Daligaras armiju, dēliņ, veido divi atsevišķi, atšķirti un atšķirīgi karaspēki. Pirmais ir īstais pilsētas karaspēks — tā sauktā smagā kavalērija un smagā infantērija, un gan vienā, gan otrā dien tikai daligarieši. Skaistākie zirgi un labākie zobeni ir paredzēti kavalērijai. Senos laikos smagajā kavalērijā cīnījās tikai aristokrāti, pats Daligaras grāfs un pilsētas dibinātāji. Mūsdienās to, kurš var kļūt par kavalēristu, spriežot pēc nopelniem, nosaka Tiesnesis.
— Tas labi, tā noteikti ir taisnīgāk.
— Nē, dēliņ. Tā tikai izklausās. Tu gribētu, lai visdrosmīgākie un vispiemērotākie vīri tiek aicināti cīnīties tad, kad drausmīgā nepieciešamība nogalināt citus vairs nav novēršama, jo citādi nav iespējams izdzīvot. Nelolo ilūzijas, puika, nedomā, ka karš ir tikai varonība un slava. Tomēr reizēm bez karošanas iztikt nevar, un tad labāk lai karā iet tie, kuri spēj uzvarēt: labs karaspēks ir tas, kuru komandē vīri, kam piemīt visvairāk prāta un visvairāk ticības. Pagājušajos laikos tie bija seno dzimtu pēcnācēji: daži no tiem bija gudri, daži ne visai, gandrīz visi bija drosmīgi, retāk gadījās kāds gļēvulis, katrā ziņā viņi visi prata cīnīties, jo karamākslas apguva kopš agras bērnības. Uz pēctecības balstīta sistēma bija netaisnīga, taču tai piemita stabilitāte un zināma loģika. Taču tagad Daligarā nav nekā tamlīdzīga. Tagad seno dzimtu pēcnācēju vietā ir stājušies tie, kas nāk no Tiesnesim un Valdītājam tuvākajām ģimenēm, un netaisnīgums ir tikai vairojies, jo neviens neuzdrošinās neko iebilst. Agrāk vismaz bija atjauts ķēniņu apstrīdēt un vērtēt, un es varu tev galvot, ka ikviens, kurš allaž dzird tikai glaimīgus vārdus, kļūst sliktāks. Kā tu domā, vai tava mātes kundze varētu būt tik laipna un aizdot man adatu un diegu? Citādi manas bikses drīz izjuks. Kur es paliku? Tātad kavalērijas bruņiniekiem tiek drošākās bruņas, asākie zobeni, labākās āvas. Mazāk dižciltīgo ģimeņu dēli — es domāju ģimenes, kuras pagātnē sauca par ne tik senām un kuras tagad ir tās, kas mazāk pieglaimojas Tiesnesim, — to dēli ir infantērijā jeb kājniekos. Te sudraba un zelta kniežu ir mazāk, tomēr bmņas un zobeni vēl ir kalti no laba tērauda. Par smagajiem kājniekiem viņus sauc, jo to bruņas un ieroči no tiesas ir smagi — tērauda svaru papildina vēl rotājumu zelts un sudrabs. Tā ir viena armija. Bet otra ir algotņi. Par algotņiem viņus sauc tāpēc, ka viņi saņem algu, — viņiem par karošanu maksā.
— Kā, vai tad tiem pirmajiem nemaksā?
— Protams, nemaksā.
— No kā tad viņi dzīvo?
— Viņi jau tāpat ir bagāti. Un vēl klaušas, rente…
— Kaš?
— Nauda, ko viņi saņem tādā vai citādā veidā. Bet skrandaiņi kļūst par algotņiem. Tu varētu kļūt par algotni. Liela auguma drukns plikadīda — tu atbilsti visām algotņa prasībām. Kā tu domā, vai tu nevarētu apjautāties, varbūt tava mātes kundze būtu ar mieru manas bikses salāpīt? Es diez ko labi neprotu rīkoties ar adatu un diegu. Turklāt šķiet, ka ar diegu vien nepietiks. Laikam vajadzēs arī kādu ielāpu. Kā tu domā, vai tavai mātes kundzei nevarētu būt palicis pāri kāds auduma gabaliņš ielāpam? Tavās mājās nekas nepaliek pāri? Žēl gan. Kur es paliku?
Tātad algotņu karaspēka uzdevums ir sargāt ne tikai Daligaras grāfisti, bet ari visu Cilvēku zemi līdz pat Zināmo zemju robežām — tas nozīmē, ka viņi sargā arī Varilas klajieni, Šķelto kalnu, Augstgardes un Kastaņaras plakankalnes.
— Varilas klajieni? Mums neviena aizstāvība nav vajadzīga. Mums ir pasaules visspēcīgākais karaspēks.
