mirdzēja tik spoži, ka šķita, tas izstaro gaismu. Daligaras grāfa zelta kaklarota, ko viņa bija aplikusi pār krūtīm uz noskrandušā, netīrā tērpa, mirdzēja daudz mierīgāk un neuzkrītošāk.