Angkēls joprojām sēdēja Ritei uz pleca. Putns bija smags, taču tā smagums bija mierinošs un iedvesa drosmi. Nebija šaubu, ka jaunā Daligaras valdniece par saviem panākumiem lielā mērā var pateikties tieši viņam.
Kad arī pēdējais bēgļu vezums bija iegāzelējies pa pilsētas vārtiem, restes nolaidās ar dārdošu troksni, bet tilts pacēlās, griezīgi čīkstēdams, ķēdēm žvadzot un čerkstot.
Tai pašā mirklī parādījās orki: to pulks pēc pulka, vienība pēc vienības nāca ārā no meža. Pa priekšu pārējiem auļoja kavalēristi, tie izmeta veltīgu un teju vai komisku līkumu, mezdamies bezjēdzīgā uzbrukumā mazajām būdelēm un dārziem ar tomātu rindām, bet tad juku jukām apstājās aizsarggrāvja malā.
Uzbrucēji raidīja briesmīgus lāstus, un tiem pretī atskanēja lamas no pilsētas mūriem.
— Kundze, ziemeļpusē tilts joprojām nav pacelts, — Ritei pavēstīja viens no āviniekiem. — Lai sasniegtu šo tiltu, orkiem vispirms ir jāšķērso
Dogona, taču jūdzes attālumā no pilsētas ir sens koka tilts, kas savieno abus upes krastus. Vai mums pacelt ziemeļu paceļamo tiltu?
— Protams, atbildēja Rite, — tūlīt pēc tam, kad būsiet ielaiduši visus bēgļus, kas palikuši ārpus pilsētas tā tuvumā.
No jauna viņa izbrīnījās, ka pat tik pašsaprotamām darbībām vajadzīga īpaša atļauja vai apstiprinājums, kaut arī to devusi pilnīga svešiniece, kas uzradusies no nekurienes un pasludinājusi sevi par vadoni.
Nu viņa bija iesprostota pilsētā, kuras iemītnieki vēl pavisam nesen būtu gatavi viņu bez vārda runas pakārt un kuras aizstāvju muļķība un gļēvulība bija salīdzināma vienīgi ar aplencēju nežēlību un drosmi.
Pateicības lūgšanas atskanēja no bēgļu jūras, kas nu bija saplūdusi Zemajā laukumā turpat pie pilsētas vārtiem.
Ardvins tiem bija atsūtījis visai dīvainu būtni, kas viņus bija izglābusi.
Šai mirklī Angkēls nosprieda, ka būs gana sēdēts karaliskā stingumā, un metās virsū prāvam cālim, kas bija atstāts bez uzraudzības, taču jaunās ķēniņienes vara nu jau bija nostiprināta un tādi nieki vairs nevarēja tai kaitēt.
Otra nodaļa
Lielo vārtu sardzes priekšnieks pavadīja Riti līdz Tiesneša pilij, kas agrāk bija bijusi Ķēniņu pils un ko viņa mazliet pazina, jo bērnībā bija ieslodzīta tās apakšzemes cietumā, no kura viņu atbrīvot ieradās Joršs.
Pils bija savāda, dīvaini greiza un asimetriska, ar nedaudziem haotiski izvietotiem logiem. Rite gāja cauri grezniem un tukšiem saloniem, askētiskiem un tukšiem gaiteņiem, pieticīgi iekārtotām un tukšām istabām, tad skaistam, ziedu pilnam dārzam un visbeidzot pa glicīniju apvītām kāpnēm uzkāpa līdz telpai, kuru sardzes priekšnieks nosauca par lielo Vecā troņa zāli. Telpa no trim pusēm bija noslēgta, bet ceturtās sienas vietā pletās plaša terase, kurā vienādos atstatumos cita no citas bija izvietotas Daligaras ķēniņu statujas: visiem rokās bija zobeni, senākajiem bija arī kaili skūtas galvas un kroņi, bet pirmajiem diviem rindas pašā sākumā — pirmajiem Daligaras ķēniņiem — uz pleca sēdēja arī pa ērglim. Zāle un galerija ar skulptūrām atradās otrajā stāvā, un no turienes bija redzams pagalms, kas visādā ziņā atšķīrās no pārējām bargās un dīvainās pils daļām: to ieskāva portiks ar itin kā savērpta akmens kolonnām, kuras balstīja iegarenas smailloka arkas.
— Otrā rūnu dinastija, — paskaidroja Jastrins.
Arī sardzes priekšnieks atvēlēja brīdi arhitektoniskas dabas pārspriedumiem:
— Tā daļa ar kolonnām un arkām ir visvecākā un būvēta rūnu dinastiju laikos, — viņš skaidroja, — bet no vecās pils maz kas atlicis, jo Tiesnesis lika visu noārdīt, lai varētu uzcelt no jauna pēc sava prāta. Šeit saglabājies drusku vairāk, jo šī ir senā Ķēniņu loža, Daligaras sirds, bet Tiesnesim šī vieta nepatika. Šis nebija viņa tronis, — kareivis piebilda, noradīdams uz milzīgu akmens troni bez jebkādiem rotājumiem. — Šis bija Ardvina tronis. Bet Tiesnesis sēdēja mazajā Jaunā troņa zālē.
