— Taga aī, — viņa nočukstēja.
— Tagad arī? Tagad… Jūs gribat teikt, ka tagad jūsu tēvs un pūķis atkal ir satikušies un lido kopā?
Erbrova pamāja. Beidzot viņa bija satikusi kādu, kurš saprata.
— Vai atļausiet jūs apskaut? — negaidīti jautāja Austra. Erbrova pamāja, un jau nākamajā brīdī viņu ieskāva silts un mīksts augums, bet pie ādas glaudās maigas drānas. Viņa noguldīja galvu Austrai uz pleca — sieviete smaržoja pēc gaisa un vēja, un līdzīgi bija smaržojis tētis. Austra ilgi glaudīja viņai matus. Tas nebija gluži tas pats kā kārtīgi izraudāties, tomēr kāds viņu turēja apskautu, kamēr viņa runāja par tēti. Arī tā bija labi. Aukstuma un tumsas akmens, kas viņā bija iemeties tai brīdī, kad viņa redzēja tēti nomirstam, tagad pakusa mazliet mazāks. Ja viņa drīkstētu paraudāt kopā ar kādu, kas viņu turētu cieši apskautu un raudātu līdzi, tad varbūt šis akmens izkustu pavisam un atmiņas par pūķa zaļajiem spārniem izrādītos spēcīgākas par atmiņām, kurās bija tumši sarkanas asinis, taču mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst, un Erbrova neuzdrošinājās.
— Jūsu lelle ir ļoti skaista, — teica Austra. — Droši vien ir jauki, ja ir tāda lelle. Tā, kurai ir tāda lelle, nekad nevar justies pavisam vientuļa.
Erbrova gandrīz pasmaidīja. Viņai patika, ka Austra ar viņu sarunājas tā, kā Erbrova bija dzirdējusi runājam tikai ar pieaugušajiem, — bet viņa taču vēl bija maza.
— Ja man kādreiz būs maza meitiņa, — Austra piebilda, — es ceru, ka arī viņai būs tāda lelle, un tad arī viņa nekad nebūs vientuļa.
Šoreiz gan Erbrova apmierināti pasmaidīja un pārslidināja pirkstus pār lellītes koka sāniem.
— Vai jūs esat apmaldījusies? Šī pils ir ļoti liela, te var viegli apmaldīties. Ja atļausiet, es jūs pavadīšu. Vai drīkstu jūs paņemt rokās? Es zinu, kur guļ jūsu māte.
Erbrova pamāja. Viņa bija piekususi. Bija tik jauki ļaut, lai Austra viņu nes. Erbrova noguldīja galvu Austrai uz pleca un nodomāja: ja viņa šai pašā brīdī apraudātu sava tēva nāvi, tad aukstais akmens pilnīgi noteikti izkustu. Viņa ļoti, ļoti gribēja apraudāties, taču nebija droša, vai tas nesadusmotu mammu, tāpēc arī šoreiz savaldījās. Kad viņas bija nonākušas dīvainā istabā, kur stāvēja milzīgs zelta krēsls, Austra viņu nolaida zemē.
— Ejiet uz to pusi. Tur būs jūsu māte. Palieciet kopā ar viņu, jūs viņai esat ļoti vajadzīga. Atcerieties, ka jūs nedrīkstat apmaldīties un pazust, jums jābūt kopā ar savu māti. Pilsētu ir aplenkuši orki, bet jūsu māte uzvarēja kaujā, un tagad orki vairs nevar sagrābt pilsētu savā varā. Šonakt bija daudz ciešanu, taču jūsu māte ar savu drosmi un varonību novērsa vēl nesalīdzināmi lielākas sāpes un ciešanas. Pateicoties jūsu mātei un tām asinīm, kas tika izlietas, šīs pilsētas bērni joprojām ir dzīvi. Jūsu māte šobrīd nevar būt kopā ar jums tik daudz, cik vēlētos, jo viņai ir jāsargā no nāves un iznīcības gan jūs, gan šī pilsēta — un viņa vienīgā var mūs visus pasargāt. Nevienam citam nav tik daudz spēka. Nevienam citam nav tik daudz drosmes. Jūs, mana mazā kundze, esat vissvarīgākā persona šajā pilsētā. Bez jums jūsu māte ies bojā, bet bez jūsu mātes bojā iesim mēs visi. Tāpēc, lūdzu, vairs nekad neapmaldieties un nepazūdiet, mana mazā kundze. Man tagad jādodas prom. Vējš ir pierimis, un no upes ceļas migla. Pavisam drīz miglas vāli aprīs mēness gaismu, un viss kļūs neskaidrs un izplūdis kā sapnī. Šai miglainajā pelēkumā un pustumsā es varēšu izjāt no pilsētas. Mans zirgs ir visātrākais visā grāfistē, bet tā krāsa saplūst ar ēnām un miglu tāpat kā mans tērps. Es zinu visus īsākos ceļus un slepenās takas, ko tumsā protu atrast vienīgi es. Man izdosies šķērsot Jaunā Mēness kalnus, kas mūs šķir no Varilas. Es došos turp un pasaukšu palīgā ļoti spēcīgu karavīni, tad viņš varēs cīnīties jūsu mātes vietā, un viņa atkal varēs būt kopā ar jums.
