Daligaras valdniece uzmeta apmetni plecos un sajuta tā mīksto siltumu. Viņas skatiens sadūrās ar bruņinieku acīm — visi pieci, kas viņai bija sekojuši.pārdrošajā izjājienā ārpus pilsētas, tagad raudzījās citādi. Tie bija sekojuši viņai izmisuma dzīti, līdzīgi kā puikas seko tikko izraudzītam bandas barvedim; taču tagad vīri viņu uzlūkoja kā ķēniņieni. Tieši tāpat uz viņu raudzījās apkārt sanākušais ļaužu pūlis. Daudzi nometās ceļos.
— Mana kundze, — turpināja Austra, — man trūkst vārdu, lai izteiktu kaunu par baismīgo slepkavību, ko pastrādājis mans tēvs. Nogalinādams jūsu dzīvesbiedru, viņš ir paveicis atbaidošu noziegumu, turklāt laupījis spēkus briesmās nonākušajai cilvēku pasaulei, kurai jūsu dzīvesbiedrs būtu varējis kļūt par aizstāvi un glābēju. Mans tēvs ir patvēries Aljilā, turpat drošībā ir paglābies viss viņa galms un gandrīz viss grāfistes karaspēks. Mani sagrāba bezgalīgas šausmas, klausoties, kā mans tēvs lielījās, ka nogalinājis jūsu laulāto draugu, kuru viņš uzskatīja par pēdējo šķērsli savai varenībai. Tikpat bezgalīgs bija mans prieks, dzirdot, kā viņš žēlojās, ka jūs, Ardvina mantiniece, tomēr esat izsprukusi no viņa rokām. Tā es sapratu, ka cilvēku pasaule vēl nav lemta nāvei, jo mums vēl ir ķēniņiene. Tāpēc es steidzos šurp, lai stātos jums līdzās un cīnītos kopā ar jums.
Jau atkal Rite nodomāja, ka vajadzētu pateikties Austrai, un atkal nespēja izrunāt pateicības vārdus.
Viņa klusēdama stāvēja, balstīdamās pret zobenu un Enstrīla sāniem. Viņa raudzījās uz brīnišķīgo dūmu krāsas zirgu. Tas bija visskaistākais zirgs, kādu viņa savā mūžā bija redzējusi. Pat Enstrīlu nevarēja ar to ne salīdzināt.
— Skaists zirgs, — viņa beidzot nomurmināja. Šie bija pirmie vārdi, ko viņa izrunāja Austras klātbūtnē.
Austra pamaja.
— Visskaistākais visā grāfistē, — viņa apstiprināja.
Kad visi bija pārliecinājušies, ka neilgā saruna ir galā, pūli atkal pāršalca gaviļu saucieni. Bruņiniekus visi apbēra ar sajūsmas apliecinājumiem un ziediem. Kāds pat pasvieda sīkus medus un rozīņu cepumiņus. Rite atklāja, ka atkal ir izbadējusies, un viņai vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai atcerētos, ka ir ķēniņiene un nedrīkst mesties zemē, lai pie zirgu kājām uzlasītu sīkus našķus.
Austras ierašanās vairoja pilsētnieku drosmi, viņas nepārprotamā pakļaušanās Ritei stiprināja ticību jaunajai ķēniņienei.
Viņiem bija īsta ķēniņiene.
Viņi tomēr nebija visu pamesti.
Ja jau pat Tieneša meita ir atgriezusies Daligarā, tātad pilsēta nav lemta nāvei. Ja pat Tiesneša meita auļo pakaļ plikpaurainajai trakajai, tātad viņa nemaz nav tik traka un patiesi ir Ardvina mantiniece.
Kamēr arvien skaļāk skanēja gaviles, notika trešais neticamais šīs nakts notikums — ceturtais, ja tiem pieskaita arī uzvaru.
Austra nometās ceļos kādas skrandās tērptas sievietes priekšā. Šī aina bija tik neizprotama un absurda, ka tūdaļ iestājās pilnīgs klusums, jo neviens negribēja atteikties no iespējas tikt skaidrībā, kas īsti notiek.
— Kundze, — teica Austra, pieceldamās kājās un ielikdama sievietei rokās zelta ķēdīti ar diviem piekariņiem; Rite stāvēja pietiekami tuvu un saskatīja, ka tie veidoti kā mazas ozolzīlītes. —Jūsu vīrs bija sardzes kapteinis Mandrails, kuru pirms desmit gadiem nepatiesi apsūdzēja nodevībā un sodīja ar nāvi. Kad visi jūsu ģimenes īpašumi tika konfiscēti, šī ķēdīte nonāca manās rokās. Es nespēju labot sava tēva pastrādātās netaisnības — viņš lēma jūsu vīru nāvei, labi zinādams, ka tas ir uzticams un bez vainas. Varu vienīgi jums atdot jūsu rotaslietu.
Sieviete raudzījās uz zelta ķēdīti, kas bija iegūlusi raupjajā, mazgātavas ūdeņu saēstajā plaukstā.
Viņas sagumušie pleci iztaisnojās, viņa staltāk pacēla galvu, un viņas skatienu piepildīja lepnums.
Nu viņa bija godājama atraitne, kuras vīru Tiesnesis nogalinājis, nepatiesi apsūdzēdams nodevībā: tagad, pateicoties Austrai, viņu neviens vairs neuzskatīs par nodevēja sievu.
