Rite nemīlēja Daligaru. Pareizāk būtu teikt, ka Daligaru viņa ienīda no visas sirds: šī pilsēta vienaldzīgi bija noraudzījusies, kā pakar viņas vecākus, šī pilsēta būtu līksmi uzgavilējusi, uzzinot par Jorša nāvi, ja vien kāds laikus būtu pavēstījis šos jaunumus. Tagad daligarieši skatījās uz Riti tikpat padevīgi un apbrīnas pilni, kā būtu uzņēmuši kādu no nemirstīgajiem dieviem, kas nokāpis no debesīm un ieradies viņu trūcīgajā tirgū, lai nopirktu pāris mārciņu saldo piparu. Rite nešaubīgi zināja, ka šie ļaudis patiesā priekā būtu nolūkojušies, kā viņu pakar, ja vien Tiesnesis nebūtu aizbēdzis, pametot pilsētu orkiem.
Daligara bija pēdējā no pilsētām, kuru dēļ Rite gribētu cīnīties un mirt.
Ļaudis, kas bija sapulcējušies šai laukumā, bija pēdējie, kuru dēļ Rite gribētu cīnīties un mirt.
Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, — bija teicis Ardvins. Rite cīnīsies kopā ar daligariešiem, kopā ar šiem gļēvuļiem un muļķiem, kurus nicināja vairāk par visiem citiem šīs pasaules iemītniekiem.
Rite palūkojās tālumā. Vējš bija aizrāvis projām arī pēdējo mākoņu skupsnu, un tagad debesis bija nedroši mirkšķinošu zvaigžņu pilnas. Mēness nebija, taču orku ugunskuri pietiekami izgaismoja apkārtējos līdzenumus un tuvējos pakalnus, padarot apkārtnes reljefu skaidri nolasāmu gluži kā karti, kurā izkaisītas gaismiņas.
Jastrins stāvēja Ritei līdzās, norādīja uz dažādu orku cilšu pārstāvjiem un rūpīgi aprakstīja katras paradumus, tradīcijas un vēsturi.
Ziemeļrietumos, aptuveni četrdesmit pēdu attālumā no mazā paceļamā tilta pie Ziemeļu vārtiem pie kuplu vītolu audzes bija apmeties pulks drukno orku no dienvidu līdzenumiem — šai vakara stundā tie jau bija pamatīgi sastrēbušies savu iecienīto miežu alu, kas stiprināts ar medu un kazu mēsliem. Saldais medus dzērējiem lika straujāk apreibt, bet sāļie kazu mēsli vairoja slāpes, mudinot dzert vēl un vēl. Šī orku cilts patlaban mielojās ar ilgi nostāvējušos kazas gaļu — patiesību sakot, gaļa bija ne tikai iesmakusi, bet jau sākusi trūdēt: ja gaļā iemetušies tārpi, tās gastronomiskā vērtība tikai pieaug, skaidroja Jastrins. Lai nedraudētu briesmas palikt bez ēdamā un dzeramā, orki vadāja sev līdzi nelielu kazu ganāmpulkus. Līdzi tika vadātas arī siena ķīpas — ilgajos pārgājienos tās uzsēja mugurā zirgiem, bet tagad bija sakrautas līdzās aplokiem. \
Rites skatiens ilgi kavējās pie siena kaudzēm. Ja sienam pielaiž uguni, tas deg.
Pusjūdzi tālāk uz dienvidiem bija iekārtojušies kalnu orki: augumā nedaudz mazāki, paši nedaudz trūcīgāki un — ja vien tas maz iespējams — arī nedaudz netīrāki. Viņu apmetne bija ierīkota starp upes ūdeņiem, kas nedeg, un tikpat nedegošiem izsusējušas gultnes oļiem, taču turpat aiz oļu joslas bija redzama izkaltusi, dzeltena zāle, kas gan deg ļoti labi. Arī kalnu orki bija aizmiglojuši prātu ar stiprinātu alu, bet slāpes pēc asinīm noslīcinājuši vīnā, kas ir tām vislīdzīgākais šķidrums. Dzērāji slikti cīnās un slikti dzēš ugunsgrēkus. Vajadzēja tikai pielaist uguni siena ķīpām pie kazu aplokiem, un ziemeļu vējš paveiks atlikušo darba daļu. Vienā mirklī orki būs ieslodzīti starp upes ūdeņiem un uguns liesmām, bet strauji un saprātīgi rīkoties tiem liegs iztemptā alus daudzumi.
Jo ilgāk Rites skatiens kavējās pie orku nometnes, jo možāk lakstīja cerības — tās šaudījās gluži kā uguns dzirksteles.
Tai pašā upes krastā, tikai vēl tālāk uz ziemeļiem, tur, kur sākās niedrāji, bija apmeties sevišķi milzīgs bars augumā sīko purvāju orku. Tie nēsāja zaļgani bālas ādas bruņas, un to ķiveres un vairogi bija izrotāti ar nezin kādu jūras plēsēju asajiem, smailajiem zobiem. Purvāju orku nometnē bija sakrautas mazās no ādas un zariem darinātās laiviņas, kuras no rīta pirmās dosies uzbrukumā un bez kurām šis uzbrukums nemaz nebūtu iespējams.
