— Nedz jums, nedz arī kādam citam ir tiesības no manis ko lūgt vai pieprasīt. Protams, jūs mani izglābāt, taču es atkārtošu vēlreiz: bez manis šī pilsēta kritīs, un tas, ka mani izglābāt, nozīmē vienīgi to, ka nevēlaties Daligaru atdot orkiem. Es redzēju, kā bultas caururbj manu vīru. Mana meita bija spiesta noraudzīties sava tēva nāvē. Jūs apgalvojat, ka esat Jorša sekotājs! Ja sekotāji ir tādi kā jūs, ienaidnieki nemaz nav vajadzīgi. Ja jūs nebūtu nogalinājis pūķi, kas manu vīru it visur pavadīja, viņš joprojām būtu neuzvarams. Ja jau jūs kļuvāt par viņa ieroču biedru, tad kāpēc nepavadījāt viņu un ļāvāt viņam vienam doties nāvē? Jūs prasāt, kā varu būt tik nežēlīga? Es nežēlībā vingrinos katru dienu, — valdniece skarbi noteica. — Mani kungi, pēdējais karotājs, kurš bija apveltīts gan ar izmeklētu pieklājību, gan bezgalīgu varonību, tika noslaktēts kā kraupains suns. Tagad vienīgi mana nežēlība manus bērnus šķir no nāves, un es jums galvoju, ka tā netaupīs nevienu.
Austra bija nobālējusi, bet, atskanot Kapteiņa balsij, vismaz viņas pelēki satumsušās acis atguva dzīvību. Ar maigu rokas kustību viņa apturēja Kapteini, nojauzdama, ka tas atkal vēlas atbildēt. Ne mirkli nenovēršot skatienu no ķēniņienes sejas, viņa viegli palocīja galvu.
— Jums ir taisnība. Mana tēva zvēriskums ir bijis tik neizmērojams, ka ikviena laipnības un iecietības izpausme šķiet nesaprātīga. Es izvairīšos no katra soļa, kas varētu jūs lieki satraukt. Es arī netuvošos jūsu meitai, saprotot jūsu bažas un apzinoties, ka ar manu nevainību nepietiek, lai tās remdētu.
Gaisā parādījās ērglis ar zili baltiem spārniem, — Kapteinis nekad agrāk nebija redzējis ērgli ar šādu krāsu spalvām. Izbrīna pilni sačukstējās arī viņa karavīri. Ērglis apmeta dažus lēnus lokus un nosēdās uz pleca ķēniņienei Raganai. Mazā meitene no visa spēka apskāva putnu un paslēpa seju starp tā spalvām.
Uz mūriem atskanēja kliedzieni. Vairākas balsis atkārtoja vīriešu vārdus: Favols, Karols, Airols… Tā vārdus mēdz izrunāt, nevis kādu aicinot tuvāk, bet pārsteigumā atpazīstot pēc ilgākas šķiršanās. Viens no sargkareivjiem pavērsās pret ķēniņieni.
— Mana kundze! — viņš tai uzsauca. — Nāciet un paskatieties! Viņi…
— Viņi ir-nocirtuši galvu bruņiniekam, kurš krita pirmajā kaujā. Un arī visiem kareivjiem, kas stāvēja sardzē pie signālugunskuriem. Kundze! Nācies, paskatieties, ko orki izdarījuši ar viņu galvām!
Lizentrails kopā ar Trakrailu atkal stāvēja līdzās Kapteinim.
— Ei, Kaptein, — viņš jautāja, — vai tad agrāk viņi neko tādu nav redzējuši, ja jau tik briesmīgi šausminās?
Laukumā atskanēja vaidi un raudas, neskaitāmas reizes atkārtoti, izmisīgi nē un atkal vārdi: Favols, Karols, Airols…
— Tās droši vien ir nogalināto tuvinieces. Mātes un sievas, — noteica Trakrails un iesaucās: — Neļaujiet viņām kāpt augšā! Nelaidiet viņas to skatīties!
Ķēniņiene pavērsās pret Trakrailu un mirkli viņu uzlūkoja, tad pagriezās pret sievietēm, gribēdama tās aizkavēt vai mierināt, taču jau bija par vēlu: tās steidzās augšā pa stāvajiem akmens pakāpieniem. Ķēniņiene viņām sekoja, taču bija pārāk lēna. Viņai rokās bija meita un uz pleca ērglis, un to abu svars papildināja grūtniecības smagumu. Ķēniņienei nopakaļ steidzās arī kāds vecs augstmanis.
Nu sievietes raudāja klusi un izmisīgi, kliedzieni bija noklusuši. Ķēniņiene aizelsusies sasniedza stāvo kāpņu augšējo pakāpienu, un viņai vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai atgūtu elpu. Tīd viņa piegāja pie dzeguļu robotās malas, un viņai atkal aizrāvās elpa: viņa nobālēja, varbūt viņai uzmācās nelabums, bet no apakšas, no orku nometnes atskanēja rupji izsaucieni un draudi, kas, lai būtu saprotamāki, tika izrunāti cilvēku valodā.
