Lizentrails bija nobālējis. Viņš krampjaini norija siekalas un, joprojām turēdams vilku aiz skausta, panācās dažus soļus tuvāk.
— To pūķi patiesībā… — viņš nedroši ierunājās.
— Klusu! — viņu skarbi apsauca Rankstrails.
— Jūs pazināt Joršu? Jūs pazināt manu vīru? — jautāja ķēniņiene Ragana. Zobena spiediens pret Rankstraila kaklu mazliet atslāba.
— Mēs kopā jājām. Mēs kopā atbrīvojām Varilas pilsētu, ko bija aplenkuši orki… Viņš… Es… Mums bija dota pavēle viņu sagūstīt, — turpināja Kapteinis. Zobens atkal piespiedās ciešāk. Rankstraila karaspēka rindās spēkā pieņēmās nikna purpināšana, kas kuru katru brīdi varēja pārvērsties rēcienā. — Mums bija pavēlēts viņu sagūstīt un nogādāt pie Tiesneša. Mēs nezinājām, ka Varila ir aplenkta, Tiesnesis to no mums slēpa, taču jūsu vīram bija zināms, kādas mokas cieš Varilas pilsēta, un viņš mūs vadīja to atbrīvot. Viņš no vajātā kļuva par mūsu vadoni… mēs… kopā…
— Kopā ar jums? Ar Erbrova slepkavu? — sarkastiski jautāja ķēniņiene. Spiediens pret kaklu bija kļuvis tikko jūtams.
— Toreiz, kad pūķis nomira, mēs izglābām jūs… — bikli izstostīja Lizentrails, vēlreiz mēģinādams iesaistīties sarunā.
Ķēniņiene Ragana ar lēnprātību neizcēlās. Viņa strauji atrāva zobenu no Rankstraila pakakles, taču tikai tāpēc, lai piegrūstu to pie rīkles kaprālim. Rankstrails beidzot uzelpoja, pagriezās pret savu armiju un ar asu rokas mājienu paskaidroja, ka viņam palīdzība nav vajadzīga: lai neviens neuzdrošinās izkustēties no vietas vai izdvest kaut skaņu.
— Kad pūķis nomira! — atkārtoja ķēniņiene. — Kāds jauks izteikums. Klausoties jūsu Vārdos, varētu domāt, ka pūķim piemetās iesnas vai kāda vēdera kaite.
— Es vienīgais esmu atbildīgs par savas armijas rīcību un vienīgais varu tikt par to sodīts, — ierunājās Kapteinis. —Ja gribēsiet manu dzīvību, es jums to atdošu, taču vēlāk, kad Daligaras pievārtē vairs nebūs orku. Lai arī kā būtu, kundze, — viņš piebilda pēc neilgas pauzes, — mēs jums tikko izglābām dzīvību.
— Kā gan es varētu to noliegt? — atbildēja valdniece, kuru šis atgādinājums nebija aizkustinājis. —Jūs mani izglābāt np orkiem, taču neviens nevar man galvot, ka jūs to nedarījāt tikai tāpēc, lai jau pēc dažām dienām nodotu manu dzīvību Tiesnesim, kuram — ja atļausiet runāt skaidru valodu — jūs kalpojat kā padevīgs vergs. Turklāt šurp jūs ataicināja sieviete, kuras tēvs lika pakārt manus vecākus un nošaut manu vīru. Piebildīšu, ka šī jaunā dāma brīnumainā kārtā spēja aizauļot līdz jums cauri orku apsēstai zemei, taču no viņas galvas nav nokritis pat neviens gaišais un mirdzošais matiņš. Kāda apbrīnojama veiksme! Un tikpat apbrīnojama ir kāda sakritība: šie paši orki tikko ir saņēmuši sīkus un smalkus pilsētas plānus, un šodien viņiem izdevās nodedzināt trīs pārtikas noliktavas. Sagādājiet man iemeslu jums uzticēties, Kaptein. Un dariet to labi ātri.
Ķēniņiene Ragana stāvēja un gaidīja. Vilks, ko Lizentrails turēja pie skausta, draudīgi rūca. Beidzot Rankstrails izgudroja sakāmo.
— Kundze; jums ir aptuveni simt vīru, bet man ir ap piecdesmit, taču manējie ir daudz labāk bruņoti un zirgos. Es pret jums necīnīšos, taču mani kareivji nesamierināsies ar manu nāvi. Ja mēs tagad cits citu apkausim, neviens neapturēs orkus.
— Man tomēr labāk gribētos droši zināt, kā pusē jūs esat, jo sevišķi tāpēc, ka man ir simt vīru, jums piecdesmit, bet aiz vārtiem iekārtojušies orki.
— Jūsu vīrs man uzticējās. Mēs kopīgiem spēkiem atbrīvojām Varilu.
Valdniece domāja ilgi, un klusumu tricināja vienīgi vilka rūcieni.
