Visu sejas bija pievērstas Ritei — viņā raudzījās ne tikai bruņinieki, bet arī sargi, senešals un visi pārējie daligarieši. Rite saprata, ka jāturpina runāt. Sākumā viņa atkārtoja to, ko parasti teica varonīgie karavadoņi liedagā iestudētajās izrādēs. Nākamajos gadsimtos ikreiz, kad neredzēti spēcīgs un nežēlīgs karaspēks atkal aplenks kādu zemi, aplenktie, sasēduši pie ugunskuriem, atgūs drosmi, pieminēdami viņus un viņu jājienu šai vējainajā naktī.
Viņi uzvarēs.
Lai ikviens atceras, ka ticība ir kopā ar viņiem. Vai pareizāk būtu bijis teikt citādi? Šis izteikums nebija īsti skaidrs, toties labi izklausījās. Un galu galā, ja daligarieši bija pamesti gluži vieni un bez sabiedrotajiem, bija labi apzināties, ka vismaz ticība ir kopā ar viņiem. Rite īsu brīdi prātoja, vai vajadzētu piebilst, kas īsti tā ir par ticību, bet tad nosprieda, ka labāk runāt tikai vispārīgos vilcienos un strīdīgās detaļās neielaisties.
Taču tad viņa pārtrauca atkārtot no izrādēm iegaumētos vārdus. Un teica, lai ikviens ik brīdi paturot prātā tā cilvēka seju, par kuru cīnīšoties, — viņa atcerēšoties savu meitu ik brīdi, kad uzmākšoties baiļu kārdinājums.
Līdz rītausmai vēl bija tālu, kad jātnieku pulks bija gatavs pamest pilsētu. Kad vajadzēja sēsties zirgā, Rite iedomājās, ka vēl reizi vajadzētu aizsteigties noskūpstīt Erbrovu. Varbūt tā būtu pēdējā reize. Tomēr viņa šo domu atmeta. Tā pavisam viegli varētu zaudēt drosmi. Viņa klusībā vēlreiz atkārtoja, ka būs divu dzīvu bērnu māte. Ja pēc šīs nakts paliks dzīva gan viņa pati, gan Erbrova, viņām priekšā būs visa dzīve un apskauties laika pietiks.
Vēl viņa iedomājās, vai auļi zirga mugurā nekaitēs nedzimušajam mazulim, bet tad atjēdzās, ka savā klēpī nes Jorša bērnu. Un tas nozīmēja, ka pēdējais elfs joprojām ir kopā ar viņu. Viņa pati bija Ardvina mantiniece, un kopā ar viņu bija elfu cilts mantinieks — viņa varēja tikai uzvarēt. "Es cīnos, tikai lai uzvarētu," nozīmēja tieši to: tas, kurš droši tic uzvarai, cīnās bez bailēm, un tas, kurš cīnās bez bailēm, uzvar. Skaidrs un spilgts prātā atgriezās vīzijas tēls. Ķēniņš viņai uzsmaidīja.
— Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, un tikai lai uzvarētu! — iesaucās Rite, iesēdusies sedlos, un viņas nožēlojamās karadraudzes vīru nomāktās sejas kļuva gaišākas.
Katrā ziņā smieties neviens nesāka.
Viņa pūlējās atcerēties, ko teikušas dižās ķēniņienes Jorša sacerētajās drāmās, kas tomēr nebija tik muļķīgas kā viņas pēdējais izsauciens.
— Es esmu tikai trausla sieviete, — viņa atcerējās īstos vārdus, kas šai brīdī šķita īpaši patiesi. — Bet es… Bet man… — Kā gan, sasodīts, vajadzēja šo frāzi pabeigt? — Bet man ir ķēniņa kuņģis..,
Nē, kuņģis tas tomēr nebija. Kā vajadzēja teikt? Ritei mūždien juka visu ķesku un ķidu nosaukumi: anatomijas zinātājs bija Joršs, bet viņš galu galā zināja visu. Kurš gan bija tas iekšējais orgāns, kurā saskaņā ar seno menestreļu apgalvojumiem mājojot drosme?
Taču klausītājiem bija paticis arī šis kļūdainais izsauciens. Ķēniņiene uzdrošinājās dzīt jokus. Tas bija uzmundrinošāk par kaujas ragu pūtieniem. Pat Ardvins nebija atļāvies būt tik pārdrošs.
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa plaušas… — Rite mēģināja vēlreiz.
— Jāāā! — atbildēja daudzbalsīgs koris.
Arī šis apgalvojums nebija īsti pareizs, bet skanēja labi. Ja jau viņai pašai visas iekšas šķita vienādas, varbūt tās neatšķir arī daligarieši.
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa aknas… — Šoreiz gan viņa trāpīja nosaukt īsto drosmes mājokli.
Un pūlis atbildēja ar vētras cienīgiem auriem. Lai arī teiciens bija pareizs, Rite izmēģināja vēl vienu variantu, kurš izklausījās vēl labāk:
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa sirds! — iesaucās Rītausma, Daligaras ķēniņiene. — Manī pukst Ardvina sirds! Es uzvarēšu, uzvarēšu savu bērnu, uzvarēšu jūsu visu vārdā!"Mēs uzvarēsim!