Purvāju orki esot labi peldētāji, bija teicis Jastrins. Tiem bija vieglas bruņas, un, ja izceltos ugunsgrēks, tie varētu paglābties Dogonas ūdeņos, taču šīs pasugas orku bija ļoti daudz, un upe iepretī to apmetnei bija strauja un dziļa. Ne jau visi pēc tam spēs izkļūt krastā, un arī daļu ieroču tie noteikti zaudēs. Taču galvenais bija iznīcināt laivas — ja orkiem nebūs šo peldlīdzekļu, Daligara varbūt vēl kādu brīdi izdzīvos.
Tieši iepretī upes dienvidu krastā, vairīdamās sajaukties ar zemāku kārtu salašņām, bija apmetusies orku kavalērija. Šī karaspēka daļa iedvesa vairāk baiļu nekā visas pārējās kopā ņemtas. Kavalēristi nebija apdzērušies, tie, izrādīdami sātību un atturību, rāmi ēda svaigi medītu zvēru — visticamāk mežacūku — cepešus. Turpat blakus bija novietoti militārās inženiermākslas meistardarbi: katapultas, kas jau nākamajā dienā dedzinās Daligaru. Kavalēristi atradās nepareizajā upes krastā — vējš pūta no ziemeļiem, tātad uguni to nometnei vajadzēja pielaist no upes puses. Kādam vai kaut kam bija jādodas lejup pa straumi pretī šiem orkiem. Eksplozija nozīmē, ka liesmas skrien uz visām pusēm un atskan pērkonam līdzīgs dārdiens, bija teicis senešals. Būtībā nebija nemaz tik grūti pildīt ģenerāļa pienākumus. Vajadzēja tikai atrast pareizos ieročus un aprēķināt ienaidnieku izvietojumu attiecībā pret vēja virzienu. Lejā nocietinājumu pakājē plandījās pilsētas standarti. Tikai tagad Rite ievēroja, ka šie karogi ir šauri un gari.
Pienāca sardzes priekšnieks un pavēstīja, cik lieli ir pilsētnieku spēki. Karavīru bija atlicis pavisam maz: aptuveni piecdesmit kājnieku un pusducis jātnieku. Šie seši bruņinieki bija piederīgi aristokrātijas zemākajam slānim, ģimenēm, kas salīdzinoši nesen bija ieceltas dižciltīgo kārtā, — Tiesnesis nebija vēlējies, lai šie vīri dodas viņam līdzi gūstīt elfu. Tātad pilsētā bija atlikuši septiņi zirgi, ieskaitot Enstrīlu.
Rite pavēlēja izgatavot nelielus plostus un uz katra salikt divus desmitus smaržu pudelīšu. Tāpat viņa deva rīkojumu sagādāt lāpas. Atlikušos parfīma traukus" viņa sadalīja jātniekiem — kopumā septiņiem, ieskaitot viņu pašu. Katrs no jātniekiem saņems ap duci smaržu pudelīšu, lāpu un ar viegli uzliesmojošo šķidrumu piesūcinātu karogu. Plāns bija gaužām vienkāršs: nolaist mazo ziemeļu tiltu, izjāt no pilsētas un, izmantojot parfīmu, garās standartu strēmeles, pudeles un vēju, aizdedzināt visu, ko vien iespējams, bet galvenais — iznīcināt laivas. Tad aizauļot līdz koka tiltam, kas lejāk savieno upes krastus, un iznīcināt arī to, lai aplencēju karaspēka daļas nošķirtu vienu no otras. Tai pašā laikā vajadzēja ielaist upē plostus ar ugunīm un smaržpudeļu kravu: straume tos nesīs lejup, vējš piedzīs krastā tieši pie niedrājiem, un, ja kaut mazliet paveiksies, niedrāji aizdegsies. Tika nolemts uz katra plosta sakraut nelielu ugunskuru no žagariem, kas salaistīti ar parfīmu, bet pašā vidū novietot divus desmitus pilnu pudeļu, kuru kakliņi atbrīvoti no zīmoglakas.
Rite visiem izskaidroja, ka citas iespējas nav. Vajadzēja cīnīties jau šonakt.
Citādi rīt pilsēta kritīs. Daligarā nav ieroču, kas varētu stāties pretī katapultām un apturēt to raidītās ugunsbumbas.
Citādi neizdosies iznīcināt daudzos dučus vieglo laiviņu. Un pavisam drīz orki neapturami rāpsies augšā pa pilsētas mūriem.
Jau rīt pilsēta kritīs, ja vien daligariešiem neizdosies izcīnīt tai tiesības dzīvot. Tāpēc viņi izjās no pilsētas. Viņiem izdosies.
Viņi uzvarēs, uzvarēs pilsētas vārdā. Viņi cīnīsies, domājot par bērniem, kas šai vakarā aizmiguši, ticēdami, ka rītdiena būs.
Viņi cīnīsies un uzvarēs, domājot par visiem, kuri šo pilsētu pametuši' kā vecu, nevajadzīgu lupatu. Viņi uzvarēs. Un pilsēta dzīvos. Viņi paliks dzīvi kopā ar pilsētu.