— Algotņi cīnās pret orkiem?
— Protams, tu taču nedomāsi, ka uz pierobežu dodas bruņinieki ar savām mirdzošajām bruņām? Tur tak noputētu viņu greznie spalvu pušķi. Šai padarīšanai ir vajadzīgi tieši algotņi: tie ir vīri ar vieglām bruņām, kas darinātas no metāla plāksnēm un ģērētas ādas sloksnēm. Viņu bruņas saulē nemirdz un netraucē soļot stundu stundām vai pat dienām ilgi. Algotņi dara darbu, kas savā ziņā atgādina tavu nodarbošanos ar rnalumedībām, — tas ir ļoti vajadzīgs, bet nicināts darbs, par kuru neviens nekad paldies nepasaka, taču kādam šis darbs ir jādara, citādi orki atgriezīsies. Un orki ir ļaunāki par visu. Viņi ir ļaunāki pat par Valdītāju un Tiesnesi. „
«.. *
Rankstrails klausījās un domāja. Sapnis par bruņinieka godu saruka pavisam niecīgs, tas pameta saules nokaitētās dienas stundas un pavīdēja vien īsajos brīžos starp nomodu un miegu. Vienīgi tad, kad acis jau vērās ciet, Rankstrails vēl iztēlojās, kā spēs Varilas pilsētai apliecināt savu varonību. Viņš sapņoja, ka reiz vadīs bruņinieku pulku, kas trauksies atbrīvot šo aplenkto pilsētu. Sapņoja, ka atgriezīsies, zelta un slavas rotāts, un Citadeles ļaudis pašā vecās pilsētas sirdī, triju aizsargmūru gredzenu viducī, zem pergolām un starp dārziem klanīsies, viņam tuvojoties, un pasludinās viņu par savu ķēniņu.
Taču arī viņa bērnišķīgajos sapņos par slavu allaž bija jaušama nemiera ēna, kas ar laiku kļuva arvien jūtamāka, — tā bija apziņa, ka reiz orki atgriezīsies, jo tie vienmēr agrāk vai vēlāk atgriežas. Tā bija neizprotama, tomēr dziļi sakņota zināšana, viena no tām patiesībām, ko zina, un viss, — tāpat kā viņš zināja, kas ir viņš pats, un apzinājās, ka viņa spēks ar katru dienu aug. Beigu beigās izsapņojies Rankstrails griezās uz sāniem, iekārtojās kādā pozā, kas būtu pietiekami ērta viņam pašam un pārlieku nekaitinātu viņa utis, un aizmiga, nospriezdams, ka galu galā, ja cita ceļa nav, viņš var kļūt arī par algotni. Vismaz ar orkiem cīnīties viņš varēs.
Modās viņš pēc dažām stundām dziļā naktī. Lavījās ārā no mājas un, izvairīdamies no sargkareivju izklaidīgajiem skatieniem, rāpās pāri mūriem, ko sedza sakņu dārzi, vīnogulāji un akmeņos kā uz kraujas augoši Vīģukoki; saltajās naktīs viņš devās projām uz rīsa laukiem sagādāt ko ēdamu sev pašam, savai ģimenei un visiem nelaimīgajiem lūdzējiem, kas klauvēs pie viņu durvīm, ko rotāja kokā griezti grifi, gārņi un paradīzes putni.
Izrādījās, ka malumedības ir visai sarežģīta nodarbošanās, kas prasa likt lietā visdažādākās spējas: vajadzēja gārņus atrast, notriekt, izvairīties no mežsargiem un atgriezties pilsētā pa vārtiem, nepiesaistot sargkareivju skatienus. Pēdējais, no kura vajadzēja izvairīties jau mājās pārnākušam, bija tēva skatiens. Tēvs viņam nekad neaizliedza medīt: Liesmai bija sekojis brālītis Borstrils, mammas klepus nebija atkāpies, un viņa vairs nevarēja mazgāt veļu, bet visiem vajadzēja ēst… Kaut arī visi šie apsvērumi bija skaidri un saprotami, tēva acis tik un tā pauda izmisumu un sakāvi, un, lai tikai nevajadzētu pieskarties dēla pārnestajam medījumam, viņš allaž apgalvoja, ka nav izsalcis, tā apdraudēdams ne tikai savu dvēseli, bet arī miesas veselību. Kaimiņi ātri vien ievēroja, ka viņu mājās badu nemirst, — galu galā to vēstīja cepeša smaržas, kas plūda no viņu skursteņa pāri sūnām un papardēm apaugušajam jumtam, tā nu bieži pie viņu durvīm piestāja kāds lūdzējs.
Katru nakti Rankstrails devās uz rīsa laukiem. Ne katru nakti viņam izdevās ko nomedīt. Viņš iemācījās atminēt mežsargu pārvietošanos pēc pūču neskanīgajiem kliedzieniem. Pats viņš iemācījās staigāt tik klusu, lai pūces pārlieku nesatrauktos un ar saviem kliedzieniem nenodotu viņa klātbūtni mežsargiem.
