— Tos, kuri padodas paši, viņi nogalina vēl briesmīgāk. Daži to ir izmēģinājuši un saņēmuši sodu.
— Saņēmuši sodu? Kādu sodu? Kāpēc viņus vēl sodīt, ja viņi paši ir padevušies?
— Tie, kuri padodas, smagi aizvaino orkus, laupot tiem baudas, ko būtu sagādājusi cīņa. Laikam orkiem nepatīk, ja viņiem neļauj karot. Viņi ir karavīri, saproti? Ja ar viņiem neviens necīnās, viņi jūtas piekrāpti un aplaupīti. Un noskaišas.
— Noskaišas? — pārvaicāja Rite. Viņa nebija pārliecināta, vai pareizi sapratusi Jastrina teikto. Puika pūlējās runāt tikpat skaidri un smalki kā Joršs, taču ne vienmēr viņam tas izdevās.
— Noskaišas, — apstiprināja Jastrins.
— Man šķiet, ka viņi noskaišas arī tad, ja kāds ar viņiem cīnās vai mēģina izbēgt!
— Taisnība, — skumji atzina Jastrins. — Viņi ir ļoti viegli aizkaitināmi.
— Vai tu zini kādu paņēmienu, kas ļautu izvairīties no nāves orku rokās ?
— Protams, pilsētniekiem pašiem citam citu jānogalina. Reiz bija kāda pilsēta, kuras iedzīvotāji it visi paši laupīja sev dzīvību. Tas notika tais laikos, kad elfu karalistes vēl nebija ieguvušas varenību. Pilsētnieki paši cits citu nogalināja, un, kad ieradās orki, visi jau bija beigti un orki nevienam neko sliktu nevarēja nodarīt.
— Viņi droši vien briesmīgi noskaitās, — noteica Rite. — Viņi taču ir tik viegli aizvainojami!
— Tā gan, — ironiju nesaklausījis, atbildēja Jastrins. — Bet tur nu viņi neko vairs nevarēja iesākt.
Varbūt pat visdižākais ķēniņš vai visattapīgākais karavadonis šoreiz nespētu izgudrot glābiņu, kas būtu labāks par ieteikumu izdarīt pašnāvību, iekams orki ieņēmuši pilsētu, — vispirms izdzēst savu bērnu dzīvības, bet pēc tam pašiem pārgriezt sev rīkli, lai paglābtos no daudz ilgākām un krietni šaušalīgākām mocībām, kādām visus izdzīvojušos orki noteikti pakļautu pēc pilsētas sakāves.
Domas par kopīgu pašnāvību labu brīdi nodarbināja Rites prātu — tā šķita vienīgā iespēja, un Rite to apdomāja, līdz saule pavisam nozuda aiz kalniem, rietumpusē iemirdzējās pirmās zvaigznes un mākoņi austrumu pamalē izklīda.
Tad viņa no šīs domas atteicās, jo tā būtu gļēvulība.
Daligara mirs cīnoties, aizkavējot orkus un ļaujot tai pasaules daļai, kas vēl ir brīva no šīs nešķīstības, apbruņoties un sagatavoties pretuzbrukumam. Daligarieši mirs — mirs visi līdz pēdīgam bērnam un kraupainam sunim, līdz pēdīgai blusu apsēstai vistai, bet mirs cīnoties. Un cīnīsies viņi, cik ilgi vien spēs.
Viņas mīļotā meita un bērns, kuru viņa nes klēpī, mirs reizē ar viņu, un elfu cilts iznīks reizē ar Gaismas Kunga Ardvina cilti. Viņi mirs, bet tā nebūs gļēvuļu nāve. Viņiem nebija iespējas izvēlēties dzīvot vai mirt, taču viņi varēja izvēlēties: mirt kā cilvēki vai kā bezpalīdzīgi knišļi, ko vasaras pievakarē nobendē plaukstas sitiens. Katra izšautā bulta, katrs nokautais vai ievainotais orks sniegs cilvēku pasaulei vēl vienu dienu, lai tā varētu apkopot spēkus un gatavoties cīņai. Un ne jau tikai laiku daligarieši dāvās pārējai pasaulei: viņi dos citiem drosmi un paļāvību. Pie nometņu ugunskuriem, kaujas laukos, bezmēness naktīs, kad ticība sagrīļojas un nesāpīga nāve kļūst par neatvairāmu kārdinājumu, ļaudis stāstīs par Daligaru, par pilsētu, kura mira pretodamās, cīnīdamās par katru ielu, par katru māju, — un šie stāsti atkal modinās drosmi un atdzīvinās cerības.
Rite kāpa lejā no nocietinājumu sienas, lai atgrieztos pilī. Piepeši bērns viņas klēpī sakustējās, un viņa, aizkustinājuma pārņemta, apstājās. Kopš Jorša nāves viņa ne reizi nebija sajutusi bērniņa kustības. Rites acīs sariesās asaras.
Varbūt viss vēl nebija zaudēts. Varbūt liktenis gribēja, lai šis bērns tomēr piedzimst.
