Atgriezies mājās, viņš sastapās ar neizmērojamām tēva ciešanām, ko par laimi remdēja neizmērojams prieks, redzot, kā gārnis pārtop sātīgā ēdienā, — vārītā gaļa un virums bija īsta svētība slimajai mātei, kuras klepus nu pierima uz vairākām dienām. Bet ar putna dūnām tika piepildītas Liesmas vecās auduma kurpītes, un māsa beidzot pārstāja šķaudīt.
Naktī, kad visi gulēja un — galvenais — arī tēvs bija aizmidzis, Rankstrails piecēlās un uz savas flautas-lingas iegravēja R burtu, ko viņam bija iemācījis Rakstvedis. Tad viņš iegrieza vēl citus rakstus: ne jau ziedus un putnus, kādus mēdza darināt viņa tēvs, bet gan savādi savītus ģeometriskus ornamentus. Šī nodarbošanās un darba iznākums radīja rāmu un tīkamu apmierinājumu. Nu viņam bija linga, un lingai bija vārds, kaut arī tikai vienu burtu liels, un stāsts, — tāpat kā savs tapšanas stāsts un vārds bija visiem ieročiem, ko nesa dižie karotāji, kuri bija cīnījušies, aizstāvot cilvēku pasauli tad, kad tai draudēja briesmas.
Medīt gaišā dienas laikā — kā Rankstrails drīz pārliecinājās — bija pārāk nedroši. Medījumu sargāja mežsargi, un tas bija bīstami, kaut arī viņš prata visai veikli noteikt to atrašanās vietu, vērojot, kur spārnos paceļas iztraucētie putni. Nakts gaitām bija vēl kāda priekšrocība: nevajadzēja sadurties ar tēva skatienu. Rankstrails iemācījās ziedot atpūtas stundas un medībās devās tikai tumsā, kad silts un mierinošs miegs ietīstīja visus pieaugušos, izņemot sargkareivjus, un visus bērnus, izņemot viņu. Niedrājos pie dambjiem savās ligzdās gulēja arī gārņi un dzēses. Un vienīgā iespēja, kā tos atrast, bija nakšu naktīm stāvēt nekustīgi un gaidīt veiksmi: lidojošu ūpi, kurš viņu aizvadītu līdz pašam medījumam.
Treša nodaļa
Katru dienu Rankstrails apstājās, lai kaut ko iedāvinātu Trakajam Rakstvedim, kurš par atlīdzību savukārt ik reizes iemācīja viņam kādu jaunu burtu. Pēc tam Rakstvedis ierādīja, kā burtus sasaukt kopā, lai tie pārvērstos vārdos, un vēl viņš Rankstrailam lika atkārtot visu alfabētu tik nebeidzami daudzas reizes — gan pusčukstus, gan skaļi kliedzot, gan turp, gan atpakaļ un pat ar sīku akmentiņu pilnu muti —, ka viņa stostīšanās izzuda. Brīnišķīgs bija piedzīvojums ar skaitļiem, kuri Rankstraila prātā bija allaž bijuši skaidri, taču tagad, kad tie pārvērtās zīmēs, to spozme pieauga un tie vizēja žilbinoši kā zobena asmens. Rankstrails bija aizkustināts, atklādams, ka skaitļi nekad nebeidzas: nebija neviena tāda, kuram nevarētu pieskaitīt vēl vienu vai desmit, vai simt. Tam, kurš kaut reizi saskaitījis kopā vienu un vienu, iegūstot divus, bezgalības jēdziens kļūst nenoliedzams, teju vai taustāms.
Iemācījies pārvērst skaiias par zīmēm, to atveidojumus mīkstināt vai pastiept garākus, papildinot ar ķeksīšiem un svītriņām, kas atgādināja dažādu putnu lidojumu, Rankstrails sāka apgūt vēsturi. Viņš iemācījās gadskaitļus un vārdus. Klausījās par kaujām. Saprata, kāpēc šķietami vāju pulku var būt izdevīgi novietot karaspēka pašā vidū, jo tad ienaidnieks neapdomīgi traucas salauzt karaspēka rindas un nokļūst aplenkumā. Viņš saprata arī, ka šo pašu aplenkuma briesmu dēļ karaspēka flangi nekad nedrīkst būt neaizsargāti. Komandiera izmantotas, ģeometriskās līnijas varēja iezīmēt atšķirību starp dzīvību un nāvi, sakāvi un uzvaru. Trakais Rakstvedis viņam stāstīja arī par siru Ardvinu:
— … viņš atkaroja Cilvēku zemes… viņš teica… varbūt tev ir vēl mazliet medus, drosmīgais un dāsnais zēn? Žēl gan. Medus atjauno spēkus manā pagurušajā miesā… Ķēniņš Ardvins atkaroja Cilvēku zemes, ko bija sagrābuši orki, un viņš izmantoja stratēģiju… vai tu saprati, kas ir stratēģija?
