Daudzi klātesošie ieraudājās.
Rite atgriezās pie senešala, paņēma no tā rokām savu zobenu, ar mokām ielika to atpakaļ makstī un smagiem soļiem devās uz saviem apartamentiem pilī.
Asinīm notraipītais plīvurs nokrita zeme. Pieliekties bija pārāk grūti, turklāt plecs vairs neasiņoja — Rite balto audumu atstāja guļam zemē.
Pils namzinis paklanījās, kad Rite ienāca istabā.
— Mana kundze, — viņš nočukstēja un devās prom.
Angkēls jau tupēja gultā līdzās Erbrovai.
— Pabīdies nu sāņus, spārnaini, — nomurmināja Rite un iekrita gultā, pat neizlaidusi no rokām zobenu. Ierocis noslīdēja uz grīdas, viņa apskāva Erbrovu un tūdaļ aizmiga.
Ceturta nodaļa
Erbrova pamodās krietni pirms rīta gaismas. Aiz augsta, šaura loga, kura aiļu divās daļās sadalīja smalka kolonna, uzlēca mēness un izgaismoja vējaino nakti. Erbrova paraudzījās visapkārt, cerēdama saskatīt iemirdzamies sava tēva gaišos matus vai pūķa zaļos spārnus, taču te nebija nekā tuva un pazīstama — vien svešo sienu baltais bargums.
Nakts droši vien bijusi briesmīga: gaiss joprojām bija dūmu un baismīgu smaku pilns — oda pēc dusmām un sāpēm. Erbrova nekad nezināja, kas īsti notiek.
Viņai vairs nebija tēta, kas visu izskaidrotu.
Viņa bija redzējusi, kā tētis aizlido projām, sēdot starp pūķa spārniem, un tagad arī viņa zināja, kādas izjūtas pārņem lidojumā. Lidot bija skaisti, taču viņa briesmīgi ilgojās pēc tēta. Erbrova ļoti gribētu no sirds izraudāties, tāču mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst. Ja viņa drīkstētu raudāt, varbūt tad izkustu tas ledaini aukstais akmens, kas bija parādījies viņas krūtīs. Viņa būtu gribējusi, lai mamma viņu paņem klēpī tā, lai viņa atkal dzirdētu brālīšu sirdis, — tad aukstais akmens varbūt izkustu arī bez raudāšanas vai vismaz sarautos mazāks, taču mamma nekad nevarēja paņemt viņu klēpī: mammai vienmēr bija darāms kas cits.
Pamodusies pavisam, Erbrova atklāja, ka mamma guļ viņai blakus. Uz mirkli mammas klātbūtne sniedza mierinājumu, bet tad mēness gaisma piepildīja istabu un Erbrova ieraudzīja asinis. Tās bija nošļākušas mammas seju, drēbes un matus vai, pareizāk, to, kas bija atlicis no viņas matiem. Mamma bija ievainota. Meitene uzlika plaukstiņu uz mātes pleca, tur, kur zem saplēstā tērpa vēl suloja neliela, svaiga brūce, un sadziedēja to. Nogurums piepeši bija tik milzīgs, ka izzuda pat vēlēšanās raudāt.
Erbrovai izdevās norit asaras, un viņa atkal no visas sirds ilgojas, kaut līdzās būtu tētis.
Viņai gribējās čurāt. Mājās, tur, kur viņa bija piedzimusi, pietika iziet laukā un doties uz pludmali. Erbrova minēja, kur gan šai jocīgajā vietā, kur viņa nonākusi, varētu būt meklējama pludmale. Mamma to droši vien mācētu pateikt, taču viņa bija aizmigusi. Arī cauri miegam Erbrova juta, cik bezdibenīgs ir mammas nogurums, un neuzdrošinājās viņu modināt.
Viņa izslīdēja no gultas. Istabu bija piepludinājusi gaiša mēnesnīca: uz grīdas turpat līdzās mātei Erbrova ieraudzīja efejzaru zobenu, kura gropītēs mamma vienmēr bija cepusi olas, taču tagad tas bija apķepis sarecējušām asinīm. Erbrova šausmās iepleta acis un metās bēgt — viņa negribēja ilgāk skatīties uz šo baismeklību. Meklējot liedagu, viņa prātoja, kā gan tagad varēs cept olu kulteņus, ja viņām atkal izdosies atrast kādu kaijas ligzdu.
