Rite pazina Valdītāja un Tiesneša brīnišķīgo zirgu.
Ilgu un burvīgu mirkli viņa ļāvās absurdajam sapnim, ka tas ir Joršs, kurš dzīvs piecēlies no sava bēru sārta un atsteidzies viņai palīgā, pirms tam vēl pamanījies nolaupīt Tiesnesim zirgu.
Košās ugunsgrēku plaiksnas un dūmi padarīja redzamo neskaidru; vai varbūt tāpēc, ka acis tikai ar milzu pūlēm spēj atzīt neticamo un saskatīt neiespējamo, Rite savu glābēju pazina vien tad, kad tas bija piejājis pavisam tuvu. Strēlnieka galvu nesedza bruņu cepure, un tā gaišie mati mirguļoja uguns atblāzmās tāpat kā sarežģītais, sīkām pērlītēm rotātais sudraba tīkliņš, kas tos saturēja. Samta jaka bija pavērusies, un
no tās ārā bija izspraukusies gaiša zīda apkakle.
•»_____
Tā neapšaubāmi bija Austra, Valdītāja un Tiesneša meita.
No visiem pasaules iemītniekiem Austra bija pēdējā, kuru Rite būtu gaidījusi parādāmies kaujas laukā, tāpat kā viņa bija pēdējā, no kuras Rite būtu cerējusi saņemt palīdzību.
Daligaras princese joprojām bija brīnumaini skaista un valdzinoša. Viņai mugurā bija garš samta tērps, tumšs kā pati nakts, bet smalkie uz tā izšūtie sudraba raksti atgādināja valkātājas gaišo matu cirtas. Zem savādās kleitas Austra bija pavilkuši no tāda paša auduma šūtas bikses un melnus zābakus — atklāta bija palikusi tikai delnu un sejas āda.
Rite vēl asāk sajuta nakts un aukstā vēja pieskārienus savai nelīdzeni noskūtajai galvai, savām basajām, netīrajām kājām un noskrambātajiem, stūrainajiem ceļgaliem, kas palika pavisam kaili, kad, sēžot zirgā, dubļiem un asinīm notraipītais tērps sarāvās augšā.
Daligaras princese apstādināja savu sirmo zirgu. Viņa izkāpa no segliem, nometās ceļos līdzās pašas nogalētajiem orkiem un gan vienam, gan otram aizspieda acis, mirkli noraudzīdamās uz mirušajiem skumja un klusa, it kā tie būtu viņas tuvinieki vai dārgākie draugi. Šī aina Ritei šķita neizprotamāka un muļķīgāka par visu, ko viņa jelkad agrāk bija redzējusi. Tad Austra pamāja viņai ar galvu un atkal uzlēca zirgā. Zirgam mugurā sēdās arī Rite.
No pilsētas nocietinājumiem viņus bija pamanījuši, un smagais, milzīgais paceļamais tilts, dzelzs ķēdēm žvadzot un čīkstot, sāka laisties lejup. Rite un viņas bruņinieki — jau atkal seši, laidās auļos, šķērsoja tiltu un iebrāzās laukumā aiz vārtiem, dzirdot, kā tūdaļ viņiem aiz muguras lejup sāk laisties smagās restes, bet tilts atkal ceļas augšup. Četri liesmu izbiedētie, no aploka izsprukušie orku zirgi bija pievienojušies viņu pulkam un kopā ar viņiem paguva šķērsot tiltu,-iekams restu apakšmala nobūkšķēja pret zemi, aizturot orku baru, kas, palikuši kājniekos, joņoja pakaļ jātniekiem. Pūlēdamies noturēt līdzsvaru uz tilta, kas cēlās arvien stāvāk, tie uzvilka savus arbaletus un izšāva. Rite steidzās drīzāk nokāpt no zirga un sprukt malā, lai nebūtu pa šāvienam, taču aizķērās aiz apmetņa malas un pakrita uz ceļiem: viņai paredzētā bulta tikai pieskārās labajam plecam, pārplēšot ādu un notraipot asinīm gaišo šķidrautu. Rite noņēma plīvuru no galvas un piespieda brūcei, mēģinādama apturēt asinis. Sniegbalto audumu apgānīja sārti pleķi. Žēl gan, tik labs audums, — nodomāja Rite, taču nekā cita pa rokai nebija. Reizē ar plīvuru viņa bija noņēmusi kroni un ielikusi to klēpī.
Turpat blakus zemē gulēja zobens ar efejrakstiem izrotātu spalu un asiņainu asmeni.
Aiz muguras vēl skaļāk iedārdējās un iežvadzējās tilta ķēdes, apliecinot, ka nu viņa ir drošībā. Arbaletiem bruņotie orki jau bija nošauti vai no stāvus paceltā tilta iegāzušies Dogonā. Ienaidnieki bija atstāti ārpus mūriem, un tur tie paliks visu šo nakti, nākamo nakti un vēl vismaz aiznākamo arī.
