Rite iedomājās Joršu un no jauna zvērēja, ka viņa bērni dzīvos, pat ja viņai tāpēc līdz pat mūža galam būs jāvada cīņās karaspēki. Viņa atkal nocietināja savu dvēseli.
Viņai vajadzēja paļauties uz saviem pieciem atlikušajiem bruņiniekiem, kuriem bija tiesības uz tādu vadoni, kas tic uzvarai. Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, un tikai lai uzvarētu. Jo vairāk šos vārdus atkārtoja, jo patiesāki tie kļuva.
Orku apmetnēs skanēja arvien skaļāki kliedzieni. Uguns, ko Rite bija nolēmusi izmantot kā teorētisku un stratēģisku ieroci, tagad dega pavisam reālām liesmām, kas svilināja un postīja pa īstam. Kāds no orkiem noteikti nespēs paglābties no liesmām. Rite prātoja, vai orki patiešām dzimst no dubļiem, kā ļaudis mēdza stāstīt, vai arī tie tomēr iznēsāti mātes klēpī, — un viņu atkal sagrāba šausmas, taču viņa atsauca prātā savas meitas seju, un virsroku ņēma vēlēšanās būt divu dzīvu bērnu mātei. Ja Erbrovu varētu glābt, vienīgi sadedzinot visus orkus, kas nostātos Ritei ceļā, viņa to darītu.
Viņa auļoja tālāk. Enstrīls skrēja kā vējš. Ziemeļu krastā nevienam orkam zirga nebija un neviens nejaudāja dzīties pakaļ Daligaras jātniekiem. Ķēniņiene, auļodama savu bruņinieku priekšgalā, sasniedza seno koka tiltu, kas stiepās pāri upei jūdzi uz rietumiem no pilsētas. Gan Rite, gan pārējie no visa spēka trieca savas plecu somas pret tilta spraišļiem, kas tūdaļ noplūda ar liesmas mīlošo šķidrumu. Rite pacēla skatienu un aplūkoja šīs izjādes panākumus: vēja uzpūstas, nevaldāmas liesmas postīja ziemeļkrastā ierīkotās orku nometnes un visu, kas gadījās tām ceļā.
Viņa ar saviem bruņiniekiem nekādi nespēs izjāt cauri zvērojošām ugunsgrēku liesmām, lai atgrieztos pie Ziemeļu vārtiem, — vajadzēja jāt vien uz priekšu, šķērsojot tiltu, kuru arī jau bija pārņēmušas ugunis, un mēģināt atgriezties pilsētā pa dienvidpuses vārtiem. Bet dienvidu krastā bija apmetusies orku kavalērija. Tie bija biedējoši spēcīgi cīnītāji, turklāt lieliski jātnieki. Taču nebija laika kavēties ilgākās pārdomās. Tilts jau liesmoja, kad viņa auļoja tam pāri, un viņai sekoja pārējie bruņinieki, kuri atritināja savus karogus, ko lāpu liesmas un vējš pārvērta garās uguns mēlēs. Tilts bija apgaismots spoži kā saulainā dienā un atklāja skatieniem savus koši krāsotos bareljefus. Te bija atveidotas sira Ardvina uzvaras: ievainoti orki, nogalēti orki, bēgoši orki; te bija redzamas arī mātes, kas apskauj no kara pārnākušus dēlus, un tīrumi, kas atkal briedina ražu. Pats karavadonis nebija attēlots nevienā ainā. Tas Riti apbēdināja: viņa priecātos ieraudzīt senlaiku ķēniņa seju, taču arī bez kokā griezto tēlu palīdzības viņas prātā atkal atausa vīzijas tēls.
Dienvidu krastā valdīja uguns un haoss. Ķēniņiene atstāja aiz muguras liesmojošo tiltu, bruņinieki viņai sekoja. Kuru katru brīdi no liesmām un dūmiem iznirs slepkavīgā orku kavalērija un stāsies viņiem pretī. Gluži kā paklausot klusai pavēlei, Daligaras bruņinieki cits pēc cita savus karogus bija atritinājuši ziemeju vējā un aizdedzinājuši un nu auļoja pretī ienaidniekiem gluži kā posta eņģeļi.
Piepeši Rite turpat netālu ieraudzīja milzīgās ienaidnieka katapultas — tās iznira no dūmiem gluži kā noslēpumaini nezvēri. Ierīces bija būvētas no labi izkaltēta koka, turklāt jau apkrautas ar žagaru saišķiem, kam nākamajā dienā gluži kā ļaunu sērgu vajadzētu izplatīt Daligaras ielās uguns liesmas. Ritei parfīma pudeļu vairs nebija, taču viņas sekotājiem dažas vēl bija atlikušas. Rite redzēja, kā tumšās katapultas, kas slējās pret debesīm kā ļauni milži, piepeši ieskauj liesmas, kas skrien debesīs, raidot tūkstošiem sīku dzirksteļu, ko vējš nes arvien augstāk un tālāk.
