Tagad orki bija iekārtojušies jau abās upes pusēs. No Daligaras uz Tumšo kalnu pusi, aptuveni jūdzi zemāk par vietu, kur abas attekas atkal savienojās kopīgā straumē, Rite saskatīja senu koka tiltu, kas ļāva nokļūt no viena upes krasta otrā, nešķērsojot pilsētu: tieši šo ceļu pretinieku karaspēks bija izmantojis, lai ieslēgtu Daligaru aplenkuma lokā. Daligaras kareivjiem, kas bija pamesti vieni bez komandieriem un skaidrām pavēlēm, pašiem nebija pieticis prāta šo tiltu laikus nodedzināt.
Kā paskaidroja Jastrins, seno tiltu sedzot krāsotiem kokgriezumiem rotāts jumts un bareljefos esot attēlotas sira Ardvina uzvaras. Arī šīs gudrības Jastrins, protams, bija smēlies no Jorša.
Sāpes sagādāja pat Jastrina iznināts Jorša vārds, bet, lai Rite pati spētu to iznināt, viņai vajadzēja sakopot visus spēkus, cik jaudas, domāt par Erbrovu un nedzimušo bērniņu savā klēpī. Tikai tā viņa spēja jastrinam palūgt, lai tas pastāsta par sira Ardvina karošanas stratēģiju, lai vārdu pa vārdam atkārto visu, ko Joršs viņam stāstījis par uzvaru vainagotajām Ardvina cīņām. Lai arī cik runīgs būtu Jastrins, nu viņa runas plūdi izsīka: par sira Ardvina vadītajām kaujām viņš neko nezināja. Tik tālu viņi ar Joršu vēl nebija tikuši. Joršs bija paguvis vien pastāstīt, ka Ardvins bieži atkārtojis vārdus: "Es cīnās, izmantojot to, kas man ir" un "Es cīnos, tikai lai uzvarētu."
Rite lika šos vārdus atkārtot vēl divas reizes, lai pārliecinātos, ka dižā karavadoņa vārdi patiešām ir tik īsi. Šiem izteikumiem nebija nekādas jēgas, un Ritei no tiem nebija nekāda labuma.
— Es cīnos, izmantojot to, kas man ir.
— Es cīnos, tikai lai uzvarētu.
Līdzīgas frāzes viens otram draudīgi mēdz teikt ielas zeņķu barveži, kad divas bandas gatavojas uzsākt kārtējo kautiņu.
Neregulārus rakstus krastmalās veidoja orku ugunskuri, bet starp atsevišķu pulku ierīkotajām nometnēm zemē bija sadzīti pīķi, uz kuriem bija saspraustas visu laikus aizbēgt nepaguvušo ļaužu galvas. Uz aizsargmūriem stāvošie kareivji starp nogalinātajiem pazina savus biedrus — sargkareivjus, kuri bija varonīgi aizdedzinājuši signālugunskurus, lai ziņotu par orku tuvošanos, taču, nesaņēmuši nevienu pavēli, kas tiem ļautu pamest posteņus, bija palikuši sargāt kvēlošās ogles un sagaidīt nāvi. Attālums bija pārāk liels, taču Rite iztēlojās, kā mušām aplipušie acāboli pamazām sāk sadalīties, iztēlojās asinīm pieķepušās matu šķipsnas; bet pēdējie kliedzieni, kas sastinguši baismi sašķiebtajās lūpās, bija saskatāmi pat vārajā vakara gaismā un no šī upes krasta.
Arī stāvot uz pilsētas mūriem, varēja saost nometni ierīkojušo ienaidnieku smakas ekskrementu un trūdošas miesas smārdu sajaukumu, ko nespēja ne padzīt, ne atšķaidīt pat tīrais vējš, kas balstīja kaiju spārnus. Dogonas ūdeņi jau bija pieķēzīti un nedzerami. Pilsētiniekiem ūdens ieguvei bija atlikusi tikai aka laukumā pie lielā paceļamā tilta, turklāt nebija šaubu, ka tieši šī pilsētas daļa pirmā varētu krist pretinieku rokās.
Par sira Ardvina kara stratēģijām Jastrins nezināja itin neko, turpretī par orku paradumiem izteicās gari un plaši. Saskaņā ar viņa stāstīto nakts bija paredzama mierīga. Uzbrukums nesākšoties agrāk par rītausmu.
Tais reizēs, kad bija iespējams izvēlēties, orki naktīs necīnījās, un šoreiz viņu izvēli nekas neierobežoja.
