Uz katra soļa viņi sastapa bēgļus no visas grāfistes. Orki tuvojās. Vairs nebija, kur bēgt, — runāja, ka esot nogriezts arī ceļš uz Ziemeļu kalniem.
Tiesnesis un Daligaras armija jau bija drošībā.
Arī galms, laikus saņēmis brīdinājumus, sasaiņojis vērtīgāko mantību un paķēris ieročus, bija aizsteidzies uz Aljilu, nepakļaujamo ziemeļu Vanagu, kas slēpās kalnos.
Ritei lēmums doties uz Daligaru joprojām šķita visneprātīgākais un vienīgais iespējamais. Jastrina nebeidzamās vāvuļošanas un pašas nogunima apdullināta, viņa to vēl un vēlreiz pārcilāja prātā.
Nogurums bija tikpat briesmīgs kā izsalkums, taču ne viens, ne otrs nespēja līdzināties izmisumam. Diena stiepās lēna un smaga. Palaikam Rite ierunājās, mazliet lai mierinātu meitu, mazliet lai mierinātu sevi pašu, mazliet lai dzirdētu savu balsi.
Viņa vēl un vēlreiz atkārtoja vienu un to pašu frāzi:
— Es būšu divu dzīvu bērnu māte.
Brīžam Rite nokāpa no zirga un gāja kājām, lai Enstrīls varētu atpūsties. Jastrins un Erbrova miegā klanīja galvas, un arī viņa labprāt būtu darījusi tāpat. Cerību zaudējušajiem bēgļu pulkiem viņa šķita ceļvede. Viņai vismaz bija zirgs un zelta kronis. Un Rite manīja, ka ļaudis seko viņai, jo cita vadoņa vai ceļa rādītāja tiem nebija.
Ikreiz, kad Rite pievēra acis, viņa redzēja vien neskaidras ēnas.
Varbūt nākotne vēl nebija sacerēta. Varbūt tā vēl bija jāizlemj. Vai varbūt viņas gaišredzības spējas bija nomirušas reizē ar Joršu.
Viņai nebija bail. Varbūt arī bailes bija mirušas, noslīkušas izmisumā.
Beidzot nāca saskatāma nīstā Daligara. Viņi beidzot bija izgājuši no mežiem. Aiz Rites plūda bēgļu straume, un to balsis apliecināja, ka brīdinošie trauksmes ugunskuri ir liesmojuši visu iepriekšējo nakti. Rite bija redzējusi atmirdzam daudzus no tiem, un, tāpat kā tālīno ciemu iemītnieki, arī daligarieši bija brīdināti par orku tuvošanos. Par laimi, vismaz sargposteņi un trauksmes izziņošanas paņēmieni šai valstī darbojās, kā pienākas.
Ne jau visi bēgļi bija saņēmuši tikai brīdinājumu. Daži bija saklausījuši arī nejēdzīgas baumas un runāja par kādu nolādētu elfu, kurš esot izraisījis orku dusmas: elfs orkus esot nekaunīgi izsmējis, un šie viņam uzbrukuši, bet, uzbrukdami elfam, tie aizkavējušies un devuši cilvēkiem iespēju aizbēgt.
Ritei bija grūti apvaldīt lamas, kas pašas lauzās pār lūpām. Uzmācās arī kārdinājums tvert zobenu un nokārtot rēķinus ar šo ļautiņu nežēlīgo muļķību, apmazgājot to asinīs.
Viņa atcerējās, cik dižens un augstsirdīgs bija viņas mirušais vīrs, kurš bija izglābis dzīvību visam šim bēgļu pulkam, izmantodams to naidīgumu pret elfu cills pārstāvjiem. Atmiņas par Joršu atkal sāpīgi plosīja sirdi, bet viņa tās padzina, jo tagad viņai vajadzēja cīnīties par savu bērnu dzīvību, bet ar saplosītu sirdi tas nebija paveicams. \
Daligaru ieskāva izmisušu ļaužu loki, un, jo tuvāk nāca pilsētas mūri, jo labāk organizēti un pamatīgāk iekārtoti tie bija.
Izskatījās, ka bēgļi te ieradušies vairākos viļņos. Pēdējais vilnis vēl plūda šurp pa putekļainajiem ceļiem un pamazām ierīkojās uz palikšanu pilsētas pakājē. Gluži kā sēnes pēc lietus te sadīga visdažādākās būdeles, izveidotas, arī sadzenot zemē mietus un pārstiepjot tiem pāri apmetņus. Neviena no tām neslējās cilvēka augumā, un acīmredzot tajās varēja ielīst tikai četrrāpus. It visur uz improvizētiem pavardiem gatavojās tāda vai citāda ēdmaņa. Pāri ugunsvietām bija nostieptas auklas, uz kurām žuva lielākas un mazākas bērnu drēbītes.
Senākais no bēgļu viļņiem bija apmeties pie pašiem mūriem, kur jau bija sabūvētas mazas mājeles un iekārtoti mazi dārziņi ar kārtīgām tomātu rindām, starp kurām kašņājās dažas kārnas vistas, kas bija tik vērtīgas, ka ikvienu no tām pieskatīja bars padrūma skata puiku, kas bruņojošies nūjām un akmeņiem. Rite palūdza mazliet ēdamā kādai sievietei, kura cepināja plāceņa gabalu mazā, netīrā un sabuktētā pannā, — viņa to lūdza kā žēlastības dāvanu, jo izsalkums bija neizturams, taču nebija nekā, ko varētu iemainīt pret pārtiku. Ritei mugurā bija saplēsta, netīra tunika, bet kājas basas. Šai postā kaut nelielu mierinājumu sniedza tas, ka nolaupīšanas naktī Erbrova bija nolikusies gulēt ar visām drēbēm, pat nenovilkusi uzsvārci ar izšūtajām kabatām. Meitene bija aizvesta projām basām kājām, bet vismaz pietiekami biezi apģērbta — tagad viņai nesala, turklāt uzsvārča kabatās bija palikušas arī viņas rotaļlietas. Tā bija īsta laime, jo tagad Erbrova, apstulbusi un klusa, ne mirkli neizlaida no rokām savu laiviņu un lelli.