Satvērusi zobenu abām rokām, Rite to izvilka no maksts. Efejzaru rakstiem rotātais ierocis, kuru reiz bija nēsājis Joršs, tumsā un ugunsgrēku atspīdumos iemirdzējās sudrabotā gaismā. Enstrīls droši skrēja cauri dūmu mutuļiem un juceklim. Piepeši no tumsas iznira orku zirgaploku aprises, un Rite apvaldīja auļus, lai varētu to aplūkot. Pretinieku karaspēka zirgi visi bija vienādi: ļoti tumši, ļoti skaisti, spožu spalvu un dzelzs gredzentiņiem sastiprinātu sarežģītu bizīšu vijumos sapītām krēpēm. Aploks bija būvēts lielā steigā, sadzenot zemē paresnus stabus, novelkot starp tiem resnas kaņepāju auklas un sasaistot tās kopā ar izturīgām vēršu cīpslām. Rite nokāpa no zirga un atvēzējās, — pietika ar vienu vienīgu zobenas cirtienu, lai nožogojums būtu iznīcināts. Liesmu un trokšņa satracinātie zirgi aizauļoja projām naktī. Ienaidnieku kavalērija bija pārvērsta par kājniekiem, taču arī Rite bija nokāpusi no zirga un apstājusies. Tikmēr no tumsas iznira milzīga auguma orks un satvēra viņas zirgu aiz apaušiem.
Rite ciešāk sažņaudza ziliem efejrakstiem rotāto zobena zelta rokturi. Senā elfu ieroča asmens mirdzēdams pacēlās vējā un triecās pret orka kaklu.
Zobens pāršķēla miesu. Rite juta, kā ienaidnieka asinis apšļāc viņas rokas un seju, apmetni un plīvuru. īsu brīdi šķita, ka viņu nosmacēs šausmas par pašas izdarīto, taču Rite tās padzina: ja viņas bērns varētu piedzimt tikai tad, ja viņa nocirstu galvu visiem orkiem, kas klejo starp Daligaru un Tumšajiem kalniem, viņa tās cirstu citu pēc citas. Ja meitene, kura mantojusi pēdējā elfa acis, varētu palikt dzīva vienīgi tad, ja
Rite pašas nokauto ienaidnieku līķus krautu grēdās, kas paceltos augstāk par koku virsotnēm, viņa to darītu. Rite nekļūs par erīniju, viņa nebūs klejojošs gars, kuru plosa sāpes par nedzimušajiem vai nogalētajiem bērniem. Viņa būs divu dzīvu bērnu māte.
Tuvojās nākamie orki un vēl un vēl nākamie. Pieci'Daligaras bruņinieki nevilcinoties sakļāvās ciešāk ap savu valdnieci. Ķēniņiene Ragana noslaucīja no sejas asinis, pacēla zobenu un cirta atkal un atkal. Viņa dzirdēja, ka ikvienu cirtienu pavada mežonīgs un negants kliedziens, un izbrīnījusies pazina pati savu balsi.
Rite prata cīnīties. Ne tikai tāpēc, ka ilgi bija duelējusies ar Joršu, zobena vietā izmantojot stingrus garo niedru posmus, bet arī tāpēc, ka bija apveltīta ar īpašu maņu: kā medībās viņa īsu mirkli iepriekš nojauta, kur parādīsies medījums, tā tagad itin kā zināja, no kuras puses nāks ienaidnieku cirtieni. Sviedri uz viņas seja sajaucās ar orku asinīm. Pleci un augšdelmi smeldza tik sāpīgi, it kā būtu ievainoti. Nogurums padarīja elpu smagu un sēcošu. Ritei trūka gaisa.
Viņa uzlūkoja pēdējo orku, kas bija nostājies viņai priekšā, un apjēdza, ka nejaudās vēlreiz pacelt zobenu.
Viņa iedomājās savus bērnus.
Iedomājās savu tēvu.
Iedomājās savu māti un tās kaltētos ābolus.
Iedomājās Joršu.
Viņas plecos bija ielijis svina smagums. Zobens bija smags kā visas pasaules sāpes. Rites roka bezspēcīgi nolaidās.
Nu jau divu orku stāvi draudīgi slējās pār viņu.
Rite nodomāja, ka viss ir galā.
Abi orki viens pēc otra nogāzās zemē kā pļauti.
Divas bultas, kas ātri skrējušas viena pakaļ otrai, bija iespraukušās smalkajā spraugā starp krūšu un kakla bruņām. Tās bija ļoti skaistas bultas, darinātas no ļoti smalka tērauda vai varbūt pat sudraba stienīša, bet līdzsvaram tām galā bija iestiprinātas baltas un karmīnsarkanas spalvas. Atspiedusies pret zobenu un pūlēdamās pieslieties kājās, Rite atskatījās, ar acīm meklēdama savu glābēju. Strēlnieks jāja šurp, sēdēdams sirmā zirgā, kura neizsakāmais skaistums bija novērtējams pat šai tumšajā naktī: spoža dūmu krāsas spalva sedza ideāli veidotus muskuļus, un šķita, ka ziemeļu vējš ir nogludinājis dzīvnieka aprises. Strēlnieka trāpīgums pārspēja cilvēku iespējas — tā prata šaut vienīgi Joršs.