Ķēniņienes meita ieraudājās. Ķēniņiene atdeva meitu augstmanim, kurš to tūdaļ aiznesa projām, bet pati piesteidzās sievietēm, mierināja tās un mudināja kāpt lejā no nocietinājumiem.
— Prom, prom no šejienes! Apraudiet viņus kādā citā vietā! Apraudiet viņus, atceroties kā spēcīgus un dzīvus vīriešus! Kundze, jūs taču atceraties, kāds jūsu vīrs bija tai dienā, kad jūs apprecēja? Tad neskatieties vairs uz viņa līķi, ko apgānījuši orki, un šim apgānījumam vairs nebūs nozīmes. Kundze, vai atceraties pēdējo reizi, kad dēls jums uzsmaidīja? Atcerieties to un neskatieties tur lejā! Orki grib piesiet jūsu skatienu, bet jūs liedziet viņiem to prieku! Novērsieties, neskatieties!
Sievietes cita pēc citas kāpa lejā. Raudāšana pieklusa.
Taču orki bija paguvuši ieraudzīt meiteni. Tagad viņi zināja, ka Daligaras ķēniņienes visvājākā vieta ir maza meitene ar zilu uzsvārci un melnām matu sprogām.
Kapteinis klusi cerēja, ka ķēniņienei nekad nenāksies nožēlot šo uz mūriem pavadīto brīdi.
Ķēniņiene bija bāla, viņa pagriezās pret Kapteini un pilsētas sardzes priekšnieku.
— Visiem orkiem, kas nonāk jūsu rokās, lieciet nocirst galvu, — viņa pavēlēja. — Sāciet ar tiem, kas šodien tika nonāvēti te, laukumā. Vienam galva no rumpja jau ir atdalīta, un jums tikai jātiek galā ar pārējiem līķiem. Rīkojieties ar viņu galvām tāpat, kā viņi izrīkojas ar mūsu nogalināto vīru galvām. Nekavējoties!
Mazā meitene atkal gauži ieraudājās, un šķita, šīs raudas nekad vairs nenorims.
— Nocērtiet galvu visiem līķiem, — pavēlēja Kapteinis, — un uzspraudiet galvas pīķos tāpat, kā dara viņi, un pīķus nostipriniet labi redzamā vietā.
— Kaptein, viņi galvas mēdz apkabināt ar ēdamlietām, bet mums to nav.
— Izrotājiet tās, kā gribat. Galvenais, lai izskatītos iespaidīgi.
Daudzi no Rankstraila vīriem uzņēma šo pavēli ar mežonīgiem piekrišanas saucieniem, un sevišķi skaļu atbalstu pauda rūķi.
Lizentrails klusēja, un Trakrails mēģināja pretoties.
— Kaptein! — viņš čukstēja. — Mēs tā nekad agrāk neesam darījuši.
— Bet tagad darīsim, — atcirta Kapteinis. —Ja tie nezvēri baidās vienīgi izskatīties smieklīgi, pastaigājoties pa Mirušo valstību, tad mēs viņiem šīs bailes iedzīsim.
Septītā nodaļa
Ritei bija nelaba dūša, kad viņa atkāpās no dzeguļiem un atgriezās laukumā.
Orki helebardes smailē bija uzsprauduši nogalinātā bruņinieka galvu. Rite bija vērojusi viņa ieplestās, tukšās acis un vasarraibumus, ko nāve bija izbalinājusi līdz skumji dzeltenīgam tonim. Visapkārt bruņiniekam uz līdzīgiem pīķiem bija saspraustas to vīru galvas, kuri bija stāvējuši sardzē pie signālugunīm un, noziedzīgas nolaidības dēļ nesaņēmuši pavēli atkāpties, bija palikuši savos posteņos un sagaidījuši nāvi. Turklāt pīķi bija izrotāti ar ēdamlietu virtenēm — tur karājās sīpoli un desas, kam bija jāvairo aplenkto izmisums un pazemojums; bet varbūt virtenes lielīgi pauda orku nicinājumu pret nāvi, vienaldzību pret visu šausmīgo, jo tie tik un tā netraucēti mielosies ar ēdmaņu, kura bijusi par barību arī mušām, kas tikpat kāri rijušas nogalināto vīru acābolus.
Orki viņu jau bija gaidījuši un tūlīt pazina. Kā nepārprotama ķēnišķības zīme Ritei galvā joprojām bija kronis, bet, kas vēl ļaunāk, rokās viņa turēja Erbrovu, un tagad orki bija ielāgojuši arī meitenes izskatu. Viņa itin kā bija pakāpusies uz mūriem un skaļi iesaukusies, ka Daligarā komandē sieviete, kura bezgalīgi mīl mazu meiteni ar melnām matu sprogām un zilu uzsvārci.