Gluži negaidīti bija atjaunots viņas mirušā vīra un bērnu tēva gods.
Viņas bērnus neviens vairs neuzdrošināsies apmētāt akmeņiem kā nicināmas pabiras. \
Piepeši bija beidzies stāvākais un tumšākais ceļa posms, kurš varbūt tomēr neveda lejup postā un peklē.
— Ja es, ziedojot savu dzīvību, varētu izdzēst un labot visas nelietības, ko pastrādājis mans tēvs, es to ziedotu, nevilcinoties ne mirkli, — Austra turpināja, vēršoties pie visiem apkārt sanākušajiem. — Varu vienīgi teikt, ka mani nekad nepametīs sāpes un atmiņas. Esmu ieradusies lūgt, lai jūs mani pagodināt, ļaudami cīnīties un mirt par Daligaras pilsētu un tās valdnieci.
Atskanēja apjukuma pilna sačukstēšanās. Rite nodomāja, ka tagad gan ir redzējusi visneticamākās ainas un dzirdējusi visnegaidītākos vārdus. Bet tad visas domas pagaisa, atlika vienīgi mežonīgs prieks: viņa bija dzīva, un dzīva bija viņas meita.
— Tagad tev kaut kas jāsaka. Pēc uzvaras vienmēr kaut kas jāsaka, — nočukstēja Jastrins, negaidīti izniris no tumsas viņai līdzās.
Ritei nevajadzēja ilgi domāt. Viņa tikko bija redzējusi, kā Austra nometas ceļos, lai atdotu nolaupīto godu vienam no pašas tēva nežēlības upuriem, un bija atcerējusies, ka ķēniņš ir arī tas, kurš lemj par ļaužu godu vai negodu.
Viņa joprojām bija dzīva, bet ne jau visi bija izrādījušies tādi veiksminieki.
Apkopojusi pēdējās spēku paliekas, viņa lika savai balsij ieskanēties skaļāk par pilsētnieku čukstiem.
— Orku laivas ir iznīcinātas, katapultas sadedzinātas. Ziemeļu krastā orku apmetnes nopostīja ugunsgrēki. Tie, kuri paglābās no ugunīm, bija spiesti mesties Dogonas ūdeņos un peldēt, izlaižot no rokām savus ieročus. Arī tilts, kurš mūsu ienaidniekiem ļautu apvienot spēkus, ir nodedzināts. Pilsēta šobrīd ir neieņemama, un upes ziemeļu krasts atbrīvots.
No jauna atskanēja prieka saucieni, taču šoreiz Rite tos apklusināja ar valdonīgu rokas mājienu.
— No pilsētas es izjāju kopā ar sešiem bruņiniekiem, bet atgriezos kopā ar pieciem, — viņa turpināja. — Kareivis, kurš palika guļam cīņas laukā, izlēja savas asinis, lai pilsēta pieredzētu jaunu dienu.
Ritei nevajadzēja jautāt, kuri ir nogalētā bruņinieka tuvinieki. Klusi šņuksti vadīja viņas skatienu: veca sieviete, jauna sieviete un mazs, samiegojies bērns jaunākās sievietes rokās. Visu acis sekoja valdnieces skatienam. Rite nezināja, ko teikt. Kas gan jāsaka brīžos, kad miris tuvs cilvēks? Viņa izmisīgi pūlējās izdomāt vārdus, kas neskanētu pārāk tukši vai muļķīgi. Atmiņā atausa bultu notriektā bruņinieka seja, tumšās acis, vasarasraibumi.
— Viņš mira, cīnīdamies par jums, — viņa mokoši izstostīja, nebūdama pārliecināta, vai nerunā pēdīgās muļķības. Kārdinājums klusēt bija neizturami spēcīgs. — Tā viņš apliecināja, ka jūs mīl, — viņa piebilda.
Sievietes nenovērsa no viņas acu un uzmanīgi tvēra katru vārdu. Rite iedomājās, ka ķēniņa pienākums ir arī mierinājuma sniegšana.
— Ja viņš nebūtu ziedojis savu dzīvību, pilsēta nebūtu izglābusies, — Rite nedroši piebilda.
Acīmredzot arī šie vārdi bija pareizie, jo, kaut arī sāpes mazināt nebija iespējams, trijotnes skatienos parādījās jauns lepnums. Vārdus, kas viņai pašai bija šķituši nedroši, citi bija dzirdējuši izskanam spēcīgus, lēnus un svinīgus.
— īsti ķēniņi piešķir apbalvojumus, — čukstēja Jastrins. — Goda apliecinājumus, ko var pārmantot no paaudzes paaudzē.
Rite uzmeta skatienu kaklarotai, ko viņai bija atdevis Daligaras grāfs. Viņas pagurušie pirksti atknibināja vienu no tās plāksnītēm. Senešals no sava tērpa piedurknes noraisīja zīda saiti un pasniedza Ritei. Viņa izvēra saiti cauri zelta plāksnes āķītim. Tad tuvojās abām sievietēm un bērnam, aplika improvizēto rotu ap kaklu nogalinātā bruņinieka atraitnei un sveicināja to, palocīdama galvu, — sieviete atbildēja, pietupdamās dziļā reveransā.