Soļu troksnis brīdināja, ka tuvojas pils namzinis, kurš sveicināja Riti ar laimīgu smaidu.
— Es gribu jums pateikties, — ierunājās Rite, un lepnums parādījās namziņa acīs. — Sīs drēbes patiesi ir gan skaistas, gan ērtas. Kā jūs iedomājāties sagādāt tērpu, kas būtu piemērots jātniekam-un vienlaikus izskatītos kā sievietes tunika?
— To ierosināja dižkundze Austra, — atbildēja namzinis. — Viņa man izskaidroja, kādam jābūt tērpam, un es devu tālākos rīkojumus. Šonakt tika uzšūts pirmais, bet jau līdz vakaram būs gatavs arī otrs. Mēs strādājām visu nakti un ar lielu prieku, mana kundze. Taču vislielākais paldies jums jāsaka dižkundzei Austrai, jo bez viņas es nemūžam nebūtu iedomājies, ka sieviete var valkāt bikses un vienlaikus tērpties kleitā. Dižkundze mums parādīja savu tērpu un ļāva to kārtīgi izpētīt…
Prieks tūdaļ pameta Rites sirdi, taču tērps bija pārāk ērts, lai no tā atteiktos tikai tāpēc, ka tā šūdināšanu ierosinājusi neciešamā Austra.
Turklāt namzinis tūdaļ pavēstīja patīkamus jaunumus.
Austra bija pametusi pilsētu. Cik negaidīti uzradusies, tikpat negaidīti tā bija devusies prom. Pretēji visiem veselā saprāta brīdinājumiem dižkundze bija pavēlējusi nolaist tiltu un, riskēdama iekļūt orkiem tieši nagos vai — kas vēl ļaunāk — ielaist tos pilsētā, viņa bija aizauļojusi tumsā un miglā. Kurp, to neviens nezināja.
Rite atcerējās, ka nav sargiem piekodinājusi, lai tiltus nenolaiž nekādu iemeslu dēļ, — viņai ne prātā nenāca, ka šie muļķi ir spējīgi uz tādām aplamībām. Laikam viņa nebija pratusi pietiekami augstu novērtēt daligariešu stulbību, un šajā pilsētā nevarēja paļauties ne uz viena prāta spējām.
Rite klusībā minēja, vai orki jau ir notvēruši Austru, un šī doma viņu pat mazliet sāpināja, jo galu galā Daligaras princesīte viņai bija izglābusi dzīvību. Rite ar šausmām atcerējās, ka pati Austru pavisam nesen ir nolādējusi, bet tad padzina netīkamo domu: šis nebija īstais brīdis, lai kavētos domās par muļķīgiem māņiem…
Lai vai kā — Rite viņu nebija padzinuši, Rite nebija atbildīga par viņas likteni.
Pārliecinājusies, ka namzinis parūpēsies par Erbrovu, Rite atkal devās uz nocietinājumu mūriem. Pasauli joprojām sedza migla, kas bija ļāvusi Austrai nemanāmi pamest pilsētu. Viss bija neskaidrs un izplūdis. Namzinis bija paskaidrojis, ka pat vasaras sākumā, gadalaikā, kas parasti ir sauss un bez lietus, Dogonas ielejā, kas stiepjas Tumšo kalnu ēnainajā pakājē, bieži vien sabiezējot migla — tās baltie, necaurredzamie vāli uzrodoties pēkšņi, bet tikpat strauji migla izgaistot, kad uzpūšot spējas ziemeļu vēja brāzmas.
Orki velti kāroja sadragāt lielo paceļamo tiltu un izgāzt Dienvidu vārtus. Tas būtu iespējams, ja viņu karaspēkam būtu pārvietojams tilts, pa kuru līdz pilsētai varētu nogādāt ķēdēs iestiprinātu tarānu, taču orkiem nebija ne tilta, ne tarāna. Pagaidām orki bija pagatavojuši nelielus plostus, uz kuriem bija sakāpuši zobeniem un cirvjiem bruņoti karavīri, kas gribēja šķērsot Dogonu, sasniegt vārtus un sakapāt to resnos baļķus sīkās skaidās. Taču līdz vārtiem tikt bija sarežģīti: pār plostiem bira bultu krusa, orki vēlās ūdenī, izsitot plostus no līdzsvara, turklāt grūti vadāmos peldlīdzekļus projām rāva straume. Pat teiksmainais Srakiāls, muļķa orks, kas darbojās nostāstos un balādēs, būtu pratis izgudrot mazāk muļķīgu cīņas paņēmienu.
Neveiklie mēģinājumi piekļūt vārtiem turpinājās visu dienu. Kad daligariešu strēlniekiem izdevās trāpīt kādam no uzbrucējiem un tas ievēlās upē, iekrāsojot ūdeņus ar savām asinīm, pilsētnieki skaļi gavilēja, turpretī orki saglabāja pilnīgu vienaldzību, nošautā vietā tūdaļ stājās kāds cits, un viss sākās no gala. Rite bija mierīga: ja arī kādam orkam izdosies vārtus sasniegt, tam uz galvas gāzīsies uguns lietus.
