Выбрать главу

— Daligara rīt vēl nemirs, — nosvērti un lēni atbildēja Rite. — To pašu es varu teikt par jums. Taču reizē ar apaviem esmu nozaudējusi savu pacietību, kas pat labākos laikos nav izcēlusies ar neizsmeļamību. Iesaku jums to atcerēties.

Tas, ka Daligara tik drīz vēl neies bojā, bija pirmais no viņas izteiku­miem, ko varētu apstrīdēt. Rite tūdaļ pievērsās praktiskākas dabas jau­tājumiem un vaicāja Ķēniņu pils namzinim, kur varētu nolikt gulēt savu meitu, — lai tikai tā nebūtu Tiesneša gulta. Namzinis paklanījās un pamāja viņai, aicinādams sekot līdzi uz pils dziļākajām telpām. Jastrins steberēja nopakaļ, arvien smagāk vilkdams kājas. Gājienu noslēdza se­nešals, iedams izrieztām krūtīm un augstprātīgi paslietu zodu.

Pie kādām grezniem kokgriezumiem rotātām durvīm iespaidīgi, taču gluži lieki stāvēja četri sargkareivji. Senešals pa priekšu un pārējie no­pakaļ iegāja telpā, kuras sienas viscaur bija iztapsētas ar baltu zīdu. Senešals šo nosauca par mazo Jaunā troņa zāli, un te slējās ar sudraba kalumiem izdaiļots neliels koka tronis, kurā vēl nesen bija sēdējis

Tiesnesis. Tronis bija pārklāts ar audumu, uz kura zelta pavedieniem bija izšūti sīki margriet iņu ziedi. Pār troņa atzveltni bija pārmests krāšņs samta apmetnis piesātināti tumšzilais audums bija izšūts pērļu un zelta rakstiem, liekot tam zaigot kā jūras virsmai mēness staros. Līdzās atzveltnei bija nostiprināti balti šķidrauti, kas izskatijās gluži kā netve­rami gaisīga perlamutra gliemežvāki.

Visbeidzot jauno valdnieci ieveda telpās, kam turpmāk bija jākļūst par viņas apartamentiem: plašas istabas rindojās cita aiz citas, un pē­dējā no tām bija arī milzīga gulta ar baldahīnu un kamīns.

Rite noguldīja aizmigušo Erbrovu gultā un apsedza ar gaišu vilnas segu, kas ietīstīja meitenīti gluži kā silts mākonis. Nu Angkēls beidzot pameta Rites nogurušo plecu un rāmi notupās līdzās Erbrovai, kura, pat īsti neiznirusi no miega viļņiem, putnu apskāva.

Rite pieliecās un noskūpstīja meitu uz pieres. Viņa būtu gribējusi apgulties līdzās Erbrovai un gulēt ilgi, ilgi — pēc sirds patikas, taču Rite zināja: ja viņa tagad aizmigs, viņu pavisam drīz pamodinās orki.

—   Palieciet pie meitenes un pieskatiet viņu, — Rite maigi un klusi palūdza namzini, — bet jūs, — viņa skarbā balsī uzmnāja senešalu, — ne­kavējoties pavadiet mani līdz aizsargsienām. Paskatīsimies, varbūt es arī bez apaviem spēšu izglābt šo muļķu pilsētu, kur pat pavēli pacelt tiltus vajadzēja dot man.

Nonākusi pie sliekšņa, Rite vēlreiz atskatījās un uzlūkoja aizmigušo Erbrovu.

—   Tagad cīnīsimies, — viņa teica pils namzinim. — Es. Tie, kas var noturēt ieročus. Visi. Tikai ne jūs. Jūs paliksies šeit sardzē, — Rite teica un norādīja uz meiteni. — Gadījumā, ja es šai istabā vairs nekad neatgriezīšos, parūpējieties par manu meitu tā, it kā tā būtu jūsējā.

Pils namzinis zemu paklanījās, apliecinot piekrišanu.

—     Es gribu teikt, — Rite turpināja, cīnīdamās ar nelabumu un reiboni, ko izraisīja šie vārdi, — ja es vairs neatgriezīšos, bet ieradīsies orki… es gribu teikt… Ja orki ierodas pēc manas meitas… — Viņa vēl brīdi vilcinājās un drūmi pabeidza sakāmo: — Nepieļaujiet, ka meitene viņu rokās nonāk dzīva.

—   Es jau sapratu, mana kundze, — atbildēja namzinis.

Lai drīzāk nokļūtu uz aizsargmūriem, senešals izvēlējās taisnāko ceļu cauri pils zemākajai daļai — pirmajam no pagrabstāviem. Arī tagad jastrins klumzāja gājējiem nopakaļ, pūlēdamies neatpalikt.

Šajā pagrabstāvā neskaitāmas nelielas telpas bija piekrautas ar apa­ļām stikla pudelītēm, kurās bija iepildīts caurspīdīgs šķidrums.

—    Kas tas ir? — jautāja Rite.

—    Parfīms, — strupi atbildēja senešals.

—    Es nezinu, kas ir parfīms, — atzinās valdniece. Šķita, ka šoreiz pat Jastrina zināšanas izrādījušās nepietiekamas.