— Atvaino, dēliņ, bet ko tu domā, sacīdams mums? Tu esi piedērīgs nevis Varilai, bet tās Ārējam lokam, un tas nav viens un tas pats. Jums, pareizāk, viņiem — īstenajiem Varilas pilsoņiem — ir iespaidīgs karaspēks, taču tas nekad nav ticis izmantots kaujās, jo, kad tuvojas ienaidnieku armija, pietiek atvērt astoņas slūžas uz Dogonasjjpes, — zini, tur, kur slejas vējdzirnavas, kas pārsūknē ūdeni, — un, tikko slūžas ir*vaļā, visi rīsa lauki pārplūst. Bet Varilai neviens nekad nav uzbrucis. Tās karaspēks sastāv no aristokrātiem, un tie jau nu gan nav vīri, kas tā vien grib traukties uz pierobežu un sargāt zemnieku mājas. Tāpēc par to gādā Daligaras grāfiste un sūta turp savus algotņus. Daligaras grāfisti un Varilas klajieni saista sens alianses līgums un pabalējušas atmiņas par Varilas pakļautību Daligarai — katrā ziņā tais tumšajos gadsimtos, kad orku ordas gāzās pār cilvēku apdzīvotajām zemēm, tieši Daligaras ķēniņš mēdza izraudzīties to, kuram jākļūst par Varilas ķēniņu, un otrais pirmā priekšā metās uz viena ceļa. Alianse pastāv vēl mūsdienās: grāfiste uzņemas pienākumu ar sava algotņu karaspēka palīdzību sargāt Zināmo zemju robežas, lai Varila savā aristokrātiskajā bezrūpībā par šādiem jautājumiem varētu nelikties ne zinis. Varila gan par to ik gadus maksā visai iespaidīgu daudzumu zelta, un šīs nodevas vairāk nekā desmitkārtīgi pārsniedz visa algotņu karaspēka uzturēšanas izmaksas. Tas nozīmē, ka Valdītājs un Tiesnesis varētu desmitkāršot savu algotņu algu un tik un tā vēl gūt peļņu pats. Ja alga būtu lielāka un pārtiku izsniegtu katru dienu, algotņus nevajadzētu tik modri uzmanīt un arī bendem nebūtu tik daudz darba, jo pašlaik nežēlīgi soda pat to, kurš nočiepis vienu kāpostlapu. Algotņi ir hroniski izbadušu, līdz zobiem apbruņotu izmisušu vīru banda, un, skaidrs, ka šos vīrus pastāvīgi pārņem kārdinājums zagt, savukārt, lai šo kārdinājumu apspiestu, visnotaļ centīgi un lieki neskopojoties tiek izmantota nežēlība. To es nekad neesmu varējis saprast: pietiktu taču, ja algotņiem maksātu kaut nedaudz vairāk, vai pareizāk — pietiktu, ja viņiem vispār maksātu to, kas pielīgts. Kad algotņu pakalpojumi nav vajadzīgi, algu viņi nesaņem. Un ko lai viņi ēd? Arī dezertēt viņi nedrīkst — dezertierus gaida karātavas. Daligaras grāfistē nežēlība ir samērojama vienīgi ar muļķību. Acīmredzot Valdītājs un Tiesnesis uzskata, ka bende ir ne tikai nepieciešams, bet arī pilnīgi pietiekams līdzeklis, ar kura palīdzību var uzturēt nevainojamu disciplīnu, bet par algas palielināšanu neviens nekad nav pat ieminējies.
— Tad kāpēc tu saki, ka man vajadzētu kļūt par algotni?
— Tāpēc, ka tu ar savu miesasbūvi neesi piemērots ubaga amatam. Re, kāds tu esi jau tagad, bet tad, kad beigsi augt, droši vien sasniegsi sešarpus pēdas garumā un trīs platumā. Un vai tev patīk kādam kaut ko lūgt vai būt parādā?
— Labāk nosprāgt badā.
— Redzi? Tev nav ne piemērotas miesasbūves, ne diedelnieka aicinājuma. Bet ar neapmaksātiem galdnieka darbiem lai turpina nodarboties tavs tēvs…
— Man nepatīk, ka tu smejies par manu tēvu.
— To es nemūžam neuzdrīkstētos. Pat runādams tūkstoš gadu no vietas, es nevarētu izpaust visu cieņu, ko jūtu pret tavu ģimeni. Zvēru pie visa, kas man šai pasaulē ir vissvētākais, zvēm pie sava dēla dzīvības.
— Tev ir dēls?
— Jā, pirms mani apcietināja, es viņam pavēlēju mani noliegt un aizmirst, samierināties ar to, ka vajadzēs mani nozākāt, un dzīvot tālāk. Klausi, ko es saku. Es jau tikai pasaku patiesību. Ja tavam tēvam par darbu maksātu, kā pieklājas, tu varētu viņam palīdzēt darbnīcā un pēcāk to mantot; taču tā nav. Tāpēc tev labāk vajadzētu sameklēt citu nodarbošanos. Kad algotņiem darba pietiek, viņiem par to maksā un arī badā nomirt neļauj, tad viņi savu algu pat var sūtīt mājiniekiem. Viens no algotņu uzdevumiem ir noturēt laupītājus un orkus viņpus mūsu robežām — tā, kā bija pirms Nebeidzamajām lietavām. Tagad pie robežas vairs nav ne sargtorņu, ne mūru, ne trauksmes ugunskuru — tas viss ir aizstāts ar algotņiem. Kā redzi, nekā dižena. Nekā grandioza. Tas ir grūts un smags darbs, kurā slavu iegūt nevar, — tas nozīmē ilgas sardzes stundas, negaidītus uzbrukumus, slazdus un represijas, taču bez algotņiem pierobežas zemes būtu pavisam neaizsargātas…