Rankstraila vīri bija dažādas izcelsmes, taču visi kā viens atjautīgi un gatavi mācīties ko jaunu. Kopš cīņas līdzās pēdējam elfam Rankstrails ar viņiem sarunājās pavisam citādi nekā agrāk.
Elfs nebija melojis.
Ne melojis, ne pārspīlējis.
Rankstrails bija mainījis runas veidu, un viņa vīri bija mainījušies līdz ar to. Rupju balsu, aprautu frāžu, lamu un līdz apnikumam atkārtotu neķītrību pasaulē Rankstraila pieklājīgā valoda bija kas jauns; viņš izturējās pret saviem kareivjiem ar tādu cieņu, it kā tie būtu ķēniņi vai dižkungi, un viņi jutās kā iemantojuši pasakainas bagātības. Kautiņi tagad notika retāk. Retāk skanēja izteikumi par cīņubiedru mātēm, kuros agrāk ikviens centās ielikt visu nicinājumu, ko bija dzirdējis veltām savējai. Tagad ierastā ecēšanās un kašķēšanās drīzāk izklausījās pēc visai labsirdīgas joku dzīšanas, un savstarpējie apvainojumi vairs nebija ne tik rupji, ne tik nikni.
Uzskatīdams, ka viņa karavīriem jāspēj saprast rakstiskas pavēles, Rankstrails no patrulēšanas brīvās stundas ziedoja, lai iemācītu saviem vīriem lasīt. Reiz viņš to jau bija darījis Augstklintē, taču vīri, kuri bija kopā ar viņu toreiz, tagad bija palikuši Varilā, — izņemot Lizentrailu, Trakrailu un Nirdli.
Rankstrails katram iemācīja arī uzrakstīt savu vārdu. Rupjas rokas, kas ar vienu vienīgu kustību spētu pāršķērst ēzelim vēderu, tvēra dunčus un ar smaili vilka greizus un nedrošus burtus. Daudzi savu vārdu iegravēja akmeņos vai koku mizā, un Kapteinis ievēroja, ka dienu pēc dienas vīri vēl un vēlreiz atgriežas to pārlasīt kā pasaulē skaidri iezīmētas pēdas. Tagad, sēžot ap nometnes ugunskuriem un cepot medījumu, vīri sāka stāstīt savus dzīvesstāstus. Nekad agrāk tā nebija noticis. Rankstrails nevarēja saprast: vai stāstīšanu veicina tuvas un visai ticamas nāves briesmas, vai arī, kad pasaulē ierakstīts paša vārds, ir daudz vieglāk tai atstāt arī savu dzīvesstāstu. Tie bija skarbi stāsti, bet stāstītāji neļāvās aizkustinājumam, — balsis reizēm nodrebēja vienīgi pašā sākumā, kad parasti tika pieminēta māte, kam līdzās nav bijis vīra un kas dzīvojusi kaut kur tālu Piemalē.
Rankstraila vīru un orku sadursmes kļuva arvien biežākas un asiņainākas gan pie pašiem pilsētas mūriem, gan tālāk niedrājos. Kad kāds no vīriem krita un viņa galva tika uzdurta uz pīķa, lai no orku nometnes vērotu Daligaras dienvidu vārtus, Kapteinis parada doties uz vietu, kur mirušais uzrakstījis savu vārdu, lai, slidinot plaukstu pār iegravētajiem burtiem, viņu pieminētu. Arī pārējie sāka darīt tāpat. Dažs līdzās kritušā vārdam iegrieza kādu rotājumu vai komentāru. Lielākoties akmenī vai kokā palika īsi un skaidri vārdi: "labs cilvēks", "žēl, ka pagalam".
Par laimi, orki savās mazajās, vieglajās laivelēs nevarēja pārcelt pāri upei zirgus, tāpēc cīņās ziemeļkrastā cilvēkiem pagaidām bija lielas priekšrocības.
Kritušie bija arī pilsētas iekšienē. Orki bija pagatavojuši pusduci milzīgu arbaletu. Ar tiem varēja rīkoties tikai divatā, un notēmēt nemaz nebija iespējams, taču bultas varēja raidīt labi tālu — līdz pat nocietinājumiem, kur sardzē stāvēja kareivji, kuriem turklāt visai bieži nācās palūkoties pāri dzeguļiem, lai pārliecinātos, ka uzbrukumā atkal nav devušies akrobāti. Tā nu tagad pilsētas sienu sargāšana vairs nebija tik droša nodarbošanās kā agrāk. Arbaletu bultas lidoja arī pāri nocietinājumiem — tās krita negaidīti un kur pagadās. Lai arī visi centās izvairīties no atklātām vietām, pēc iespējas staigāt pa segtām galerijām vai piesedzoties ar improvizētiem vairogiem, dažiem bultas tomēr trāpīja.
