— Pirmās pakāpes radiniekiem?…
Senešals pameta ar roku, norādot uz izmisušo sieviešu pusi. Rite klusībā jautāja, kāpēc gan Tiesnesis nav aizvedis sev līdzi arī šo neciešamo galminieku. Un neatrada citu izskaidrojumu kā vien to, ka arī Tiesnesim senešala klātbūtne nešķiet diez ko patīkama.
Nolaupīto bērnu mātes tostarp bija pārstājušas raudāt un meklēja ieročus. Tām rokās drīz uzradās gari virtuves dunči un mazi cirvīši, ko parasti izmanto vistu kaušanai.
— Mana kundze, — teica kāda pelēkās, raupjās džutas drānās tērpusies sieviete. Runātāja bija gandrīz tikpat gara auguma kā Rite, viņas glīti veidotajā sejā mirdzēja tumšas acis, bet zem sadiluša vilnas lakata bija saskatāmas kastaņbrūnu matu šķipsnas. — Mana kundze, mēs redzējām, kā jūs cīnāties. Mēs redzējām, kā jūs uzvarat. Arī mēs cīnīsimies. Mūsu vīri ir devušies līdzi Tiesnesim, jo viņi ir kareivji, un kareivjiem jāpilda pavēles. Viņi drīz atgriezīsies, lai cīnītos par mums un mūsu bērniem, bet, kamēr viņu vēl nav, cīnīsimies mēs.
Rite uzlūkoja sievieti un pamāja. Viņa nemūžam nespētu lūgt, lai tā paliek pilsētā un noraugās, kā pašas bērns sadeg dzīvs. Tāpat Rite nemūžam nespētu noskatīties, kā šī sieviete dodas ārpus mūriem drošā nāvē, bet pati palikt pilsētā, lai pēc brīža redzētu, kā bērni sadeg. Ritei pašai klēpī bija bērns, kas sargājams no visām briesmām, taču viņa nevēlējās, lai tas piedzimst pasaulē, kurā cilvēki spēj vienaldzīgi noraudzīties uz sadegošiem bērniem. Labāk lai nedzimušais mazulis klusi un mierīgi nomirst viņas klēpī, neiepazīstot piedzimšanas un šīs pasaules sāpes.
Turklāt starp nolaupītajiem bija Jastrins.
Sargā viņu, it kā viņš būtu tavs bērns, bija teicis Joršs.
— Skaidrs, ka mēs iesim cīnīties. Visi iesim cīnīties. Apseglojiet manu zirgu un sapulcējiet karavīrus.
— Kundze, — protestēja senešals, — tas ir neprāts!
— Protams, — piekrita Rite. — Visi saprātīgie jau sen ir nogādājuši Ziemeļu kalnu drošībā gan savas gudrās galvas, gan aūgstdzimušās, treknās pakaļas. Te esam palikuši tikai mēs: sievietes, bērni un trakie, un nebūs neviena cita, kurš ar orkiem varētu pastrīdēties par dzīves un nāves jēgu. Tomēr, ja uz šo strīdu dosimies mēs visi kopā, būs daudz jautrāk nekā tad, ja mēs to darīsim pa vienam vai nelielos pulciņos: dažs dzīvs degs sārtā, bet citi nolūkosies no pilsētas mūriem.
Uzbrukumā daligarieši devās nekavējoties. Smagais tilts nolaidās, un viņiem aiz muguras atkal nograbēja vārtu restes.
Kuru katru brīdi sārts būs sakrauts un orki tam pielaidīs uguni. No pilsētas uzbrukumā devās Rite, pieci bruņinieki un vēl četri kareivji, sēdušies zirgos, kas iepriekšējās nakts juceklī bija aizbēguši no orku aploka. Pārējie viņiem sekoja kā kājnieki. Nolaupīto bērnu mātēm bija pievienojušās arī citas sievietes — vecmāmiņas un tantes —, kā arī visi atlikušie pilsētas vīrieši. Daligaras karaspēks bija bruņojies ar visai nenopietniem ieročiem, lai neteiktu, ka tas bija neapbruņots, tomēr tam bija ievērojama priekšrocība: orki šo uzbrukumu nebija gaidījuši. Neparedzamība ir absurdo ieceru vislabākā īpašība. Rite redzēja, kā orki bēg. Šķita, viņu priekšā ir pašķīries paisuma vilnis.
Orku zirgi bija izdzenāti, un arī tas mazajai Daligaras armijai sniedza ievērojamas priekšrocības: viņi šai kaujas laukā bija vienīgie kavalēristi.
Rite ļaunā priekā secināja, ka orki nav rēķinājušies ar tik strauju un, galvenais, tik niknu uzbrukumu.
Vēl pēc brīža viņa apjēdza, ka, pat ņemot vērā pārsteiguma efektu un daligariešu niknumu, viņu panākumi bija pārmērīgi. Viņu priekšā orku kareivji atkāpās un bēga, it kā būtu ieraudzījuši pekles dēmonus vai pašas Erīnijas. Tie neskanīgi un dīvaini lamājās, izbrēca griezīgus lāstus un savādi māja ar rokām, kā gribēdami attālināt no sevis kādu nešķīstību.