Jastrins patlaban pūlējās iedvest drosmi bariņam zēnu un meiteņu, stāstot par Ardvinu, kurš varonīgi kāvies ar orkiem, lai gan katram no Ardvina kareivjiem pretī stājās desmit ienaidnieku… nē, pareizāk, tie cīnījās viens pret divdesmit, pret trīsdesmit, simtu desmit… un satrieca tos lupatu lēveros vienas vienīgas kaujas laikā… Ardvina kareivji bija kā vējš, kas aizmēž pelavas… Rite stāstījumu pārtrauca un rāmā, nosvērtā balsī pavēlēja, lai mazie klausītāji tūdaļ ceļas kājās un pavēsta pilsētniekiem, ka visiem, kas spēj nostāvēt un noturēt ieročus, nekavējoties jāsapulcējas pie arsenāla. Viņa, Daligaras ķēniņiene, Ardvina pēctece, pavēl izdalīt pilsētniekiem visus noliktavā esošos ieročus. Laukumā jāsapulcējas visiem. Arī sievietēm. Arī bērniem. Galu galā nekas nevar būt ļaunāks par to, kas viņus sagaidīs, ja orki pilsētu iekaros: nāve viņiem visiem ir lemta šā vai tā, bet tie, kuri vēlas, drīkst mirt ar ieročiem rokās. Tāpat Rite pavēlēja steigties pie akas un piepildīt ar ūdeni visus traukus — mucas, katlus un krūkas —, un ikvienam izsniegt blašķi ar tīru ūdeni — tad vismaz pirmajās dienās nevienu neapdraudēs slāpes. — Pirmajās dienās, — viņa mierīgi atkārtoja, lai uzsvērtu, ka nākamais rīts vēl nenesīs nāvi.
Šīs pašas pavēles viņa atkārtoja četriem sargkareivjiem, kuri joprojām drīzāk pieraduma, nekā vajadzības dēļ snauduļodami stāvēja pie mazās troņa zāles durvīm, apskāvuši savus šķēpus un noguldījuši galvu uz rokām. Kareivji pacēla skatienus un nopētīja Riti. Ieiedama pa monumentālajām dzelzs stiprinājumiem apkaltajām durvīm, Rite redzēja, ka tie jau nokratījuši no pleciem miegaino sastingumu un palēnām sāk kustēties. Nu vismaz atkal bija uzradies kāds, kurš dod pavēles. Kāds, kuram ir ieceres, kāds, kuram ir plāns, kāds, kurš ir gatavs uzņemties atbildību.
— Mums ir vadonis.
— Tas tak ir sievišķis.
— Labāk nekā nekas.
— Viņa ir uz grūtām kājām.
— Labāk nekā nekas.
— Bet bērna tēvs esot elfs. Un viņa pati ir Tiesneša vajāta noziedzniece. Elfa sieva. Bet mēs viņu esam izraudzījušies par vadoni.
— Ja pie vārtiem stāv orki, jāsamierinās ar to, kas ir. Un, ja viņa gaida bērnu no elfa, jo labāk.
— Labāk? Vai tad elfi nav nelieši un draņķi?
— Viņi ir īsti nešķīsteņi, toties māk tādas lietas, kas cilvēkiem ne sapņos nerādās. Un kaut ko droši vien prot arī šis sievišķis.
— Par kādiem nešķīsteņiem jūs te gvelžat? Vai tad neatceraties to sienā iekalto uzrakstu, ko Tiesnesis lika izdzēst?
— Runāja, tur esot bijis kaut kāds pareģojums. Paša sira Ardvina pareģojums.
— Tajā bija pieminēta elfa sieva. Manas svaines brālēns ir viens no rakstvežiem, un viņš teica: pareģojums vēstījis, ka Ardvina pēctece apprecēšoties ar pēdējo elfu.
— Kur tad tas elfs palicis?
— Tiesnesis viņu nogalināja. Man to pastāstīja puika.
— Tas ar kroplajām kājām?
— Tas pats. Puika arī teica, ka nogalētais elfs patiešām bijis pēdējais: viņa vārdā jau bijis ierakstīts tas, ka viņš būšot pēdējais. Elfiem parasti esot ļoti gari vārdi, kas uzreiz pasakot, kas kuram dzīvē būšot jādara.
— Vai nu sirs Ardvins, Orku Uzvarētājs, būtu licis kaut ko iekalt sienā, tikai lai sagādātu darbu akmeņkaļiem…
— Sievietes, kas gaida bērnu, jau tāpat iemanto īpašus spēkus. Bet elfi ir apveltīti ar maģiskām spējām. Sievietes, kuras grūtas ir padarījuši elfi, mēdz saukt par raganām, un viņām droši vien burvju spēju ir atliku likām. Varbūt arī šī ragana sāks burties, un orkiem uzlabosies raksturs.Vai arī mēs pēkšņi kļūsim par vareniem cīnītājiem un viņus uzvarēsim.