— Tieši tā.
— Un kā viņi iztēlojas savu Mirušo valstību?
Jastrins nenoteikti pamāja.
— Nu, tur atliku likām ir pieejams viss, ka viņiem paticis šajā dzīvē. Ja vien orks vienmēr ir cīnījies drosmīgi kopā ar citiem orkiem un ja vien viņam arī pēc nāves galva nav noripojusi no pleciem. Orkam labāk patiktu sadegt dzīvam vai izlaist gam no spīdzināšanas nekā mierīgi nomirt savā gultā, zinot, ka pēc nāves viņa līķim nocirtīs galvu. Patiesi!
Ķēniņiene palocīja galvu un devās uz laukuma pretējo pusi, kur līdzās akai bija noguldīti abi ievainotie kareivji. Nospriedis, ka valdniece jau ir pietiekami tālu un viņu vairs nedzird, Lizentrails atkal ierunājās.
— Viņa bija elfa sieva? — viņš jautāja. — Tad jau viņa ir ragana.
Vairāki vīri bija pienākuši tuvāk, gribēdami saprast, kas īsti notiek.
Rankstrails piekrītoši pamāja un, raudzīdamies uz Riti, vēlreiz nodomāja: ja šai pasaulē kādu var nosaukt par dzimušu karavadoni, tad tā ir viņa.
— Ja ir tāda sieva, tad laikam ne no kā nevajag baidīties. Kaptein, pastāsti, kā to elfu nobendēja? Tas droši vien nemaz nebija viegli. Viņa sieva viena pati var stāties pretī veselam karaspēkam.
— Viņi sagūstīja elfa meitu, pavisam mazu meitenīti. Viņam vajadzēja ļaut sevi nogalināt, jo citādi viņi būtu nogalinājuši meiteni, — paskaidroja Kapteinis.
— Tas nu gan ir cūcīgi. Patiešām cūcīgi. Un kā tu, Kaptein, to uzzināji? Tev pastāstīja Tiesneša meita? Bet, kad es tev saku, tas elfs nemaz nav beigts, viņš droši vien tikai izlikās.
— Nē, viņš patiešām ir miris, — atbildēja Kapteinis. — Viņa ķermeni sadedzināja. Un tad, kad viņš nomira, tais vietās, kur notecēja viņa asinis, uzplauka margrietiņas. Ar pūķi bija tāpat. Viņš tiešām ir pagalam. Bet Tiesneša meitai to visu izstāstīja viņas tēvs.
— Vai tāpēc elfa sieva ir tik dusmīga? Un kāpēc viņa dusmojas arī uz mums? Mēs taču viņas vīru nenogalējām. Pūķi, jā, to gan, bet viņas vīra nāvē mēs neesam vainīgi.
— Mēs esam dienējuši noziedzīga trakā pakļautībā, — atbildēja Rankstrails, — un šis apkaunojošais dienests vienmēr metīs ēnu gan uz mums, gan uz mūsu bērniem. Negods ir ciešs gredzens, kuru, kad tas reiz nokalts, vairs nevar tik viegli pārlauzt.
— Negvelz muļķības, Kaptein. Mēs esam algotņi. Mēs nemaz nedzīvosim tik ilgi, lai pagūtu saradīt bērnus, — pat ja izdotos atrast kādu sievišķi, kas gribētu ar mums ielaisties. Ei, Kaptein, — turpināja Lizentrails, — varbūt tev ir kāda nojausma, kur mēs te varēsim gulēt un ko ēdīsim. Galu galā tad, kad kājas atstiepsim mēs, margrietiņas neziedēs un neviens īpaši nesēros. Tāpēc vajadzētu vismaz pie laika kārtīgi paēst. Visu dienu jājām kā sadeguši, lai beigās nonāktu orku aplenktā pilsētā, kur par mūsu klātbūtni neviens nepriecājas, un, ja mums rīkli nepārgriezis orki, mūs pakārt pavēlēs ragana… Manas māsīcas vīramāsa vienmēr teica, ka vajagot visu uzlūkot no gaišākās puses…
Rankstrails joprojām raudzījās uz valdnieci. Viņai .piemita gudrība un drosme, un viņa prata ātri pieņemt lēmumus. Diemžēl viņa prata izdarīt arī loģiskus secinājumus, un šobrīd tie nebūt neliecināja par labu Rankstrailam.
Ja viņa spēs izvairīties no netaisnībām, uz kurām mudina sāpes un dusmas, viņa kļūs par diženu ķēniņieni.
Austra abu sadursmi bija vērojusi kā pārakmeņojusies. Piepeši laukumā izskrēja maza meitenīte melni sprogotiem matiem, basām kājām un zilu uzsvārci mugurā — tā metās pie Austras un apskāva viņu. Jaunā sieviete paņēma viņu rokās, laimīga uzsmaidīja, un meitenīte iesmējās.
Ķēniņiene tai pašā mirklī pagriezās un abas uzlūkoja.
— Neuzdrošinieties pieskarties manai meitai, — viņa nošņāca.