Rite un pieci bruņinieki sasniedza sārtu. Žagari un malka vēl nebija salaistīti ar eļļu — to darīt bija liedzis straujais uzbrukums. Kāds no orkiem iesvieda sārtā lāpu, taču pazibēja tikai sīka liesmiņa un augšup uzvijās smalka dūmu grīstīte. Bez eļļas uguns negribēja pieņemties spēkā. Liesmas joprojām nelaizīja sārta virspusē piesietās dzīvās miesas.
Orkam, kurš sārtā bija iemetis lāpu, pretinieks uzbruka no debesīm — atskanēja putna ķērciens, un pāri orka galvai noplandīja lieli zilbalti spārni. Angkēls beidzot bija atgriezies no medībām, bet Jastrins bija otrais viņam vismīļākais cilvēks. Orks iebrēcās un pakrita zemē, viņa saplosītā sejas maska bija noplūdusi asinīm.
Rite pamudināja Enstrīlu uzlēkt uz sārta un piesteidzās pie Jastrina — pietika ar vienu vienīgu Jorša zobena cirtienu, lai sadragātu ķēdes, kas zēnu saistīja pie pirmā no stabiem. Cērtot pušu važas, Rite pieliecās, un tā bija īsta veiksme, jo viņa tikai par mata tiesu izvairījās no bultas, kas ietriecās stabā. Rite klusībā sev pārmeta, ka laikus nav sagādājusi bruņucepuri, jo tagad viņas galvu sargāja tikai kronis. Kuru katru brīdi gaišās debesis aptumšos blīvs bultu spiets. Diena bija dzidra un saulaina, siltais vējš bija pilnībā izdzenājis miglu. Debesis izskatījās bezgalīgi augstas, un tajās lidinājās Dogonas kaijas. Rite nodomāja, ka viņai labāk būtu paticis mirt pamatīgas krusas vai vismaz negaisa laikā.
Viņa ņēmās kapāt ķēdes, ar kurām bija savažoti pārējie bēmj. Tikmēr jātnieki trenca nostāk no sārta orku strēlniekus, pūlēdamies izcīnīt vēl kādu brītiņu laika ķīlnieku atbrīvošanai. Dīvaini, bet orki vairs nebēga un arī savādie lāsti nebija dzirdami — ienaidnieki nikni pretojās Daligaras bruņiniekiem. Divi daligariešu kareivji tika ievainoti. Sievietes beidzot ievēroja, ka ar viņām orki nemaz necīnās un tikai cenšas parauties tālāk. Satvērušas ciešāk savus smieklīgos virtuves dūčus un vistu kaujamos cirvīšus, viņas metās virsū strēlniekiem, un arī tas ļāva vēl uz kādu brītiņu attālināt bultu spietu.
Piepeši līdzenumu pārskanēja kaujas raga sauciens.
Rite pacēla acis un ieraudzīja, ka no austrumiem tuvojas pulks jātnieku. Varila sūtīja palīdzību! Cilvēku pasaule tomēr bija nolēmusi piecelties kājās un cīnīties, lai izkarotu saviem bērniem tiesības netikt nogalinātiem!
Saule joprojām bija augstu debesīs, un pirmajam no jātniekiem nebija bruņucepures. Pat ja Rite nebūtu pazinusi brīnišķīgo, sirmo zirgu ar melnajām krēpēm, visas šaubas laupītu saules gaismā vizmojošie gaišie mati. Austra bija atgriezusies, turklāt bija iedomājusies paķert līdzi piecus desmitus kareivju zirgos. Karogu šiem karavīriem nebija, un arī iztālēm bija redzams, ka to bruņas ir saķibinātas no ādas gabaliem, metāla plāksnēm un kniedēm, katrs kājsargs nācis no cita pāra, bet ķiveres sabuktētas. Tā bija vieglā kavalērija, taču šie vīri prata cīnīties. Tam, kurš izskatījās pēc galvenā, līdzās skrēja suns. Suns?
— Tas taču ir vilks! — iesaucās sardzes priekšnieks, kurš bija piesteidzies palīdzēt Ritei.
Atri noteikuši, kur orku pretestība ir visvājākā, vieglie kavalēristi vērsa galveno triecienu pret ienaidnieku rietumu flangu, pret mazajiem purvāju orkiem, un, ātri salauzuši to ierindas, steidzās pie daligariešiem. Vismaz simt milzīgu kalnu orku, bmņojušies ar baisma skata helebardēm un vairogiem, kas rotāti vilka ilkņiem, steigšus mēģināja izveidot nākamo barjeru, taču arī tai jātnieki drīz vien izlauzās cauri nevaldāmā niknumā. Viņi jau bija saskatījuši sārtu un gūstā saņemtos bērnus, un viņu dusmas nebija remdējamas. Skaļš gluži kā meža zvēra rēciens atskanēja jātnieku kaujas sauciens:
— Tagad! Tagad!