Erbrova gāja uz labu laimi, taču liedaga nekur nebija. Viņas dzimtās mājas bija pavisam vienkārša vieta, ko no visām četrām pusēm ierobežoja sienas: iekšpusē bija mājas, kur varēja gulēt, bet ārpusē bija liedags, kur varēja pačurāt — arī naktīs, jo nemaz nevajadzēja iet pārāk tālu no aizmigušajiem mammas un tēta. Viņas dzimtās mājas bija vieta, kur efeju zobens bija tīrs un uz tā varēja cept olu kulteni, mājās tētis viņai stāstīja stāstus un dziedāja dziesmiņas, lai viņai nevajadzētu baidīties no tumsas.
Šī vieta, kur viņa bija nonākusi tagad, bija gaužām dīvaina un tai nebija ne gala, ne malas — aiz katrām durvīm bija atkal nākamās, un tās nekad nebeidzās. Erbrova prātoja, kur gan šejienieši paslēpuši liedagu. Beidzot viņa nonāca dārzā, kur bija zaļa zāle un nakts rasā mirdzoši ziedi, un vismaz pačurāšanas jautājums bija atrisināts.
Meitene apjēdza, ka ir apmaldījusies. Lai arī cik biedējoša būtu doma, ka jāatgriežas pie mammas asiņainā zobena, vēl briesmīgāka bija doma, ka viņa tur nemaz nemāk atgriezties.
Erbrova juta, ka vēlēšanās raudāt aug arvien lielāka, bet mamma taču bija teikusi, ka raudāt nedrīkst. Erbrova apsēdās zālē, apskāva ar rokām ceļgalus un noguldīja uz tiem galvu. Viņa izvilka no kabatas savu lellīti un slidināja pirkstus pa gludo koku, taču arī lellīte nespēja viņu mierināt.
Tētis bija aizlidojis projām uz pūķa, un viņa bija palikusi pavisam viena. Viņa nezināja, kas notiek. Viss viņu biedēja. Viss bija briesmīgs. Olu cepamais zobens bija nosmērēts ar asinīm. Arī mamma bija vienās asinīs. Turklāt Erbrova bija apmaldījusies. Viss bija auksts.
Mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst.
Mamma bija teikusi, ka būšot divu dzīvu bērnu māte.
Brālīši bija divi, un tie dzīvos.
Tātad Erbrova mammai nemaz nebija vajadzīga. Erbrova varēja iet prom.
Tupēdama zemē, Erbrova sapņoja, kaut tētis atlidotu viņai pakaļ un aiznestu projām uz pūķa spārniem. Vēl viņa nodomāja» ka tas notiktu, ja viņa pati apturētu savu sirdi. Galu galā mammai tik un tā bija brālīši uņ atpakaļceļu viņa bija nozaudējusi… Erbrova zināja, kā var apturēt savu sirdi. Tētis to nebija izdarījis, taču, skatīdamies viņai cieši acīs, viņš par to bija domājis, un Erbrova bija visu sapratusi.
Kāds viņai pieskārās. Erbrova pacēla galvu un pustumsā ieraudzīja gara auguma būtni, kuras gaišie mati viegli vizmoja, — īsu brīdi Erbrova noticēja, ka pēc viņas jau ieradies tētis, taču pūķa līdzās nebija.
Tomēr tas nebija tētis, tā bija jauna sieviete, ģērbusies kā vīrietis. Pār plecu tai bija loks, bet matus kopā saturēja sarežģīts sudraba pavedienu un pērļu tīkliņš. Sieviete nolaida vienu celi pie zemes, lai varētu skatīties Erbrovai tieši acīs.
— Vai varu jums kaut kā palīdzēt, mana mazā kundze? — sieviete jautāja.
Erbrova apjuka. Jautājums bija sarežģīts. Kamēr viņa prātoja, kā labāk atbildēt, svešiniece atkal ierunājās.
— Mani sauc Austra, — viņa teica un viegli paklanījās.
Meitene palocīja galvu. Viņa norija izmisuma kamolu un atkal centās
izprātot, kā tagad vajadzētu rīkoties. Varbūt arī viņai vajadzētu stādīties priekšā: viņa bija ļoti sakautrējusies, tomēr negribēja būt nepieklājīga. Tētis vienmēr centās būt pieklājīgs. Erbrova pielika pirkstu sev pie krūtīm.
— Ebova, — viņa izdvesa.
— Ļoti skaists vārds, mana mazā kundze. Es jūtos pagodināta, ka varu ar jums iepazīties, — teica Austra.
Erbrova atkal pamāja.
— Pūis, — viņa centās paskaidrot, vēlreiz pielikdama pirkstu sev pie krūtīm.
— Tas ir pūķa vārds. Es sapratu. Jūs esat nosaukta tāpat kā pēdējais pūķis, kuru jaunībā lidojumos pavadīja jūsu tēvs. \
Erbrova palocīja galvu un ilgi pētīja Austru.