Pēcpusdienā sacēlās vējš un aizslaucīja miglu, orki nāca pie prāta un beidzot meta mieru.
Uzbrukums bija bijis ilgs, absurds un neveiksmīgs.
Rite atvieglota pasmaidīja.
Piepeši pilsētas austrumu malā atskanēja kliedzieni un augšup uzvijās ļaunu vēstošas ugunsgrēka dūmu grīstes.
Rite saprata.
Uzbrukums bija bijis ilgs, sarežģīts, labi izplānots un nebūt ne neveiksmīgs. Viņa orkus bija novērtējusi par zemu. Un bija pieļāvusi divas kļūdas: pirmkārt, nebija aptvērusi, ka nejēdzīgais uzbrukums Dienvidu vārtiem ir pārmēru muļķīgs un tieši tāpēc aizdomīgs, otrkārt, redzot, kā orku akrobāti rāpjas glumajā umurkumura stabā, nebija mēģinājusi izdomāt, kādām kaujas stratēģijām šādi kareivji un to veiklība būtu piemēroti.
Rite kopā ar kareivjiem metās uz pilsētas austrumiem un vēl paguva saskatīt bēgošos iebrucējus, kas veikli kā vāveres norāpās lejā pa aizsargmūriem. \
Divi sargkareivji gulēja zemē ar pārgrieztu rīkli: vērojot viltus uzbrukumu un neveiklos plostus, tie bija kļuvuši tik izklaidīgi, ka pat nebija pamanījuši, ka akrobāti uzrāpjas augšup pa pilsētas sienu.
Šodien orki nemaz neplānoja ieņemt Dienvidu vārtus, tie tikai novērsa pilsētas aizstāvju uzmanību, kamēr ziemeļpusē neliela grupiņa labi trenētu vieglo kājnieku, kas apguvuši akrobātijas mākslu, šķērsoja upi atlikušajās ādas laiviņās, nemanīti pārrāpās mūriem un nolaupīja pusduci daligariešu bērnu.
Daligaras mūri no ārpuses atgādināja dzeloņcūkas muguru — asie, dobie pīķi bija paredzēti, lai aplenktie varētu liet aplencējiem uz galvas karstu piķi, taču tie bija palīdzējuši ienaidniekiem ierāpties nocietinājumu iekšpusē. Rite arī šoreiz nebija pareizi novērtējusi daligariešu kareivju bezdibenīgo muļķību. Paaudžu paaudzēs šejieniešiem bija mācīts nedomāt, un stingrā dresūra bija nesusi augļus: tā kā Rite nebija pavēlējusi, lai uz mūriem stāvošie sargkareivji paliek savās vietās un vērīgi skatās lejup, šie nelgas to nebija darījuši.
Bija nodedzinātas arī trīs noliktavas, kurās glabājās visi atlikušie pilsētas pārtikas krājumi.
Kāda nolādēta neveiksme, teica sardzes priekšnieks. Patiešām, kāda pārsteidzoša neveiksme, jo aizdedzinātās ēkas neatradās pie pašiem pilsētas mūriem, turklāt tās pat neatradās cita citai līdzās.
Rite nodomāja, ka neveiksme patiešām ir pārāk liela, lai to uzskatītu par nejaušu. Uzmācās aizdomas, ka orkiem kāds ir pārdevis pilsētas plānu.
Ceļu Ritei aizšķērsoja izmisušas, raudošas mātes. Kāds pavēstīja, ka starp nolaupītajiem ir arī Jastrins.
Pilsētnieku satrauktajām balsīm pievienojās siltā un rāmā pils namziņa balss, bet drīz to pārmāca ledainā un nesatricināmā senešala balss. Tā Ritei paziņoja, ka orki jau kraujot malku sārtā. Daligarai tiekot piedāvāta izvēle: padoties vai noraudzīties, kā ķīlniekus sadedzinās dzīvus.
Pirmā iespēja nekādi neesot pieņemama, jo nozīmējot nenovēršamu pilsētas un visu pilsētnieku nāvi, taču nepieņemama esot arī otra iespēja, jo ķīlnieku kliedzieni un to degošās miesas smārds būšot… kā lai pasaka… nomācoši…
— Nomācoši ? — pārvaicāja Rite, varonīgi pūlēdamās apspiest vēlēšanos senešalu nožņaugt uz līdzenas vietas.
— Nomācoši, — senešals apstiprināja, pašūpodams galvu, — nomācoši gan visam pilsoņu kopumam, gan jo sevišķi ķīlnieku tuvākajiem pirmās pakāpes radiniekiem.