To Rankstrails bija sapratis: stratēģija bija ģeometrijas un drosmes summa.
— Viņš teica, ka tauta, kura vairs neprot cīnīties, ir vergu tauta vai miroņu tauta, un…
Arī Rankstrails gribēja iemācīties cīnīties. Viņš uzdrošinājās Rakstvedim izstāstīt savu sapni kļūt par bruņinieku vai vismaz par kājnieku, ja citādi nebūs iespējams, taču bruņas un saulē mirdzoša ķivere viņam noteikti bija vajadzīgas. Vecā vīra atbilde bija kā sejā iešļākts spainis auksta ūdens:
— Muļķības! Tikpat labi tu varētu sapņot, ka pieaudzis mācēsi lidot!
Nemūžam neviens no Ārējā lokā dzimušajiem nevarēšot iegūt varoņa bruņas. Rakstvedis paskaidroja, ka Ārējā loka iemītnieki, kuri ēd kurkuļus un vardes un kurus pašus ēd odu miljoni, kas vairojas šejienes peļķēs, netiek uzņemti Varilas pilsētas dzelžaini stingrajā karaspēka struktūrā, kur visa hierarhiskā piramīda no augstākā virspavēlnieka līdz pēdējam āvas nesējam tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Ja nu kāds no tiem, kas mitinās šajās būdās, kas sabūvētas starp aizsargmūriem, tomēr sajūt karotāja vai varoņa aicinājumu, tam ar ieročiem jāpelna alga, sargājot jaunu dzimteni (precīzāk sakot, Daligaras grāfisti), proti, jāsamierinās ar algotņa likteni. Taču, kā zināms, algotņus neviens nekad nav cienījis un necienīs.
— … redzi, puika, salīdzināt algotni un bruņinieku būtu tāpat, kā salīdzināt veļasmazgātāju ar dižkundzi. Tie ne tikai ir tālu viens no otra kā zvaigznes no to gaismas atspldumiem ūdens tērcēs — tie ir nesavienojami. Tam, kurš ir aptraipījies ar mazcienīgu nodarbošanos, uz mūžiem ir slēgts ceļš uz augsta goda vietām un amatiem. Nelaime tā, ka Varilā it visus amatus pārmanto ģimenē — arī bārddziņa, kalēja, zeltkaļa, aptieķnieka, šuvēja, cūkkopja, aitu gana, kazu gana, akmeņkaļa, būvmeistara vai kalpa darbu manto. Vienīgais tev kā Ārējā loka iemītniekam pieejamais arods ir ubagdāvanu diedelēšana — ja vien neskaita to pašu algotņa likteni. Ja tu būtu piedzimis par meiteni, varētu kļūt par veļasmazgātāju.
— Bet kā tu to zini? Tu te esi svešinieks, — īdzīgi iebilda Rankstrails.
Viņam jau agrāk bija radušās aizdomas, ka sapnis par iekļūšanu bruņinieka kārtā ir tikai bērnišķīgas fantāzijas, taču tāpēc nebija mazāk sāpīgi izdzirdēt tam apstiprinājumu no cita mutes.
— Nav jābūt dzimušam kādā vietā, lai to labi pazītu. Tava varžu vira gan ir garda, taisni jūtu, kā tā aizdzen manu klepu un silda kaulus. Nodod manu paldiesu savai mātes kundzei. Svešas vietas un tāpat arī svešus laikus var iepazīt ar uzklausīta un izlasīta vārda starpniecību. Un gribu uzsvērt vēl ko svarīgu. No ārpuses iegūta izpratne un pārzināšana bieži vien ir labāka nekā no iekšpuses iegūtā — tieši tāpat ēkas arhitektoniskās līnijas vieglāk ir uztvert, raugoties uz fasādi, nevis sēžot šīs ēkas pagrabos. «.
Daligaru mēdz saukt par Dzeloņcūku, un šo iesauku pilsēta iemantojusi neskaitāmo draudīgo pīķu dēļ, kas iestiprināti tās aizsargmūros tūlīt zem dzeguļu rindas. Pīķi ir vērsti ieslīpi lejup, un to augšdaļa ir izdobta un izoderēta ar svina plāksnēm — tas tādēļ, lai uz iespējamo aplencēju karaspēku pa šiem kokgabaliem trāpīgāk un, pašiem paliekot mūru aizsegā, varētu pludināt virsū visu, kas var aizdedzināt vai apdedzināt. Šos pīķus izgatavoja un mūros iestiprināja pēc sira Ardvina pavēles tolaik, kad pilsēta bija atkarota orkiem, bet tie atkal to aplenca. Nakti pēc nakts pa dobajiem kokiem lejup gāzās kvēlojošas ogles, izzīmējot tumsā ugunīgas svītras — vienīgo gaismu, kas izkliedza cilvēku pasaulei vēsti par cīņu uz dzīvību un nāvi, kas ritēja pie Daligaras, jo tikai tur šī cīņa bija iespējama.