Erbrova atvieglota pamāja. Beidzot viņa bija atradusi kādu, kurš saprata viņas teikto un arī paskaidroja, kas notiek. Ja kāds viņai paskaidroja notiekošo, tad pasaule vairs nebija tikai dusmas un niknums, tā iznira no nesaprotamības tumsas: šķita, biezai miglai cauri ir izlauzušies daži saules stari. Erbrova zināja: ja vien viņa kopā ar kādu varētu pāraudāt par tēti, tad akmens krūtīs vairs nebūtu tik melns un tik ciets.
Austras balss skanēja kā niedru čaboņa jūrmalā tais dienās, kad vējš bija pavisam pierimis. Tā bija balss, kurā varēja saritināties kamoliņā, balss, kurā varēja nolaist galvu un aizvērt acis, balss, kurā varēja sapņot sapni par to, ka tēta nāve vairs nebūs tikai sāpes.
Beidzot Erbrova bija atradusi kādu, kurš runāja un rīkojās jēgpilni.
-— Nē aua! — Erbrova satraukti piekodināja.
— Protams, — viņu mierināja Austra, — es būšu ļoti uzmanīga, un nekas slikts man nenotiks. Bet tagad ejiet. Jūs esat vajadzīga savai mātei. Viņa ļoti raizēsies, ja pamodīsies un neatradīs jūs līdzās, — to teikusi, Austra paklanījās.
Erbrova atkal palocīja galvu — šoreiz atvadu sveicienā — un aizskrēja. Viņa būtu gribējusi kārtīgi atvadīties no Austras un izrunāt tās vārdu, taču tajā bija pārāk daudz grūtu skaņu.
— Ausa, — viņa klusi nočukstēja. Bez grūtajām skaņām tas izklausījās kā maigs vējš karstā vasaras dienā. Erbrova šķērsoja trīs istabas un beidzot nonāca pie gultas, kurā gulēja mamma.
Viņa apmeta līkumu gar tālāko sienu un tikai tad pagriezās uz gultas pusi — tā, lai nevienu mirkli nevajadzētu redzēt asiņaino zobenu.
Erbrova saritinājās gultā kā kaķēns, cenzdamās nepieskarties mātes drēbēm tais vietās, kur bija uzšļākušies tumši sarkanie traipi.
Viss bija tik silts, un arī brālīšu sirspukstus varēja sajust.
Nakts tumsa pamazām bālēja, gaisā parādījās jaunas smaržas un aromāti: kāds cepa plāceni, kāds cepināja pankūkas. Smaržoja arī pēc atdzimušām cerībām. Iedziedājās gailis.
Erbrova iegrima miegā, un viņas prāts aizslīdēja sapņos, izkusdams gluži kā jūrā iekritusi sniegpārsliņa.
Piektā nodaļa
Rite atmodās, kad saule jau staroja visā spožumā. Kā allaž pēdējā laikā pamostoties, viņai atkal uzbruka izmisums par zaudēto Joršu, taču viņa, kā allaž, izmisumu padzina. Gan jau pienāks arī tāds brīdis, kad viņa varēs raudāt, plēst matus un drānas, bet pagaidām to nedrīkstēja. Turklāt viņas drānas jau bija saplēstas, bet mati nodzīti. Un pie šīs muļķu un gļēvuļu pilsētas Dienvidu vārtiem bija iekārtojies orku karaspēks.
Erbrova rāmi gulēja viņai līdzās, un brūce uz pleca jau bija sarētojusi. Rite to uztvēra kā labu zīmi, noskūpstīja meitu uz pieres un, lai arī ar pūlēm, piecēlās no gultas.
Rīts bija atausis prieka un ēdamlietu pilns. Mazajā troņa zālē valdnieci sveicināja grozs ar plāceņiem un āboliem. Uz troņa bija nolikts arī savāds tērps: tā audums krita vairākās kārtās, bet svārku daļas gabali nebija sašūti kopā. Turklāt zem šīs dīvainās kleitas bija paredzēts vilkt arī garās bikses, lai viņa varētu jāt zirgā, neatkailinot kājas. Tērps bija viscaur melns, tikai apkakle bija izšūta zelta rakstiem. Iekšējā tērpa kārta — tā, kurai bija jāsaskaras ar ādu, — bija no smalka lina, bet virspusē bija samts, silts un izturīgs. Līdzās uz grīdas bija sarindoti vairāki pāri apavu — visi bija melni, bet dažādu lielumu, lai viņa tos varētu pielaikot un izvēlēties īstos. Groza dziļumos Rite atrada arī nelielu gabaliņu siera un uzlūkoja to aizkustinājuma pilnām acīm: sieru viņa nebija ēdusi kopš vecāku nāves. Viņa atgriezās guļamistabā un nolika gultā līdzās Erbrovai sieru, plāceni un ābolu, lai meitene pamodusies tos tūdaļ atrastu. Tad viņa novilka veco saplēsto tuniku un ietērpās jaunajās drēbēs, un ģērbjoties izmantoja tikai vienu roku, jo otra bija aizņemta, ik pa brīdim ceļot pie mutes plāceni. Apģērbusies Rite atgriezās troņa zālē.