Kāds nostājās Ritei līdzās.
Tā bija Austra, kura arī bija nokāpusi no zirga. Taču dubļos mirka nevis viņas smalkās pēdas, bet gan zābaki, — un tā bija būtiska atšķirība. Rite nespēja izvairīties no domas, ka princeses kustības ir pārsteidzoši vieglas un savādi atgādina Jorša gaitu. Rite piecēlās kājās un palika stāvam, vienā rokā turēdama zobenu, bet otrā kroni un asinīm notraipīto plīvuru.
Daligaras princese viņu ieinteresēti nopētīja. Ritei šis skatiens šķita tikpat nepatīkams kā uzmācīgu mušu spiets. Viņa labprāt būtu nokratījusi no sevis šo acu pieskārienus. Viņā raudzījās sieviete, kuras tēvs bija pavēlējis nogalināt Joršu. Tās tēvS bija pavēlējis pakārt Rites tēvu un māti.
Rite no visas sirds ienīda šīs pilsētas princesi un tikai ar pūlēm piespieda sevi atcerēties, ka tā viņai tikko izglābusi dzīvību.
Austra bija tikpat skaista kā Joršs, un tas nebija mazākais no iemesliem, kuni dēļ Rite šo gaišmataino skaistuli neieredzēja — ari tagad, kad Joršs jau bija miris un jebkādas greizsirdības izpausmes bija zaudējušas jēgu. Rite vēlreiz piespieda sevi atcerēties, ka Austra viņai tikko izglābusi dzīvību un tātad izglābusi arī viņas meitu un vēl nedzimušo bērnu.
Rite jutās pārguruši līdz nāvei. Lai noturētos kājās, viņa atspiedās pret Enstrīla sāniem un, iedūrusi zobena smaili zemē, balstījās pret to kā pret spieķi. Viņas pēdas grima dubļos, bet vismaz kaulainie, netīrie ceļgali tagad bija tunikas piesegti. Rite minēja, kur gan palicis viņas tumšais samta apmetnis, un beidzot ieraudzīja to nokritušu zemē netālu no Enstrīla pakaviem.
Ap Riti un Austru pamazām sastājās arvien lielāks ļaužu pūlis. Te bija visi: kareivji, sievietes, bērni, gan daligarieši, gan patvēruma meklētāji un, protams, arī senešals. Trūka vienīgi Ķēniņu pils namziņa, kurš acīmredzot neuzdrošinājās pamest Erbrovas guļamistabu, pat dzirdot saucienus, kas vēstīja uzvaru.
Daligaras princese joprojām vēroja Riti. Viņa izskatījās apjukusi. Rite aizvien prātoja, ka vajadzētu saņemties un pateikt Austrai paldies, taču naids bija pārlieku spēcīgs, un viņa nekādi nespēja pavērt lūpas pateicības vārdiem. Piepeši Austras seja atplauka.
— Rite! Rītausma! Rītausma? — viņa klusi jautāja līksmā un triumfējošā tonī kā cilvēks", kurš tikko atminējis sarežģītu mīklu.
Rite piekrītoši palocīja galvu, un tad notika otrais šīs nakts neticamais notikums — trešais, ja neticamajiem notikumiem pieskaita arī viņu uzvaru, kas nenoliedzami bija brīnumaina un necerēta.
Daligaras princese viņas priekšā nokrita ceļos, iemērkdama dubļos savas kleitas un bikšu samtu, un nolieca galvu.
— Mana kundze, — Austra ierunājās skaļā balsī, atkal paceldama skatienu, — Rītausma, Ardvina mantiniece, tā, kuras vārdā ir austošas dienas gaisma un ik rītu atdzimstošas cerības apsolījums, Daligaras valdniece, kura ieradusies, lai cīnītos par pilsētu un tās iemītniekiem.
Rite joprojām stāvēja mēma un sastingusi, izbrīnīta un pārguruši. Viņa īsti nezināja, kas tagad darāms, turklāt bija pārlieku piekususi, lai spētu ko izdomāt. Beidzot viņa atkal palocīja galvu. Viņa bija dzīva. Aplenkuma loks kaut daļēji bija sapostīts. Viņas meita bija dzīva, un varbūt izdosies Erbrovu pasargāt arī turpmāk. Bija uzradusies sabiedrotā, tā, kuru Rite vismazāk vēlējās redzēt sev līdzās, tomēr sabiedrotā, kura turklāt bija pārsteidzoši trāpīga strēlniece un tikko bija izglābusi viņai dzīvību.
Austra piecēlās kājās, pacēla no zemes zilo samta apmetni un, godbijīgi palocījusi galvu, sniedza to Ritei.