Šie vārdi kļuva par patiesību. Bailes pagaisa. Viņai pāri vēlās ļaužu izsaucieni un to spēks, tie piepildīja viņu. Viņas krūtīs patiesi pukstēja Ardvina sirds. Viņa uzvarēs tāpat kā senlaiku ķēniņš.
Šai brīdī, droši vien izsalkuma mudināts, pametis pils kambari, kur gulēja Erbrova, pa logu, spalgi iekliegdamies, izlaidās Angkēls un smagi nosēdās Ritei uz pleca. Viņa ierašanos sveica skaļi sajūsmas saucieni.Ķēniņiene Ragana, Ardvina mantiniece, bruņojusies ar elfu zobenu, dosies cīņā ar ērgli uz pleca, un kronis viņas galvā starot staroja. Tās bija zīmes, kas solīja daligariešiem veiksmi. Vismaz tās bija viņiem labvēlīgas. Vēl kopā ar viņiem bija ticība, lai arī ko tas nozīmētu. Un viņi cīnīsies, lai uzvarētu.
Ūdenī tika nolaisti plosti ar uguns kravu, un tai pašā brīdī nolaidās tilts un atvērās Ziemeļu vārti. Atšķirībā no paceļamā tilta pie Dienvidu vārtiem, kas bija milzīgs, lēns un skaļš, šis ziemeļpuses tilts, kas stiepās pār straujāko un šaurāko Dogonas atzaru, bija neliels, pavisam kluss un ātri nolaižams. Turklāt, par laimi, tiltu ieskāva pilnīga tumsa, jo to neapspīdēja ne lāpas, kas liesmoja uz pilsētas nocietinājumiem, ne orku nometnes ugunis.
Orki viņus pamanīja tikai tad, kad viņi jau auļoja pāri nolaistajam tiltam. Sargi paguva tiltu atkal uzraut augšā, iekams pirmais no orkiem bija piesteidzies un paguvis spert uz tā kaut soli. Rite dzirdēja, kā tilts viņai aiz muguras atkal aizdara pilsētas vārtus un sev par šausmām apjēdza, ka nonākusi ienaidnieku ielenkumā, kur glābiņa nav un nebūs. Taču atkal parādījās vīzijas ķēniņš un uzsmaidīja. Viņa tiks galā. Viņa cīnās, tikai lai uzvarētu.
Rite jāja tālāk. Tāpat kā pārējiem viņai bija plecusoma ar duci pudeļu un standarts, kura audums piesūcināts ar uzliesmojošo šķidrumu. Vienu no pudelēm viņa trieca pret kazu aploku, taču netrāpīja, un tā nokrita zemē nesaplīsusi. Rite mēģināja vēlreiz. Nu viņai no rokām izslīdēja lāpa. Rite klusi nolamājās. Par spīti dzērumam orki modās no miega, cēlās un tvēra pēc ieročiem, lai viņus apstādinātu. Otrā pudele ar troksni sašķīda pret kazu aploka akmeņiem, un bruņiniekam, kas jāja aiz Rites, izdevās aizdedzināt tās izlijušo saturu. Šai mirklī dienvidu krastā atskanēja apdullinošs dārdiens: vismaz viens no plostiem, kā cerēts, bija uzsprādzis. Mazās kazas pārbiedētas metās bēgt, spnikdamas prom tumsā un dūmos. Visapkārt skanēja klaigas, un nu tām pievienojās arī šausmu pilni kazu blējieni.
Nu raizes sagādāja uguns. Liesmu ielokā paliks ieslodzīti ne tikai orki, bet arī Daligaras jātnieki.
Rite redzēja, kā trīs no viņas bruņiniekiem pielaiž uguni laivu grēdai.
Apšļakstītas ar parfīmu, ģērētās ādas laiviņas uzliegmoja kā izkaltušas lapas. Orki bija zaudējuši svarīgu ieroci — varēja uzskatīt, ka Daligara ir glābta.
Vienu no laivu aizdedzinātajiem notrieca vesels spiets bultu, bet diviem pārējiem izdevās aizaujot.
Rite pazina nogalināto bruņinieku: tas bija kluss gara auguma jauneklis. Viņa atcerējās puiša tumšās acis, kuras vairs nekad neko neredzēs. Līdz pat šim brīdim puisis viņas prātā bija tikai viens no bandiniekiem uz šaha galdiņa — viena no figūrām, viens no sešiem bruņiniekiem, kam jādodas uzbrukumā. Brīdī, kad nogalinātais izvēlās no segliem, bandinieks atkal pārvērtās par cilvēku — par garo puisi ar tumšajām acīm un vasarraibumiem. Daligarā viņam noteikti bija tēvs un māte, varbūt arī sievai vai līgava, varbūt arī mazi bērni, pie kuriem viņš vairs nekad neatgriezīsies. Rite juta, kā atdzimst bailes un šausmas. Viņa no visas sirds vēlējās būt citur — kopā ar Erbrovu patvērusies drošībā aiz pilsētas mūriem, taču jau nākamajā mirklī doma par Erbrovu atdeva spēkus, un bailes pārtapa niknumā. Tie, kuri gaidīja mājās jauno bruņinieku, zinās, ka viņš kritis, lai apliecinātu saviem tuviniekiem mīlestību.