Выбрать главу

Katra reize, kad izskanēja Jorša īsais vārds, Ritei bija kā sāpīgs dūres trieciens pakrūtē, taču viņa savaldījās un neapsauca puiku. Viņai bija jākļūst cietākai, skarbākai, izturīgākai, ja viņa vēlējās, lai Jorša bērni iz­dzīvo. Viņai sava sirds bija jāpadara cietāka par dimantu un tēraudu.

Rite pamētāja plāceni no vienas saujas otrā, mazliet papūta un da­lījās tajā ar Erbrovu un Jastrinu. Pamazām viņai apkārt sapulcējās arvien lielāks skrandaiņu pulks, un tie, pārvarēdami biklumu, cits caur citu stāstīja, ka galms, saņēmis brīdinošos uguns signālus un varbūt arī kādu Tiesneša sūtītu ziņnesi, jau iepriekšējā dienā bija aizsteidzies uz zieme­ļiem, uz nepieejamo Aljilu.

—   Visi ir prom, gluži visi. Bet, kas jūs, kundze, esat? Vai ieradāties mūs glābt?

—   Kundze, atvainojiet, tikai neapvainojieties, jūs patiesi izskatāties gaužām dīvaina, bet redziet, mums tiešām neviena cita vairs nav, tad varbūt jūs tagad būsiet noteicēja šai pilsētā?

—    Kundze, tikai nepametiet mūs, lūdzam jūs, piesaucot par lieci­niekiem gan mūsu, gan jūsu mirušo tuvinieku dvēseles. Vairums kara­vīru pilsētu pameta, arī visi zirgi ir prom.

—    Palikuši vienīgi tie, kas sargā vārtus un mūrus.

—    Bet kas mūs tagad aizstāvēs no orkiem?

—    Daligara ir tukša un pamesta…

—    Neapbruņota…

—    Pavisam viena. Pilsēta ir pamesta pavisam viena. Kundze, mums esat atlikusi tikai jūs un mūra sienas. Vai jūs esat karotāja? Kaut ko taču jūs protat?

—   Kundze, vai jūs varētu nokārtot, lai ari mūs ielaiž pilsētā, jo, kad uzradlsies orki, viņā mūru pusē tomēr būs labāk…

—    Kundze, žēlojiet mūs, mēs to lūdzam, piesaucot mūsu un jūsu mirušos…

Plāceņa pilnu muti Rite tuvojās aizsarggrāvim. Ūdens tajā bija stā­vošs, zaļš un saglumējis. Tā virsmu sedza tik bieza aļģu kārta, ka šķita, tā ir zaļojoša pļava, nevis dziļš ūdens. Grāvis, kas īstenībā bija viena no Dogonas attekām, tiešām bija dziļš. Tas spēja aizturēt ienaidnieka karaspēku. Majestātiskais nolaižamais tilts bija nolaists, un Rite pa to devās uz pilsētas vārtiem.

Vārtus slēdza milzīgas dzelzs restes, kuras pēc vajadzības, izmantojot sarežģītu virvju un tītavu sistēmu, augšā un lejā cilāja bariņš sargka­reivju.

Rite uzlūkoja pilsētas sargus, un tie uzlūkoja viņu.

Rite nodomāja: ja viņa lūgtos pietiekami pieklājīgi, pietiekami žēla­baini, tad varbūt sargi atdarītu restes un vismaz uz šo nakti ielaistu viņu pilsētā, kur Erbrova būtu drošībā.

Kamēr viņa prātā pārcilāja piemērotākos vārdus, viņas skatiens aiz­slīdēja pie pārējo patvēruma meklētāju pulka: te bija gan noskrandušu bērnu bari, gan izmisušas mātes. Bija maz ticams, ka viņa spētu atrast vārdus, kuros ciešanu būtu vēl vairāk, un piesaistīt vēl līdzjūtīgākus ska­tienus nekā šis sāpju nomāktais ļaužu pūlis.

Rite norija pēdējo plāceņa kumosu, nokāpa no zirga, lepni pacēla galvu, vienu roku nolaida uz zobena spala, bet otru — uz tērauda res­tēm. Pēc greznākajiem bruņu rakstiem izsecinājusi, kurš no sargkareiv­jiem ir galvenais, viņa to uzrunāja:

—    Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece. Man ir uzticētas šīs pil­sētas varas zīmotnes. Paceliet restes.

Iestājās apjukuma pilns klusums. Bēgļu pūlis Ritei aiz muguras brieda arvien lielāks.