Senešals nopūtās, uz mirkli pavērsa skatienu augšup, pretī dievu mā­jokļiem, kā piesaukdams nemirstīgās būtnes par lieciniekiem šai ne­dzirdētajai gara tumsībai.

—   Valdītājs un Tiesnesis atklāja paņēmienu, — viņš skaidroja, — kā liekos augļu un labības uzkrājumus pārveidot par mēslojumu Daligaras pils ziediem.

—   Liekos augļu un labības uzkrājumus? — dusmās nobālējusi, pārvai­cāja Rite. Viņas atmiņā neizdzēšami bija iespiedušies divi Bāreņu namā aizvadītie posta un bada gadi, un tikpat spilgtas bija atmiņas par karavī­riem, kas aizvelk projām viņas vecākus, apsūdzētus ne tikai noziedzīgā draudzībā ar elfu, bet arī Astridas ciema tīnimu dotās ražas nobēdzināšanā, lai gan visi liekie uzkrājumi ir nododami Daligaras grāfistei. — Kā­dus liekos augļu un labības uzkrājumus? Kad šajā grāfistē kāds vispār varējis ko uzkrāt un justies puslīdz pārticis?

Senešals izlikās šo iesarpinājumu nedzirdējis, vēlreiz nopūtās un tur­pināja:

-—Ar mēslojumu, kas iegūts no labības un augļiem, galvenokārt baro glicīnijas, kas nu zied sevišķi lieliem un smaržīgiem ziediem. Izmantojot sarežģītus destilēšanas paņēmienus, ziedi tiek pārvērsti parfīmā, proti, dzidrā, izteikti smaržīgā un viegli uzliesmojošā šķidrumā, kas palīdz no­vērst dažādu sērgu izplatīšanos. Parfīmu plaši tirgo arī ārpus grāfistes. Tieši ar šī glicīniju parfīma palīdzību ir iegūta lielākā daļa Tiesneša ba­gātību.

Šķita, ka garo, kalsno galminieku itin nemaz neizbrīna un nesatrauc tas, ka Daligaras tauta gadiem ilgi cieš badu, lai Tiesnesis varētu nodar­boties ar šādu bezjēdzīgu blēņu ražošanu. Šāda attieksme nebūt nevai­roja Rites simpātijas pret senešalu.

—    Viegli uzliesmojošs? — viņa jautāja. — Tas nozīmē, ka tas deg? Ūdens taču nevar degt!

Senešals nopūtās.

—    Sis caurspīdīgais šķidrums nav ūdens, bet gan, kā jau teicu, par­fīms, — viņš skaidroja. —Ja tam tuvina liesmu, tas aizdegas. Bet, ja par­fīma pudelīte iekrīt degošā pavardā un sašķīst, liesmas ir tik spēcīgas, ka notiek eksplozija.

—    Kas? — pārjautāja Rite.

—   Eksplozija, sprādziens, kundze. Tas nozīmē, ka liesmas skrien uz visām pusēm un atskan pērkonam līdzīgs dārdiens.

Izgājuši no pazemes telpām, viņi šķērsoja plašu iekšējo pagalmu un pavisam drīz nonāca pie pilsētas mūriem. Uzkāpusi pašā augšā, Rite vē­roja apkārtni, un Jastrins stāvēja viņai līdzās.

Ap saulrieta stundu pilsēta bija aplenkta no visām pusēm. Daligara vēl mirdzēja pēdējos saules staros, kas stiepās šurp no rietumu pamalē redzamajām Tumšo kalnu mugurām, turpretī austrumpusē, tur, kur atra­dās Varila, debesis jau bija tumšas kā tērauda plāksne — tur biezēja smagi mākoņi, pret kuriem mūru dzeguļi un torņi izcēlās rieta zeltījumā. Zem drūmajiem mākoņiem laidelējās kaijas vējā nekustīgi izplestiem spār­niem, un arī to baltās spalvas saule bija iekrāsojusi zeltainas. Lejā pie uzbērumu vaļņiem plandījās karmīnsārtie pilsētas standarti. Dogonas straume atspulgoja pēdējos rieta starus, pārtapdama mirguļojošā gais­mas lentē. Upe plūda no austrumiem uz rietumiem — tās ūdeņi bija atskrējuši no Varilas klajienes un steidzās tālāk uz Tumšajiem kalniem, sadalīdamies divos asimetriskos atzaros, kas no abām pusēm ieskāva salu, uz kuras bija uzbūvēta Daligara. Atteka, kura stiepās dienvidaustrumos no pilsētas un kuni Rite sākumā bija noturējusi par aizsarggrāvi, bija plata, lēna un dziļa, ūdens tajā bija zaļš un sastāvējies, tās krastos auga biezi niedrāji, bet tai pāri stiepās milzīgais paceļamais tilts, kuru Rite bija šķērsojusi, lai kā ķēniņiene ieietu pa vārtiem. Savukārt ziemeļpuses atteka bija šaura un tās krasti klinšaini — te ūdens brāzās straujš un nevaldāms. Arī paceļamais tilts pie Ziemeļu vārtiem bija daudz īsāks un šaurāks.