Tad viņa lēnām nolaida zobenu.
— Jums taisnība, — viņa teica. — Atzīstu, ka jums ir taisnība. Viņš jūs pieminēja, kad centās pārliecināt Tiesnesi cīnīties pret orkiem vai vismaz netraucēt to darīt… "Es un jūsu briesmīgais Kapteinis ar savu baismo armiju." Tā viņš teica neilgi pirms nāves. Taisnība. Viņš jums uzticējās. Viņš bija gatavs pieņemt jūs par sabiedroto… Jūs iesakāt sagaidīt dienu, kad aplenkums būs pārrauts, un tikai tad spriest, cik kuram taisnības un cik vainas… Tas man šķiet saprātīgs priekšlikums. Katrā ziņā man nav lielas izvēles. Tomēr piekodiniet saviem kareivjiem, lai negadās man ceļā un manā klātbūtnē tur muti ciet. Man piemīt daudz tikumu, taču pacietības starp tiem nav.
Ķēniņiene pagriezās un lieliem soļiem devās prom. Ejot garām kalsnam puikam, vienam no atbrīvotajiem orku ķīlniekiem, viņa pieliecās un pārliecinājās, vai tam nekas nekait.
— Viņi tev nodarīja pāri, Jastrin?
— Viņi man neko nenodarīja, Rite, tas ir, mana kundze, — atbildēja puika. — Tu paspēji laikus. Tu kā vienmēr biji satriecoša.
— Paldies, — atbildēja valdniece. Pat tagad viņa nepasmaidīja.
— Ei, Ri… Mana kundze, vai tu maz zini, kāpēc orki no jums bēga? — puika visgudrā tonī noprasīja.
— Nē, bet esmu pārliecināta, ka tu gan zini.
Zēns apmierināts pasmaidīja.
— Tas izskaidrojams ar etiķeti, un orku uzvedības kodekss ir ļoti stingrs. Viņu uztverē sievietes ir tik nicināmi un par viņiem pašiem zemāki radījumi, ka sabiedrības hierarhijā ieņem pēdējo vietu kopā ar suņiem. Ar klaidoņu suņiem. Tu nesaproti? Jūs viņiem riebjaties, un tas nāca jums par labu. Ja kāds orku kareivis būtu uzsācis ar tevi cīņu un tu viņu būtu pieveikusi, negods kristu ne tikai pār viņu pašu, bet arī pār viņa klanu un viņa dzimtu gadsimtiem ilgi. Taču arī tad, ja viņam izdotos tevi uzveikt, nebūtu diezin ko labāk: orks, kurš ir nolaidies tik zemu, ka cīnās ar sievieti, arī zaudē godu uz visiem laikiem, bet goda zaudēšana orku sabiedrībā ir visai sāpīga un nepatīkama, reizēm pat nāvējoša padarīšana.
— Tad kāpēc naktī viņi ar mani cīnījās?
— Tāpēc, ka nepazina. Viņi nesaprata, ka tu esi sieviete. Patiešām ir grūti iedomāties, ka nakts vidū pret viņiem cīnīties iet grūta sieviete, un viņi domāja, ka tu esi vīrietis. Bija tumšs, tev mugurā bija apmetnis, un mati tev ir noskūti. Bet, ja arī kāds saprata, ka tu esi sieviete, turklāt grūta — kas viņuprāt ir vēl ļaunāk un nicināmāk —, tumsa viņu sargāja no pārējo orku skatieniem. Tagad viņi tevi skaidri redzēja.
— Interesanti, — noteica valdniece. — Patiešām interesanti. Žēl vienīgi, ka viņu stingrais uzvedības kodekss, kas liedz sievieti nokaut ar zobenu, par apkaunojumu neatzīst sievietes nošaušanu ar loku.
— Nu, tu jau zini, es gribēju teikt, jūs taču zināt, mana kundze, ka visu šai pasaulē nevar vēlēties, — nopietni un domīgi atteica puika. — Un vai zināt, kas orkam šķiet vēl ļaunāk un briesmīgāk nekā cīnīties ar sievieti? Vēl šausmīgāk nekā tik uzvarētam? Briesmīgāk ir, ja viņam nocērt galvu! Kaut vai pēc nāves. Karavīrs, kuram nocirsta galva, vairs nevar cienījamā izskatā klejot pa Mirušo valstību. Tieši tāpēc viņiem tik ļoti patīk spraust uz pīķiem nokauto cilvēku galvas — tā viņi tos ir ne tikai nogalinājuši, bet arī sapostījuši tiem mūžīgo pēcnāves dzīvošanu.
— Paga, paskaidro man kārtīgi, — teica Rite. — Orki uzskata, ka tas, kurš visu mūžu ir slepkavojis, kropļojis un cirtis galvas, tomēr laimīgi nonāk Mirušo valstībā, ja vien viņam pašam galva joprojām ir uz pleciem?