Izmisums acīmredzot bija ieperinājies arī starp sargkareivjiem. Un Ardvina vārds arī šoreiz izskanēja gluži kā kaujas raga sauciens. Visi pa­cēla galvas. Skatieni atdzīvojās. Rite atguva drosmi: viņa bija pateikusi pareizos vārdus. Šie ļaudis ilgojās tikai pēc vadoņa un kāda cerību sta­riņa — jo sevišķi tagad, kad visas cerības bija iznīkušas, bet vadoņi, kam tie bija ticējuši, viņus bija pametuši. Ilgus gadus Daligarai bija mācīts akli pakļauties, ilgus gadus tā bija pacietuši viszvēriskākās neģēlības, un šais gados pilsēta bija zaudējusi visu savu gudrību, visu savu drosmi. It visur kā vienīgās noteicējas valdīja muļķība un gļēvulība.

Bez vadoņa, kurš pateiktu, kas un kā darāms, daligarieši ļaus sevi ap­kaut, pat nemēģinādami pretoties.

Tie nebija nedz ielaiduši pilsētā bēgļus, nedz arī pacēluši tiltus. Acīm­redzot pēdējās saņemtās pavēles bija pretrunā ar šādu saprāta diktētu rīcību, un, ņemot vērā, cik baismīgi un daudzveidīgi Tiesnesis sodīja par katru vissīkāko nepaklausību, neviens neuzdrošinājās tās pārkāpt.

— Ēē, — stostīgi ierunājās galvenais no sargiem, — donna Rīt­ausma… tas ir… kundze… es… tā nav mana vaina… Redziet… Mums nemaz nav pilsētas atslēgu… Vajadzētu iet un palūgt tās senešalam… Bet bez īpašas atļaujas mēs nemaz nedrīkstam neko lūgt…

Rite nodomāja, ka šī garā procedūra nemaz nenāks par labu.

Cerēt varēja vienīgi uz pārsteiguma spēku — viņa taču bija ieradu­sies ar kroni galvā, zelta zīmotnēm uz krūtīm, Ardvina vārdu lūpās un brīnišķīgu zili baltu ērgli uz pleca.

Bet šejienieši turējās pie likumiem.

Kamēr tiks izcīnītas tiesības lūgt atslēgu, kamēr tā tiks sagādāta un kamēr tiks pieņemts lēmums atslēgt vai tomēr neatslēgt vārtus, paies pārāk ilgs laiks.

Maģiskais brīdis jau būs garām. Pirmais spilgtais iespaids izdzisis. Pār­spēku gūs disciplīna. Kuru katru brīdi kāds apjēgs, ka Rītausmas vārdu var saīsināt kā Riti, un atcerēsies, ka viņai jau sen ir piespriests nāves sods, — un tās būs beigas.

Erbrova kopā ar Jastrinu bija palikusi sēžam Enstrīla mugurā. Mei­tene atradās tieši iepretī milzīgajai slēdzenei, kas neļāva izkustināt smago vārtu aizvirtni. Viņa nolaida uz slēdzenes savu bērnišķīgi apaļo plaukstiņu, kurai nebūtu pieticis spēka pat noturēt tai piemēroto atslēgu.

Klakš.

Slēdzene atsprāga vaļā ar skaļu, dobju klakšķi, kas satricināja klusumu.

Rite neļāva savā sejā atspoguļoties izbrīnam. Viņa uzmeta stingru skatienu Jastrinam, lai tas nenodotu arī savējo un vismaz šoreiz prastos pastāvēt klusu. Un nosolījās neaizmirst, ka viņas meitai joprojām pie­mīt spējas, kas izrādījušās stiprākas pat par sāpēm.

Nekustīga un bezkaislīga viņa atkārtoja pavēli. Sis nebija klusu un pazemīgu lūgumu laiks.

—   Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece. Man ir uzticētas šīs pil­sētas varas zīmotnes. Esmu ieradusies, lai cīnītos par Daligaru. — Un tik tiešām nekas šais vārdos nebija melots. — Nekayējoties paceliet restes un atstājiet vārtus atvērtus, līdz visi pie pilsētas sienām apme­tušies bēgļi būs sagājuši iekšā. Kad visi būs drošībā, nolaidiet restes un paceliet tiltu.

Pavēle tūdaļ tika izpildīta.

Rite pirmā iegāja pilsētā, vezdama pavadā Enstrīlu. Jastrins un Erbrova lūkojās apkārt ieplestām acīm: šī bija pirmā pilsēta, ko viņi savā mūžā redzēja. Daligara bija noplukuši un nožēlojama, nolaidības sagandēta un posta saēsta, bet visam par spīti abu apstulbušajās sejās bija lasāms izbrīns.