Dziļākajos pagalmos Austra ikvienam, kas bija spējīgs noturēt rokās loku, mācīja šaut. Par mērķiem šiem treniņiem bija uzstutēti salmiem pildīti maisi. Laiku, kas netika pavadīts ar šaujamloku, Austra izmantoja, lai kopīgi ar pilsētas sievietēm pilī iekārtotu slimnīcu visiem tiem slimajiem un ievainotajiem, kam nebija ģimenes, un kur tātad varēja apkopt brūces arī Rankstraila vīriem. Sākumā doma, ka sievietes ne tikai varētu tuvoties algotņiem, bet pat tiem pieskarties, visiem šķita atbaidoša un nepieņemama, bet pamazām pilsētnieki ar-to aprada. Vismazāk prieka par jauno kārtību izrādīja kungi no rūķu cilts — tiem labāk patika, ja viņus liek mierā un ārstēšanu uztic Trakrailam, kurš uz brūcēm lika sakošļātu ārstniecības augu putriņas un netīrus pārsējus, bet, galvenais, nepieprasīja, lai rūķi mazgātos un šķirtos no savu zirgu sabiedrības. Arkris, visvecākais no rūķu cilts kungiem, kas dienēja algotņu rindās, saņēma nejauku cirtienu pāri vēderam. Ievainoto nodeva Daligaras princeses rokās, kura mēģināja panākt, lai tas rāmi guļ gultā un vismaz vienu dienu atsakās no cietās ķiplokmaizes, taču Arkris no slimnīcas aizbēga uz zirgustaļļiem, kur pēc pāris dienām starp silēm viņu atrada Rasa un uzņēmās rūpes par ievainojumu.
Kad aplenkums ilga jau mēnesi, sākotnējā sajūsma bija izplēnējusi pavisam un viss prieks izdzisis.
Dienu pēc dienas pa druskai vien pilsēta zaudēja ierastās skaņas. Klusums varenību sāka iegūt tad, kad ūbot pārstāja baloži un dūjas, kas iepriekš lielā skaitā tika turēti īpašās mājiņās: šie spārnaini tika apēsti kopā ar nedaudzajiem pilsētā vēl palikušajiem kartupeļiem. Strazdu svilpošana un zvirbuļu čirpstēšana noklusa kādu laiciņu agrāk, nekā norima vistu kladzināšana — klukstes tika pietaupītas pašām beigām, jo tās galu galā dēja olas. Kad pilsētā vairs nedzirdēja kaķu ņaudienus, ļaužu skatienus aizmigloja skumjas par zaudētu prieku, bet, kad noklusa suņu rejas, tos drūmus padarīja zaudēta nevainība. Tagad klusumu kliedēja vien zirgu zviedzieni un kaiju kliedzieni, taču kaijas lidinājās pie pašiem mākoņiem — tik augstu, kur tās nevarēja sasniegt ne loka raidītas bultas, ne lingas sviesti akmeņi.
Daligaru nomāca nekrietns izsalkums un blāvs izmisums, kā bieza migla tie ietīstīja pilsētu no pašiem pagrabiem, kur bija pazudušas žurkas, līdz jumtu dakstiņiem un notekām, zem kurām vairs nebija bezdelīgu ligzdu.
Vasaras sākuma saule kveldēja nežēlīgi, tā padzina no debesīm pat visniecīgākos mākonīšus. Vairs nepietika ūdens.
Pēdējās tīkamās skaņas, kas pameta pilsētu, bija bērnu smiekli. Vēl pēc laiciņa noklusa ari to raudāšana. Ari cikādes vairs nečirkstēja, jo visas bija izcepinātas uz kvēlošām oglēm, un tikai orku bungu rīboņa kliedēja nakts klusumu, atgādinot, ka neviens nevar būt drošs, vai vēl piedzīvos arī nākamo nakti.
Arvien dusmīgāk daligarieši kurnēja pret Kapteiņa vīriem, kas ēda fazānus un paipalas, jādelēja apkārt pa zaļojošiem niedrājiem, kur čaloja tīrs strautu ūdens, turklāt sēdēdami mugurā zirgiem, no kuriem ikvienu varēja uzlūkot arī kā daudzas mārciņas labas, svaigas gaļas, kurā vēl nav iemetušies tārpi.
Kādā rītā, kad gaiss jau bija svelmots, kaut arī saule tikko bija pakāpusies virs apvāršņa, Rasa brīdināja Rankstrailu: Ardvina piemiņa esot svēta, jo sevišķi tik smagā brīdī, tāpēc vilcene esot pasargāta pat no visbadīgākajiem skatieniem, turpretī vilcēnam gan draudot briesmas tikt izsutinātam ar pēdējiem šai pilsētā atrodamajiem sīpoliem.
Apliecinādams cieņu vilcēna tēvam, savam vecajam cīņu biedram, kurš viņam bija izglābis dzīvību vismaz pusduci reižu, Rankstrails apsolīja sameklēt mazulim kādu drošāku vietu.