Smaids sabirza lauskās gan Austras, gan mazās meitenes sejā. Gan
meitenes gaišzilās, gan Austras zaļās acis blāvi satumsa un piepeši izskatījās pelēkas. Austra nolaida meiteni zemē un uzrunāja valdnieci.
— Mana kundze, — viņa rāmi teica, — piedodiet man, taču es jums neļaušu domāt, ka es meitenei varētu nodarīt ko ļaunu.
— Neuzdrošinieties pieskarties manai meitai, nekad, — atkārtoja ķēniņiene, paņēmusi meiteni rokās.
Visi klātesošie — kareivji, daligarieši, mātes ar atbrīvotajiem bērniem — klusēja kā sastinguši, un stingo klusumu drupināja tikai nedaudzo pilsētas vistu kladzināšana.
— Es jums izglābu dzīvību, mana kundze.
— No orkiem, — atzina Rite. — Arī tāpēc, ka bez manis šo pilsētu glābt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams noliegt, ka jums un jūsu tēvam būtu grūti no šīs pilsētas atteikties. Domāju, ka jums vajadzētu paskaidrot, kā jums izdevās šķērsot orku apsēstu zemi un kā orkiem izdevās uzzināt, kur tieši glabājas pilsētas pārtikas krājumi. Paskaidrojiet man to lēni un mierīgi, jo reizēm es kļūstu visai neattapīga.
Austra nenodūra skatienu, bet ar savām zaļajām acīm cieši raudzījās valdnieces melnajās.
— Mans tērps un mans zirgs ir tādā krāsā, ka tie saplūst ar tumsu un nakti un ir gandrīz neredzami, turklāt es zinu taisnāko taku pāri Dogonas mestajai cilpai. Tā vijas cauri kazenājiem, un to var atrast tikai zinātājs. Pa šo ceļu es aizsteidzos uz Varilu, un pa to mēs visi kopā atgriezāmies. Orkiem šis ceļš nav zināms, un ceļā mēs viņus nesastapām. Savukārt pilsētas karti orki noteikti ir saņēmuši no mana tēva. Droši vien viņš ar tiem ir noslēdzis vienošanos. Viņš jau iepriekš nodeva Varilu, atdodams orkiem aizsprostu kartes un pretī saņemdams Daligaras neaizskaramību, bet tagad droši vien mēģina iztirgot Daligaru. Es esmu sava tēva meita, kundze. Kā gan es varētu to noliegt? Taču tas nav pietiekams iemesls, lai jūs man neticētu. Es esmu es pati, nevis mans tēvs.
— Jūsu tēva asinis plūst jūsu dzīslās, jūs esat viņa meita. Jūsu roku un pirkstu forma ir tāda pati kā cilvēkam, kurš, saņēmis par ķīlnieci manu meitu, pavēlēja nogalināt manu vīru. Jums ir tieši tāda pati piere, tāds pats smaids. Kā gan es varētu nebaidīties, redzot savu meitu jūsu rokās? Kā gan es varētu nebīties, ka, saņēmusi viņu par ķīlnieci, jūs nenogalināsiet mani un manu nedzimušo bērnu? Manā dzimtajā ciemā mēdza teikt, ka āboli parasti nekrītot tālu no ābeles. Kā jau jūsu draugs Kapteinis aizrādīja, kamēr pie pilsētas vārtiem stāv orki, man nav necik liela izvēle, taču neuzdrošinieties tuvoties manai meitai, neuzdrošinieties pat skatīties uz viņas pusi, vai arī es jūs likšu nogalināt.
Austras seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Viņas acis raudzījās tukšumā.
— Kundze! — iejaucās Kapteinis, kuram nupat bija aptrūcies pacietības. — Dižkundze Austra jāja visu nakti, lai sagādātu jums palīdzību. Viņa pārdroši pārbaudīja savu veiksmi. Viņa izaicināja likteni, ierazdamās Varilā, kur viņu sākumā noturēja par kārtējo emisāru, ko atsūtījis Tiesnesis, par kura nodevību nevienam vairs nebija īpašu šaubu. Viņa izaicināja likteni arī tad, kad mēs steidzāmies paglābt no drausmīgas nāves gan sārtam piesaistītos bērnus, gan vīriešus un sievietes, kas centās tos atbrīvot, gan arī jūs, kundze. Taču vispārdrošāk viņa savu likteni izaicināja šai naktī, kad viena pati — vientuļa sieviete, kurai ir tikai zirgs un drosme, — devās cauri orku apsēstai zemei. Viņa riskēja ne tikai ar savu dzīvību. Savukārt, ja runājam par mani, es savu vainu atzīstu un esmu gatavs par to atbildēt tā, kā jūs vēlēsieties, kad Daligara vairs nebūs aplenkta. Taču es pieprasu, lai jūs izturētos taisnīgi pret maniem vīriem, kuri pameta pilsētu, kur viņus uzlūkoja kā draugus un atbrīvotājus, lai steigtos šurp cīnīties un varbūt pat mirt, aizstāvot jūs. Kā gan jūs spējat būt tik nežēlīga?