Naktīs nevarēja saskatīt sašķaidītos locekļus, tumsa aizsedza mirēju sāpes un šausmas, un uzbrukuma dedzību spēkā uzturēja vien ievainoto un agonizējošo kunksti un kliedzieni. No rīta uzlēks saule, kuras gaisma atspīdēs asinīs uz cirvju un pīķu asmeņiem, vairojot cīnītāju niknumu. Brūces būs aplūkojamas visā krāšņumā un varenībā: zarnas velsies ārā no uzšķērstiem vēderiem, asinis šļāksies no pārcirstām kakla artērijām, galvas ripos zem āvu cirtieniem un acis zaudēs mirdzumu, bet tiem, kurus sadedzinās dzīvus, tās pārvērtīsies pelnos.
Vienīgi spiedīga un neatliekama vajadzība varēja pamudināt orkus atteikties no šāda baudījuma, bet šoreiz nekādas vajadzības vai steigas nebija.
— Līdz rītdienai Daligara ir drošībā, — apgalvoja Jastrins. —Ja mums paveiksies un rīt līs lietus, mēs iegūsim vēl vienu dzīves dienu.
— Lietus laikā viņi neuzbrūk?
— Vienīgi ja ir liela steiga. Bet lietū cīnīties viņiem nepatīk.
Šai brīdī tumšais vāls austrumpusē pašķīrās, vējš pieņēmās spēkā un dzina prom mākoņus reizē ar cerībām uz lietu.
Bija atlikusi tikai pēdējā nakts.
— Purvāju orki labi peld un veikli rāpjas pa stāvumu. Redzi to grēdu tur tālāk? Vai zini, kas tur sakrauts? Tās ir laivas. Pavisam vieglas no zariem un ādām taisītas laiviņas. Visos karagājienos purvāju orki ņem līdzi vieglus ratus, kuros pārvadā daudzus dučus šādu laivu.
— Tātad no mūsu upes attekām nav nekāda labuma?
— Tā nevar teikt. Viņi nevar izmantot trepes, lai rāptos augšā pa sienām, — mierinoši atbildēja Jastrins.
Rite no mūru augšienes uzmanīgi nopētīja laivas. Katrā no tām varēja iesēsties pāris orku, taču laivu bija bez skaita. Attekas zaļie ūdeņi vien pilsētu nenosargās. Vajadzēja likt lietā kādu militāru viltību.
Netālu no laivu grēdas orki bija iedzinuši zemē augstu stabu, un pat iztālēm bija redzams, ka tas ir ieziests ar taukiem un spīd pēdējā vakara gaismā.
— Un kas ir tas? — jautāja Rite.
Jastrinam vajadzēja mirkli apdomāties, līdz atbilde atradās.
— Uz staba trenējas viņu akrobāti.
Pulciņš orku karavīru patlaban rāpās augšup pa slīdīgo stabu, kas atgādināja umurkumuru, ko Rite bērnībā bija redzējusi gadatirgū.
— Redzi? Tie ir karavīri, ko sauc par akrobātiem.
— Laivas viņus aizgādā līdz pilsētai, un viņi rāpjas augšā pa sienām?
—Jā, līdz kādam izdodas nolaist paceļamos tiltus. Kad tas būs izdevies, mēs būsim pagalam.
Rite stāvēja un labu brīdi noraudzījās, kā orki rāpjas augšā un lejā, pie reizes izpildīdami savādas, sarežģītas kustības, gluži kā dejodami vertikālu deju, kas šķita esam klajš izaicinājums staba glumajam stāvumam un viņu augumu svaram. Rite kā apburta vēroja karavīru veiklību, nespēdama novērst no tiem skatienu, līdz Jastrins viņu mudināja aplūkot arī orku katapultas.
Vispirms bija ieradusies kavalērija, tai bija sekojuši kājnieki, bet neilgi pirms saulrieta nometnes vietu bija sasniegušas arī daudzu mazu ēzelīšu vilktas katapultas — melnas, milzīgas un briesmīgas.
— Arī tās ir domātas paceļamajiem tiltiem. Ar katapultām met aizdedzinātu žagaru saišķus un eļļu. Nedomāju, ka degošās bumbas spēs pārlidot mūriem un kritīs uz māju jumtiem, taču paceļamos tiltus gan nodedzinās. Kad tilti būs sadedzināti, no orkiem mūs šķirs tikai restes. Bet pie restēm ķersies klāt vesels pulks un tās vienkārši pacels.
Rite juta, kā viņu atkal piepilda izmisuma šausmas. Nebija neviena cita, kas varētu vadīt pilsētniekus cīņā, taču viņai pašai nebija pat nojausmas, kāda stratēģija būtu liekama lietā un varbūt spētu pilsētu glābt. Viņa joprojām stāvēja uz mūriem un raudzījās lejā. Ilgās klusēšanas samulsināts, Jastrins devās prom — varbūt lai sameklētu kādu vērīgāku un pateicīgāku klausītāju.
Padošanās šķita vienīgais saprātīgais risinājums, taču Jastrins gari un plaši jau bija skaidrojis, ka saprātīgums nekādi nav uzskatāms par aplencējiem raksturīgu īpašību.