Viņš iemācījās pretoties miegam, aukstumam, stingumam, kas pēc ilgas un nekustīgas stāvēšanas ūdenī pārvērta kājas nejūtīgos kokgabalos. Viņš iemācījās peldēt kā varde, jo tikai tā varēja izdzīvot tad, ja kādas no slūžām sabojājās un ūdens līmenis strauji cēlās, vai arī tad, kad rudens lietavas pārvērta rīsa laukus dziļos dīķos. No resna vītola zara viņš pagatavoja jaunu ieroci, kas, raidot asas smailes, spēja sasniegt upuri daudz lielākā attālumā: tas bija neliels, tikai trīs pēdas augsts medību loks. Izliekuma pašā vidū Rankstrails iegrieza savu R burtu. Loku viņš turēja paslēptu ozola dobumā ārpus pilsētas mūriem. Kā lingotājs viņš no sākta gala bija nepārspējams, bet loka šāvējs no viņa sanāca labs, taču ne izcils. Māsa Liesma, tikko viņš tai bija ierādījis, kā ar šo ieroci rīkoties, tūdaļ viņu pārspēja veiklībā.
Gārņi, dzēses, reizēm arī kāds trusis vai āpsis tika viņa mātei un arī apkaimes slimniekiem, maziem bērniem un grūtajām sievām; bet, it kā ar to nebūtu gana, vajadzēja barot ari Trako Rakstvedi. Lai paglābtu viņu ari no apmētāšanas ar akmeņiem, Rankstrails ieguva Arējā loka zeņķu labvēlību un paklausību, sadalīdams tos bandās un reizumis ņemdams līdzi savās naksnīgajās gaitās. Tikai tagad viņš atklāja, ka daudzi, arī par viņu vecāki puikas, baidās no tumsas.
Tumsa bija draudzīga un ērta, tumsa viņu ietīstīja kā mīkstā segā, tumsā viņš varēja kustēties droši un brīvi un oža viņu vadīja tikpat nekļūdīgi kā apjēga par formām un attālumiem dienas gaismā. Atklājums, ka no tumsas var baidīties, Rankstrailu apstulbināja — gandrīz tikpat ļoti kā secinājums, ka citiem atteikšanās no dažām miega stundām sagādā īstas mocības.
Rankstrails apguva laba komandiera pamatlikumus: dot tikai nedaudzas un skaidras pavēles, kas to izpildītājiem vienmēr būtu pa spēkam. Labs komandieris novērš kautiņus, nevienu nepazemo un neļauj to darīt arī citiem. Par spīti visiem piedienības likumiem un laižot gar ausīm visus pārmetumus un zākāšanos, Rankstrails savās bandās uzņēma ari meitenes, kas izteica šādu vēlēšanos (patiesībā gan tikai savu māsu Liesmu), — tā viņš gribēja tām sniegt jel kādu izvēles iespēju, jo, viņaprāt, jebkas, pat stundām ilga stāvēšana rīsu lauku ūdeņos, sirdij pamirstot bailēs no mežsargiem, bija nesalīdzināmi labāk par nenovēršamo veļasmazgātāju likteni, kas gaidīja ikvienu šejienes sievieti.
Pirmajā reizē, kad Liesma pievienojās viņu pulkam, Rankstrailam vajadzēja viņai ierādīt, kā rāpties augšup pa sienu un kā to pārvarēt. Liesma mūrim pāri tika, taču šajā pirmajā reizē tas aizņēma visai daudz laika, daži no puikām zaudēja pacietību, un nepacietība papildināja sašutumu par to, ka piedzīvojumu maitā skuķa sabiedrība.
— Ko var gribēt no tādiem, kam vecāki ir rētainā un muļķis, kas nevienu citu nav varējis noprecēt… — nomurmināja kāda balss.
Rankstrails arī tumsā spēja noteikt, kurš tas bija. Viņa prātā eksplodēja naids un niknums. Viņš apjēdza, ka šoreiz nespēs, kā parasti, apstāties brīdī, kad pretiniekam parādās pirmie zilumi un tas lūdz žēlastību. Šoreiz viņu nespēs apturēt nekas, ne asinis, ne drūpoši kauli. Viņš gribēja tikai vienu: aplikt rokas ap runātāja kaklu un žņaugt, žņaugt, līdz tas vairs nekad nevarēs izdvest nevienu apvainojumu.
Taču viņš pat nepaguva izkustēties no vietas.
■m
Viņu apturēja Liesmas izsmējīgā balss:
— Dievi katru soda citādi: manai mammai tika apdedzinājuma rēta, bet tavējai piedzima tukšprātiņš dēls, — viņa līksmi nočukstēja. — Un tici man, tas ir daudz ļaunāk. Manas mātes dzīvē bija laiks, kad rētu viņai nebija, un arī peklē viņu vairs nededzinās. Bet tavā dzīvē nav bijis ne brītiņa, kad tu nebūtu bijis muļķis.