No žestiem, kas lielākoties tika vērsti pret meiteni, Rite saprata, cik mazos gabaliņos orki Erbrovu sasmalcinās un cik lielu prieku viņiem šī nodarbe sagādās. Viņai atkal sareiba galva, apjēdzot, ka tā, kura viņai ir vislielākais dārgums pasaulē, citiem ir tikai nožēlojams kukainis, kas jānospiež pēc iespējas drīzāk.
Kāds no Rankstraila vīriem jau bija ķēries pie pavēles pildīšanas, un, ejot pāri laukumam, Rite uzdūrās pēdējā uzbrucēja bezgalvainajam rumpim — šis orks pirms nāves bija paguvis ieskatīties Ritei acīs. Viņai atkal uzmācās nelabuma vilnis. Pūlēdamās to apspiest, viņa nikni iespēra orka apaļajam vairogam. Tas bija smags, darināts no koka, ar aprūsējušu dzelzs umbonu. Kad vairogs no spēriena apvēlās, Rite ieraudzīja, ka tas viscaur klāts kokgriezumiem. Viņa izbrīnīta pieliecās, lai aplūkotu tuvāk sarežģītos rakstus, ko veidoja ģeometriskas figūras, kas savijās, krustojās, atkārtojās vienmēr vienādas un aizvien citādas. Bērns klēpī sakustējās.
Rite sardzes priekšniekam deva pavēli ieviest visstingrāko kārtību sardzes posteņos. Pat niecīgākai neuzmanībai sekas varēja būt pilsētas nopostīšana, tāpēc katru šādu pārkāpumu vajadzēja bargi sodīt. Sarg' kareivju pienākums ir ziņot par katru ienaidnieku, kurš pienāk mazāk nekā desmit olekšu attālumā no upes. Jau šovakar pie asajiem pīķiem mūru augšdaļā jāpiekar lukturi, lai pilsētas sienas un upe būtu apgaismotas visu nakti un orki nevarētu negaidīti uzbrukt.
Rite no visas sirds gribēja steigties pie Erbrovas un ne jau tikai mierināt viņu pēc briesmīgajiem orku draudiem — meitene tos bija dzirdējusi un varbūt arī sapratusi. Erbrovu vajadzēja mierināt arī tāpēc, ka Rite tik nepieklājīgi (kā būtu teicis Joršs) bija izturējusies pret Austru, kura neizprotamu iemeslu dēļ — visticamāk tāpēc, ka pēc izskata līdzinājās Joršam, — meitenei laikam ļoti patika.
Taču jau atkal Rite nevarēja darīt to, ko gribēja. Citas lietas bija daudz steidzamākas. Viņas priekšā nostājās senešals. Pilsēta esot neieņemama, taču tai draudot bads. Pārtikas pietiekot labi ja divpadsmit dienām. Ja ēdamais tiks sadalīts un lietots taupīgi, varbūt izdošoties izvilkt mēnesi, taču nekāds patīkamais mēnesis tas nebūšot. Eļļas, kviešu, pupu, auna zirņu un kukurūzas miltu krājumi bija sadeguši. Bija atlikuši tikai iekrājumi, ko saimnieces turēja mājās: mazliet sālītas cūkgaļas, rozīnes, medus, milti — taču nekas daudz. Pārvēršot cepešos jaunpienācēju jājamlopus, paredzamo dzīvošanas laiku varbūt izdotos pagarināt līdz pusotram mēnesim, taču šādas ieceres noteikti izraisītu strīdus ar zirgu īpašniekiem, no kuriem neviens neizskatās kā labsirdības vai dāsnuma iemiesojums.
Ķēniņiene pavēlēja saskaitīt visus daligariešus, ieskaitot bēgļus un patvēruma meklētājus, īpaši norādot, cik katrā ģimenē ir mazu bērnu; tāpat viņa pavēlēja saskaitīt un iegrāmatot ikvienu pilsētas zosi, vistu un balodi, ieskaitot pat tikko izšķīlušos cāļus. Viņi izmantos visus krājumus.
Ēdis tauriņus, sikspārņus un zirnekļus. Ikvienai ģimenes mātei, kuras īpašumā vēl ir kaut nedaudz medus, ir jāiemācās šai saldajā vielā karamelizēt prusakus, kuri patiešām ir barojoši, pat būdami normāla izmēra, bet Daligarā šie kukaiņi bija padevušies sevišķi lieli. Rite kopš bērnības nebija aizmirsusi, ka pils pagrabos čum un mudž žurkas, un bija pārliecināta, ka tās, pildītas ar sausiem kastaņiem, varētu būt īsts gardums. Vēl gandrīz katra smalkāka nama baseinā mājoja zelta zivtiņas, ko galminieki bēgot bija aizmirsuši paķert līdzi, bet sprostos bija palikuši neciešami tarkšķīgie papagaiļi. Lai visiem tiek izdalīti loki un lai ikviens pilsētnieks, kam tas ir pa spēkam, iemācās šaut. Tādas prasmes noderētu gan kaujās, gan cenšoties papildināt daligariešu ēdienkarti ar upes kaijām. Aplenkums ziemeļu pusē bija pārrauts. Jaunpienācēji, proti, Kapteiņa kavalērija nelielās grupās varēs palaikam pamest pilsētu, lai patrulētu ziemeļu krastā un nepieļautu, ka loks noslēdzas no jauna, pie viena tie varēs medīt un paši sagādāt sev iztiku. Palūkojoties šo vīru sejās, ikvienam bija skaidrs, ka mežā tie neapmaldīsies un arī, sastapuši kādu mežakuili, ļekas vaļā neliks.