Ritei rokās bija aizmigusi Erbrova, bet uz pleca sēdēja Angkēls, kurš arī nebija gluži nomodā. Jastrins klumpačoja nopaķaļ. Ejot cauri skulptūru pilnajai galerijai, Rite ieraudzīja divus pretimnācējus — pirmos ļaudis, ko viņa sastapa šai pilī. Pirmais nāca gara auguma augstmanis šauru seju, asu zodu, smailu bārdiņu un gariem sirmiem matiem, tērpies greznās gaiša brokāta drānās. Viņam sekoja otrs tikpat vecs vīrs, kurš atšķirībā no pirmā bija neliela auguma, plikpaurains, tuklu seju, īsu apaļbārdu un tērpies gaišās linu drānās un tumšākos virssvārkos, kas par spīti neapstrīdamajam smalkumam izskatījās kā darba apģērbs.
Nonākusi tuvāk abiem vīriešiem, Rite apstājās.
— Pilsētu ir aplenkuši orki, tā jāglābj, — viņa pavēstīja. — Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece.
Jau atkal Rite klusībā sevi paslavēja, ka tikko izrunātajos vārdos nav iesprucis nekas nepatiess vai apstrīdams. īsu brīdi valdīja godbijīgs klusums. Tad pirmais sakustējās īsākais no vīriem: viņa seja atplauka, un viņš, dziļi paklanīdamies, aizkustināts sveicināja Riti.
— Kundze, — viņš stādījās priekšā, — esmu Ķēniņu pils namzinis un jutīšos pagodināts, ja uzskatīsiet mani par savu kalpu. Prasiet man visu, kas jums vajadzīgs. Jūsu klātbūtne… tas, ka esat ieradusies… — viņš aprāvās, meklēdams piemērotākos vārdus. — Mēs vairs neesam vieni paši pamesti briesmās. Kopā ar mums ir Ardvina mantiniece. Jūs, kundze, esat vienīgais saules stars tumsā, kas veļas mums virsū līdz ar nežēlīgu nakti.
Otrs, garākais vīrs nepalocījās tik dziļi, pareizāk, viņš nepalocījās nemaz, bet tikai palocīja galvu.
— Esmu pilsētas senešals, kundze, un es nemūžam nebūtu domājis, ka Daligara, kuru jau aizvainojusi gan valdnieka un dižcilšu bēgšana, gan orku uzbrukums, papildus šim dubultajam pazemojumam pirms nāves vēl būs spiesta samierināties ar baskājainu pavēlnieci.
Rite apstulba, netikdama skaidrībā, vai tagad pieklātos izrādīt dusmas vai tomēr tās apvaldīt. Ķēniņu pils namzinis droši vien bija cilvēks, kas gādāja par virtuvi un to, lai kāpnes ik dienas tiktu noslaucītas, gultas saklātas un tiktu padarīti neskaitāmi citi sīki darbi, bez kuriem māja pārvēršas par prusaku, sikspārņu un žurku mājokli, bet Rite nebija droša, vai skaidri zina, kas īsti ir senešals, — visticamāk viņa amata pienākums bija padomu došana. Tas, ka garais sirmbārdis kalpojis par padomdevēju Tiesnesim, bija papildu iemesls nejust pret viņu īpašas simpātijas, kādas namzinis bija izpelnījies jau pirmajā mirklī.
Lai vai kā, senešals Riti bija nosaucis par kundzi. Varbūt sadursmi vajadzēja atlikt uz vēlākiem laikiem: šis nebija īstais brīdis, lai šķeltu viņu jau tāpat vājos spēkus. Bet tad Rite pārdomāja. Kas zina, varbūt nākamajā dienā viņi visi jau būs noslaktēti. Šī bija pirmā un vienīgā nakts, kad viņa var būt pavēlniece. Tad jau labāk ķēniņienes lomu spēlēt visā nopietnībā. Viņa pūlējās atcerēties, kā bija runājuši ķēniņi, pusdievi un varoņi drāmās un traģēdijās, ko Joršs mēdza sacerēt, lai visiem būtu kāda izklaide garajos vasaras vakaros.
"Lēnām," — Joršs bija teicis lugu mēģinājumos, "ķēniņš vienmēr runā lēnām. Viņam jau nav jāsteidzas noņemt zivi no uguns vai pārbaudīt zvejas tīklus. Ķēniņi nekad neko nedara, viņu vienīgais pienākums ir būt ķēniņiem. Viņiem laika allaž ir gana."