Sieviete piecēlās no pavarda, greizi smaidīdama. Viņa bija pārskaitusies, jo šī svešiniece bija uzdrošinājusies palūgt viņai maizi, nepiedāvājot neko pretī, — šāds lūgums izskanēja kā apvainojums, kā ņirgāšanās par viņas nabadzību.
— Tev, skaistulīt, ap kaklu ir zelta rota. Nezinu, kam tu to esi nozagusi, taču, ja tu man atdotu kādu no spožajām plāksnītēm, mēs vēl varētu pakaulēties, — viņa nicīgi noteica.
Savā bezdibenlgajā izmisumā un neizmērojamajā nogunimā Rite bija aizmirsusi gan par kaklarotu, gan par kroni. Viņa atzina, ka, jājot zirga mugurā, ir visai grūti palikt nepamanītai, bet, nēsājot smagas zelta rotas, ir neiespējami pieprasīt, lai citi pasniegtu žēlastības dāvanas. Bet nu jau bija par vēlu. Vajadzēja sapurināties, saņemties un atsākt domāt skaidru galvu.
Kaklarota bija darināta no daudzām kopā saāķētām zelta plāksnītēm, ko nebūtu nemaz tik grūti atdalīt citu no citas. Kamēr Rite apcerēja, kā izjaukt un pārdot Daligaras grāfa rotu, Angkēls, kurš līdz šim brīdim bija snauduļojis Erbrovai klēpī, pamodās un, neskanīgi iekliegdamies, pacēlās spārnos — tas apmeta lēnu loku un nolaidās Ritei uz pleca. Rite atkal pacēla skatienu pret pirmāk uzrunāto sievieti, taču vecajā vietā to vairs neredzēja. Tikai izdzirdusi tās balsi, Rite ieraudzīja, ka sieviete nometusies ceļos Enstrīlam pie kājām.
— Mana kundze, — sieviete teica. — Mana kundze, es lūdzu piedošanu. Es jums pazemīgi lūdzu piedošanu. Apžēlojieties. Nedusmojieties uz mani, esmu tikai nabaga sieva. Es jūs lāgā neapskatīju. Nepamanīju ne zobenu, ne kroni. Es neredzēju ērgli. Jūs esat viena no seno laiku ķēniņienēm, vai ne? Jūs ieradāties mūs glābt? Tiesnesis ir aizbēdzis. Esam palikuši vieni paši. Galms un armija — visi aizbēga. Mēs vienīgie esam palikuši te, bet orki jau ir pavisam tuvu. Kundze, tikai jūs varat mūs glābt… es jūs lūdzu… Kundze, sakiet, kas jūs esat? Jūs esat īsta vai tikai rēgs, kas nācis no aizlaikiem?
Rite apjuka.
— Mani sauc Rit… — Viņa aprāvās: ne jau to vajadzēja sacīt. — Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece, — viņa visbeidzot noskandēja. Tad virsroku ņēma izsalkums, un viņa nočukstēja: — Plāceni…
Sieviete steigšus iespieda viņai rokās karsto plakanās maizes gabalu un pati atkāpās, bez mitas klanīdamās.
Jastrins čukstus steidzās izskaidrot notikušo:
— Senajā Daligaras pilī stāv veco laiku ķēniņi. Nē, ne jau viņi paši: viņu statujas. Joršs man to stāstīja, jā, stāstīja, kad bija dzīvs. Un zini, veclaiku ķēniņiem zem kroņa parasti bija gludi noskūta galva. Tie bija tādi laiki… paga, kā Joršs teica? Nepiejaucēti laiki… Es domāju, ka tas nozīmē, ka tolaik visi bija gatavie mežoņi, rupji lauki un lopu gani, bet vispār viņi bija krietni ļaudis, un, kad vajadzēja cīnīties, viņu ķēniņi, kas arī bija krietni ļaudis, lika galvā kroni un cīnījās. Tolaik amatnieki vēl nebija diez cik veikli un arī bruņucepures viņiem nepadevās īpaši gludas. Sejsegu viras bija tik raupjas, ka tajās vienmēr ieķērās mati, tāpēc tie, kas gāja karot, matus nodzina pavisam. Kaila galva bija cīnītāja pazīme. Un tu ar kroni noskūtā galvā droši vien izskaties līdzīga seno ķēniņu statujām. Un tev ir arī Angkēls. Ķēniņus no citiem karotājiem atšķīra tieši ērglis. Katram ķēniņam bija savs ērglis, un droši vien tie atveidoti arī statujās. Angkēls tev piešķir ķēnišķīgu izskatu. Žēl, ka mums nav arī piejaucēta vilka. Ardvinam bija vilks. Es to visu zinu, jo man izstāstīja Joršs. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz viņš zināja un cik labi prata visu izstāstīt. Ak piedod, es aizmirsu, ka tu lūdzi viņu nepieminēt.