Rite ieklausījās. Vārdi elfs un ragana bija skaidri sadzirdami, taču tie tika izrunāti bez naida vai dusmām — varbūt tajos varēja samanīt mazliet nicinājuma, bet drīzāk mazliet cerību. Tad piepeši nekur vairs nedzirdēja vārdu raganā vienu pašu, bet it visur tas skanēja salikumā ar ķēniņienes titulu. Ķēniņiene Ragana. Balsis pieklusa. Cerības pieauga.
Troņa zālē neviena nebija.
Rite nolaida plaukstu uz Jorša zobena roktura un ar milzu pūlēm izvilka ieroci no maksts. Zobens acīmredzot bija kalts kareivim, kas augumā būtu garāks par Riti, — katrā ziņā grūtai sievai tas nebija paredzēts: tikai sakopojusi visus spēkus un satvērusi spalu abās rokās, viņa spēja atbrīvot asmeni no ietvara.
Beidzot viņa stāvēja, cieši saņēmusi ieroci abās rokās.
Asmens bija spožs. Tajā atmirdzēja lāpu gaisma. Tajā atspīdēja Rites seja, viņas melnās, dzirkstošās acis. Rite aplūkoja savu atspulgu. Ierocis bija pietiekami viegls, lai viņa spētu to cilāt. Visā asmeņa garumā abās pusēs pa viduslīniju stiepās dziļas gropes, kas ievērojami samazināja tā svaru. Turklāt daudzās stundas, ko Rite ik dienas bija pavadījusi jūras viļņos, viņas pleciem un rokām bija piešķīrušas vīra spēku. Arī tagad, kad lielu daļu stipruma bija jāvelta nedzimušā bērna nešanai, viņa tik un tā spēja noturēt zobenu un cīnīties.
Tad visas domas pagaisa.
Rite ieraudzīja ķēniņu. \
Vīzija parādījās tik spēji, ka Rite nodrebēja kā sitienu saņēmusi. Viņa sagrīļojās, taču neizlaida zobenu no rokām.
Ķēniņa tēls piepildīja viņas prātu. Tas raudzījās Ritē no zobena iekšienes. Ķēniņa tēls piepildīja viņas dvēseli. Tam galvā bija tas pats zelta kronis ar efejzaru rakstiem, ko tagad nēsāja Rite, un rokā tam bija tas pats zobens, ko tagad turēja viņa. Ķēniņš rāms un spēcīgs sēdēja akmens tronī. Viņam plecos bija tumšs, ar zeltu un pērlēm izšūts apmetnis, kas krita smagās ielocēs, kurās gaisma un ēnas mijās gluži kā mēnesstaru apspīdētos jūras viļņos.
Tas nebija ģindenis, tas bija dzīvs cilvēks, drošs un spēcīgs vīrs, kurš raudzījās Ritē no viņas pašas vīzijas dziļumiem. Rite lūkojās pretī, taču nespēja skaidri saskatīt ķēniņa seju: tā grima puskrēslā. Ritei šķita, ka valdnieka ausis ir mazliet iesmailas. Vai viņš bija puselfs? Šis nicinājuma pilnais zaimu vārds saniknoja Riti. Viņa meklēja kādu citu, iederīgāku apzīmējumu, taču neatrada. Jupis viņu rāvis! Lai tad būtu puselfs. Galu galā tas bija ļoti precīzs vārds.
Vajadzēja tikai izrunāt to lepni, nevis kaunīgi. Puselfs: viņa izgaršo katru zilbi, it kā tās būtu medus lāses. Elfu prāts un cilvēku drosme. Elfu dvēsele un cilvēku spēks. Puselfs. Neuzvarams kā puselfs, stiprs kā puselfs. Tas izklausījās labi. Vajadzēja tikai pierast. Bērns klēpī sakustējās. Puselfs bija ķēniņš un sēdēja tronī ar viņas zobenu rokā un kroni galvā. Ķēniņš ilgi raudzījās uz Riti, un viņa juta, kā spēki aug.
Kas bija šis ķēniņš? Ardvins? Kurš gan cits, ja ne Ardvins, Gaismas Kungs, dižais karavadonis, kurš bija satriecis orkus un atkarojis Daligaru — atkarojis to pretēji visiem pareģojumiem, pretēji katrai loģikai, pretēji veselajam saprātam, kas ikvienam dotu padomu likties mierā un nodarboties ar kaut ko citu. Droši vien arī Ardvins bijis puselfs.
— Ardvin? — Rite nočukstēja.
Sirs pamāja, tad viņa apveidi izplūda, taču tēls nepazuda pavisam: tas palika attālā prāta nostūrī kā atmiņu ēna.
Viņš no orkiem nebūtu baidījies. Viņš būtu zinājis, kas darāms. Viņš Ritei bija atstājis vēsti. Divus zeņķu bandas vadoņa cienīgus izteikumus, kam droši vien kāda jēga piemita gan Ardvina laikos, gan šodien.
Viņu mēdz saukt par Gaismas Kungu. Gaisma. Uguns gaisma. Uguns dod gaismu.
Uguns. Risinājums bija uguns.
