Sauciens uzvilnīja vēl un vēlreiz, un Rite pamanīja, ka arī viņas balss pievienojusies pārējām.
Viņa saklausīja arī Jastrina un Daligaras sieviešu izsaucienus:
— Tagad! Tagad!
Tagad mēs atdzimsim. Tagad cīnīsimies. Tagad atbrīvosim savu zemi. Bailēm tagad pienāks gals. Tagad.
Jātnieku pulks izvietojās starp Riti un orkiem, ļaujot viņai sapulcēt savus ļaudis un nogādāt tos atpakaļ pilsētas mūru aizsegā. Visi bērni bija izglābti. Kad daligarieši jau bija drošībā, pa vienam un mazos pulciņos pilsētā ieauļoja arī jātnieki — priekšpēdējā bija Austra savā miglas un dūmu krāsas zirgā, bet pēdējais neapšaubāmi bija kavalēristu vadonis. Tas bija milzīga auguma kareivis, taču jāja uz nožēlojama skata klepera, kurš, apjēdzis, ka sasniegta droša vieta, apstājās tik strauji, ka jātnieks gandrīz novēlās zemē, — Rite dzirdēja, kā zem ķiveres atskan lāsti.
Vilks, aizelsies no straujā skrējiena, panāca savu saimnieku un apstājās tam līdzās.
Kādam milzonīgam orkam, vienam no kavalēristiem, kas palikuši bez zirgiem, tomēr izdevās uzlēkt uz paceļamā tilta, kas jau bija uzrauts stāvus, un, iekams vārtu restes dārdēdamas aizvērās, tas paguva pa to apakšu ieripināties pilsētā. Kareivis izskatījās biedējoši: gan viņa bruņucepure, gan vairogs bija rotāti vilka zobiem. Orks metās virsū Ritei, taču tam ceļā gadījās vilks, kurš tūdaļ stājās pretī uzbrucējam, to aizkavējot, līdz kavalēristu vadonis izrāva zobenu. Ar vienu vienīgu cirtienu milzīgais karavīrs nocirta orkam galvu, un Rite pamanīja, ka arī viņa zobens ir tāds pats kā orkiem: bez šķērša, ar tik platu asmeni, ka tā augšmala sargā spalu. Rite nodomāja: lai arī cik spēcīgs ir naids pret ienaidnieku, kurš grasās tev laupīt dzīvību, nocirst tam galvu tomēr ir briesmīgi. Jau atkal viņai uzmācās domas par to, vai orkiem maz ir tēvs un māte, vai tie maz kādreiz bijuši brēcoši zīdaiņi. Netālu no vārtiem gulēja pusducis nogalētu ienaidnieku — droši vien tie bija paguvuši iekļūt pilsētā, kamēr vārti bija palikuši vaļā, un tos bija notriekuši daligariešu strēlnieki.
Ritei gribējās mesties ceļos un pateikties debesīm. Ne visi pēc šīs kaujas bija palikuši dzīvi, taču bija parādījies pirmais papildspēku pulks. Kavalēristu vadonis noņēma bruņucepuri, un Rite pacēla acis, lai ielūkotos tam sejā. Atvieglojums piepeši pārvērtās dusmās. Viņa bija pazinusi Daligaras vieglās kavalērijas Kapteini.
Viņa to bija redzējusi tikai vienu reizi pirms astoņiem gadiem pie ieejas Arstridas aizā,"taču ar to reizi pietika, lai viņa seja uz mūžīgiem laikiem iespiestos viņas atmiņā.
Tas bija cilvēks, kurš nogalināja Erbrovu. Cilvēks, kurš bija gribējis nogalināt viņus visus — visus līdz pēdīgam bērnam un noskrandušam sirmgalvim, taču viņam tas nebija izdevies, pēdējā brīnišķīgā pūķa pēdējais brīnišķīgais lidojums cieši aizdarīja Arstridas aizu un ļāva viņiem aizbēgt.
Atmiņas acīm Rite atkal skatīja lielos, zaļos spārnus, kas izplesti mēness gaismā, un bultas, kas lika tiem sakļauties un krist lejup. Viņa atcerējās košo zaļo plankumu, kas bija rādījies viņas bērnības sapņos, sildot un mierinot.
Naids pret Kapteini bija salīdzināms vienīgi ar to, ko Rite juta pret Valdītāju un Tiesnesi, — vienīgi nelietīgo Daligaras valdnieku viņa ienīda vēl dedzīgāk.
Taču Kapteinis it visā bija Tiesneša sekotājs un kalps.
Daligaras vieglās kavalērijas Kapteinis uzlūkoja Riti un pazina, vai varbūt nepazina, bet saprata, kas viņa ir, — galu galā bija aizritējuši jau daudzi gadi. Viņš nokāpa no zirga un tuvojās.
Ritei rokā joprojām bija zobens: elfu kaldinātais akmens iegailējās, kad viņa to pielika Kapteinim pie rīkles. Šis kareivis bija ļoti liela auguma un ļoti spēcīgs, tas patiesi izskatījās neuzveicams. Un Rites prieks bija neizmērojams, kad viņa Kapteiņa acīs ieraudzīja bailes. Vilks draudīgi ierūcās.
— Savaldi savu vilku, — Rite pavēlēja.
— Lizentrail, savaldi viņu, — teica Kapteinis. Un Rite no jauna sajuta mežonīgu prieku, redzot Kapteiņa sejā bailes.