— Kundze, — atkal ierunājās senešals, — ļaunākais ir tas, ka mums nav ūdens. Aka ir gandrīz izsīkusi, bet upes ūdeņus orki ir piegānījuši tik briesmīgi, ka, tos dzerot, varētu izcelties slimības.
Nu gan Rite nezināja, ko atbildēt: ūdens trūkums bija neatrisināma problēma. Ne velti orki tik lielas pūles veltīja upes piedraņķošanai.
Te atskanēja Jastrina balss.
— Ūdeni var šķīstīt, — viņš teica. — Ūdeni var šķīstīt ar uguni.
Viņam to esot izskaidrojis Joršs. Ne tikai izskaidrojis, bet arī uzzīmējis liedaga smiltīs bildīti ar vajadzīgajiem rīkiem, un tieši tādus Jastrins esot redzējis, kad viņi pagrabā gājuši cauri tai vietai, kur taisīts parfīms.
— Retortes? Tvaicēšanas iekārtas? — jautāja senešals.
Jā, tieši tā ūdens šķīstīšanai vajadzīgos traukus saucot.
Rite pateicās debesīm par Jastrinu, viņa atmiņu, prātu un drosmi. Arī viņš cīnījās, izmantojot to, kas viņam ir. Viņa kājas bija neveiklas, toties gars spēcīgs, — un Joršam bija taisnība, par šo puiku bija vērts rūpēties un karot, it kā viņš būtu pašas bērns.
Atlikušo dienas daļu Rite pavadīja kopā ar senešalu un Jastrinu. Vēl nebija satumsusi nakts, kad viņiem jau bija izdevies tikt skaidrībā, kā darbojas tvaicējamās ierīces: lai arī lēnām, pa pilienam vien un izmantojot visu pieejamo malku, viņi tomēr spēs attīrīt upes ūdeni. Lietojot ūdeni taupīgi un cerot, ka vismaz kādu reizi nolīs lietus, varbūt izdosies uzveikt ari slāpes.
Kad Ritei beidzot izdevās tikt līdz saviem apartamentiem, Erbrova jau sen bija aizmigusi. Pils namzinis Ritei pavēstīja, ka meitene esot kārtīgi paēdusi, un arī viņai cēla priekšā vakariņas: ēdienu, ko pats nodēvēja par "debesu zaķi, kas pildīts ar rozīnēm un pīniju riekstiņiem un servēts uz maurloku paklāja". Šķīvis bija balts ar zelta rakstiem, un tam līdzās bija novietots mazītiņš sudraba nazītis un mazītiņa sudraba dakša, ko Rite, ar rokām stūķējot mutē ēdienu, ieinteresēti nopētīja, prātodama, kādam mērķim gan šie rīki te nolikti. Līdz pat šai vēlajai vakara sjundai viņa nebija pamanījusi, ka ir tik ļoti izsalkusi — galu galā viņai bija jāēd par diviem.
"Debesu zaķis", iespējams, bija visgardākais ēdiens, kādu viņa jebkad bija baudījusi, un viņa to pavēstīja arī vecajam namzinim, kurš laimīgs pasmaidīja.
— Kur jūs tos sikspārņus nomedījāt? — Rite ar pilnu muti jautāja. — Un kā jums izdevās tik gardi karamelizēt spārniņus?
— Pagrabstāvi ir sikspārņu pilni, mana kundze, — apmierināti atbildēja vecais vīrs. —Bet, lai spārni būtu tik kraukšķīgi, mēs tos sutinām medus un citrona sulas maisījumā. Līdzīgās attiecībās mēs medu ar citrona sulu sajaucam, karamelizējot rožu ziedlapiņas. Zināt, kundze, es biju gaužām izmisis, jo mūsu pieliekamie kambari ir tukši kā izslaucīti. Šodienas ugunsgrēki pili neskāra, taču tās pieliekamos netaupīja bēgošie galminieki — viņi paķēra līdzi visu, ko vien varēja aizvest. Par laimi, dižkundze Austra man ieteica pagatavot pagrabu sikspārņus. Man pašam nemūžam nekas tāds nebūtu ienācis prātā. Bet izrādījās, ka šo lidoņu gaļa ir vēl maigāka nekā trusim — tieši tā, kā man tika teikts.
— Dižkundze Austra? — pārvaicāja Rite.