Rite no orkiem vairs nebaidījās. Viņa zināja, kas darāms.
No troņa atzveltnes viņa paņēma pērlēm un zeltā izšūto tumšo samta apmetni, uzmeta to plecos un sastiprināja uz krūtīm ar smagu zelta sprādzi. Apmetnis bija silts un viegls kā putna spārni. Tas viņai netraucēs ne jāt, ne cīnīties. Agrāk tas bija piederējis kādam ķēniņam, bet Ritei vajadzēja apslēpt savas sadriskātās drānas un piešķirt savam izskatam kaut nedaudz vairāk ķēnišķīguma.
Citu ķēniņu Daligarai šobrīd nebija.
Bet no tā, vai viņa izskatīsies pietiekami ķēnišķīgi, bija atkarīgs kaujas iznākums.
Ķēnišķīgums. Rite izgaršoja šo vārdu. Viņai bija jākļūst par ķēniņieni. Viņa bija ķēniņiene. Viņa to klusībā atkārtoja daudz reižu, pūlēdamās noticēt. Ķēniņš ir tas, kura dēļ citi ir gatavi iet nāvē.
Jorša sacerētajās traģēdijās, ko viņi visi vasaras vakaros mēdza spēlēt jūras malā, vienmēr darbojās arī kāds ķēniņš vai karavadonis. Tagad bija jādara tas pats: vajadzēja tēlot kareivīga ķēniņa lomu un vajadzēja to darīt tik pārliecinoši, lai nožēlojamais pavalstnieku bars patiesi noticētu, ka seko kareivīgam ķēniņam. Varbūt tad viņi uzvarēs. Vai vismaz mirs līksmāki. Ritei savās atmiņās bija jāatrod pienācīgs ķēniņa tēls un jāiedzīvojas tajā. Gluži kā spēlējot teātri.
Viņas mati bija pavirši nocirpti un kailā galva nošķiesta dubļiem un asinīm. Rite aplūkoja savu atspīdumu zobena asmenī un nosprieda, ka neizskatās pārliecinoši: šādi viņa pārlieku atgādināja ubadzi vai nelaimīgu bēgli. Viņa norāva vienu no baltajiem šķidrautiem, kas karājās līdzās tronim, uzsedza to galvā un tam pāri uzlika kroni. Nu viņas seju ieskāva gaisīgs mākonis. Jau atkal Ritei pretī no zobena lūkojās vīzijas ķēniņš. Tad redzējums nozuda — bija pienācis laiks iet cīņā.
Treša nodaļa
Rite izgāja no mazās troņa zāles. Erbrova gulēja un nepamodās, kad māte, ienākusi guļamistabā, noliecās viņu noskūpstīt. Pils namzinis stāvēja sardzē pie durvīm un, viņai garām ejot, paklanījās.
Ķēniņiene Ragana atgriezās uz nocietinājumiem, taču pirms tam iegriezās pagrabstāvā un ātri saskaitīja pudeles ar parfīmu — maģisko šķidrumu, kas radīja liesmas. Trauki bija rūpīgi sakrauti kaudzēs, un to bija gandrīz divi simti. Kopā ar Riti aizvien bija vīzijas ķēniņš — tas bija apmeties kādā viņas prāta stūrī.
Bija pārāk grūti iedabūt zobenu atpakaļ makstī, turklāt arī nākamais mēģinājums to izvilkt būtu tikpat mokošs, un Rite nolēma turēt zobenu abām rokām, atspiedusi tā smaili pret zemi. Noraudzīdamās uz ienaidnieku neizmērojami plašo nometni, viņa stāvēja tādā pašā pozā kā senie akmens ķēniņi pils galerijā.
Kareivji pamazām pulcējās laukumā — šaubu mākti, izbiedēti, izmisuši, taču vismaz ar ieročiem rokās. Visi lūkojās uz Riti, kura stāvēja, stalti izslējusies, ietinusies greznā apmetnī, kas vizēja kā jūra mēnesnīcā, un virs viņas rāmās, bargās sejas mirdzēja kronis, kas bija tikpat sens kā šī pilsēta.
Pilsēta bija nāves briesmās, taču viņiem bija ķēniņš, pareizāk, ķēniņiene. Tās kronis zaigoja vienīgās lāpas raustīgajā gaismā un plīvurs plandījās vējā kā karogs — viņu vienīgais karogs šai stundā, kas varēja izrādīties pēdējā. Ķēniņienes apmetņa pērles un zelts viegli zvīļoja. Un arī viņas zobens spulgoja šajā bezmēness naktī. Viņu ķēniņš bija sieviete, un daligariešiem atausa atmiņā sena patiesība, ka arī sieviešu dzimuma ķēniņi var valdīt šai pilsētā. Sensenos laikos tā jau bija gadījies. Un dažas no senlaiku ķēniņienēm bija bijušas raganas.
Tagad atkal pilsētai bija ķēniņiene Ragana.
Ķēniņiene, kas bijusi precējusies ar elfu, noteikti bija ragana.
Varbūt pilsētas liktenis vēl nebija izšķirts, varbūt tā vēl nebija lemta nāvei.