Sestā nodaļa
Kopš Austra bija atnesusi briesmīgos jaunumus, Rankstrailu smacēja bailes. Pēdējais elfs jau bija zaudēts, un tagad pastāvēja risks, ka viņš nepagūs izglābt tā sievu un bērnus.
Rankstrails pat aptuveni nebija apjautis, cik lielas briesmas bija draudējušas Joršam. Viņš pārsteidzīgi bija nospriedis, ka elfs ir neuzvarams, un nebija raizējies par tā drošību. Varbūt, pat dzīvojot līdz pašam laika galam, Rankstrails sev tā arī nespēs piedot to, ka nebija pratis novērst elfa nāvi.
Tagad cilvēku pasaule bija zaudējusi vienīgo karavadoni, kas būtu spējis to glābt un vadīt pretuzbrukumā. Cilvēki kā kraupainu suni bija nošāvuši to, kurš būtu varējis aizvadīt viņus līdz uzvarai.
Līdzās elfam Rankstrails bija pavadījis pavisam īsu laiku, taču ar to bija pieticis, lai viņš nolemtu tam zvērēt absolūtu uzticību. Kad Austra atnesa elfa nāves ziņu, Rankstrails zvērēja, ka par katru cenu sargās tā sievu un bērnus.
Viņš ne mirkli nešaubījās: cīnītāja, kura bezbailīgi metās pretī orku okeānam, lai glābtu nāvei nolemtos bērnus, pati būdama uz grūtām kājām un viegli ievainojama, nevarēja būt neviena cita — tā noteikti bija pēdējā elfa dzīvesbiedre un pēdējā diženā Daligaras ķēniņa mantiniece.
Zobenu un kroni viņš pirmajā brīdī nesaskatīja, toties saskatīja drosmi.
Dedzīgi steidzoties viņai palīgā, Rankstraila prātā nebija citu domu.
Tikai tad, kad ķēniņiene Ragana viņam pie rīkles pielika tā paša zobena smailgalu, kas bija zibsnījis, atbrīvojot Varilu, Rankstrails apjēdza, ka ir pieļāvis kārtējo kļūdu: viņš nebija iedomājies, ka ķēniņienes acīs ir tikai pūķa slepkava un — kas vēl ļaunāk — Tiesneša kalps.
Brīdī, kad zobena smaile viegli iedūrās pakaklē, Rankstrailu pārņēma bailes. Uz Daligaru atvestie vīri viņam bija sekojuši, jo to uzticība bija absolūta un nesatricināma. Viņa karaspēka uzvedīgākā un piedienīgākā puse, Varilā dzimušie vīri, kam pilsētā bija kāds radinieks vai pat īsta ģimene, bija palikuši cīnīties prinča Ērika pakļautībā. Savukārt tiem, kuri bija devušies Rankstrailam līdzi uz Daligaru, dzimtenes nebija nemaz vai arī to nebija vēlams saukt vārdā. Tie bija vīri bez dzīvesstāsta un vīri, kuru dzīvesstāstu nedrīkstēja atklāt nevienam. Viņi bija pabiras, nolādētie, atstumtie, izraidītie. Starp vīriem, ko Kapteinis bija atvedis uz Daligaru, nebija neviena, kas nebūtu paguvis iepazīt bendi vai cietumu, — vienīgais izņēmums bija cirvjiem bruņoto rūķu pulks, kurus iestāšanās algotņos bija paglābusi no spaidu darbiem raktuvēs. Un tos jau nevienā cietumā pat neņemtu pretī, lai neapgānītu kameras.
Šo smalko un galanto kungu bandu kopā saturēja vienīgi naids pret orkiem un uzticība viņam, Kapteinim.
Ja ķēniņiene Ragana viņu nogalinās, Rankstraila vīri to sakapās sīkos gabaliņos. Joršs jau bija pagalam, nemaz nerunājot par pūķi, un nu pār Rankstrailu gulsies arī vaina par elfa sievas nāvi. Bet tad, kad gabaliņos būs sakapāta ķēniņiene, viņi tikpat sīkos gabalos sakapās arī Austru, kura galu galā ir nīstamā Tiesneša meita, kuru nu turēs aizdomās, ka viņas lūgums pēc palīdzības bijis tikai viltīgs paņēmiens, kā algotņus iemānīt nāvējošās lamatās.
Rankstrailam izdevās ar rokas mājienu apstādināt visus, kas metās viņam palīgā. Par laimi, arī Lizentrails bija spējis laikus apvaldīt vilku, un tas nebija pieklupis ķēniņienei pie rīkles. Austra bija nokāpusi no zirga un steidzās šurp.
— Kundze, — viņš ierunājās mierīgā balsī, — mani sauc Rankstrails, un es esmu Daligaras algotņu Kapteinis. Es zinu, kas esat jūs. Jūsu vīram es zvērēju, ka mans zobens turpmāk kalpos tikai viņam, un tagad es savu zobenu esmu atgādājis pie jums, lai visiem spēkiem sargātu jūs un jūsu bērnus. Ja uzskatāt, ka par pēdējā pūķa nogalināšanu mani jāsoda, laupot man dzīvību, es zvēru, ka ļaušu jums to paņemt, taču tikai ne tagad: dariet to, kad aplenkums būs beidzies.