Diena bija zvērojoši karsta. Niedrājos ūdens bija nekustīgs un sasmirdis, un virs tā sīca odu mākoņi. Pirms pusdienlaika orki uzbruka. Šoreiz to ziemeļkrastā bija neparasti daudz, tie bija īpaši kareivīgi noskaņoti un tiem bija zirgi.
— Ei, Kaptein, — uzsauca Lizentrails, kamēr viņi meklēja aizsegu, lai sagatavotos pretuzbrukumam, — tie nolādētie laikam ir ne tikai atjaunojuši katapultas, bet arī uzbūvējuši jaunu tiltu. Ar viņu laivelēm zirgus upei pāri nevar dabūt.
— Nu ja, — kāds piebalsoja, — tilts droši vien ir tālāk aiz niedrājiem, un no šejienes to neredz.
— Kaptein, — brīdināja kāds no rūķiem, — viņiem ir cilvēki.
— Jā, es jau redzēju zīmotnes. Tie ir Daligaras kavalērijas bruņinieki. Viņi ir piesieti pie orku zirgiem.
— Kāpēc viņi tos vēl nav nogalinājuši?
— Droši vien pietaupa vakaram.
— Kaptein, ja mēs viņus nevaram atbrīvot, tad labāk nogalināsim paši. Nevajag ļaut viņus pietaupīt vakaram, labāk nogalināt.
— Nu tad pacentīsimies viņus atbrīvot, Nirdli, jo man negribas apslaktēt ieroču biedrus, kaut arī šie ir tik smalki, ka apvainotos, ja dzirdētu, ka mēs viņus tā saucam. Lizentrail, tu ar savējo apmet līkumu ap niedrājiem un pārsteidz viņus no aizmugures. Ņem līdzi visus rūķu cilts kungus, izņemot Nirdli. Trakrail, tu esi labākais strēlnieks, paliec te ar savējiem. Nirdli, jāj man līdzi, taisīsim māņu manevru.
— Ko mēs taisīsim, Kaptein?
— Bēgsim, saceļot mazliet trokšņa. Ne pārāk skaļu troksni, citādi tas izklausīsies aizdomīgi. Lai dzītos mums pakaļ, orki noraisīs gūstekņus un atstās tos ar nedaudziem sargiem, un tad Lizentrails ar savējiem viņus savāks. Kad orki būs izjājuši klajumā, viņus sagaidīs Trakraila un pārējo bultas. Vai vēl kāds grib ko jautāt?
— Es, Kaptein! Ja mēs notversim kādu no orku zirgiem, vai mēs to vēlāk varēsim apēst? — apvaicājās Nirdlis. — Man patiešām gribētos pirms nāves vēl kaut reizi kārtīgi paēst.
Pirmo reizi, kopš Rankstrails komandēja algotņus, viņš vienas kaujas laikā zaudēja tik daudz vīru. Toties viņam izdevās atbrīvot pusduci regulārās armijas karavīru, ko orki bija saņēmuši gūstā. Kā atbrīvotie pēcāk pastāstīja, viņi bija pametuši Aljilu, lai atgrieztos Daligarā pie savām ģimenēm. Līdz pat Ziemeļu kalniem bija aizskanējusi ziņa, ka Daligarā cīnoties ķēniņiene Ragana, Ardvina mantiniece, un ka pilsēta vēl neesot kritusi.
Atgriezies pilsētā, Rankstrails nolēma tai pašā pēcpusdienā doties pie ķēniņienes uz audienci.
Uzticējis vilku Lizentrailam, viņš devās uz pili. Pie staļļiem Rankstrailu apstādināja Rasa. No aubes apakšas izlīdušās sirmās šķipsnas mirdzēja pievakares saulē. Vecā vilcenes kopēja rokās turēja vilcēnu, ko tikko bija paglābusi no cepeša tīkotājiem, — viņa nebija pārliecināta, ka šāds brīnums varētu atkārtoties vēl otru reizi. Nezinādams, ko ar vilcēnu iesākt, Rankstrails paņēma to sev līdzi. Sasniedzis Tiesneša pili, kuru tagad visi bija atsākuši saukt par Ķēniņu pili, Rankstrails pagāja garām sargiem un pa mazākajiem vārtiem iegāja tai pašā dārzā, kur pirms desmit gadiem bija sastapis Austru. Glicīnijas bija apvītušas, un izsusējis bija mazais dīķītis, kur pēdējās dubļu lāmās vēl lēkāja dažas vardes, gaidot, līdz atnāks kāds no pils virtuves un darīs galu to mokām.
Greznās sudrabotās šūpoles slinki šūpojās pār nekoptu, nezālēm pieaugušu mauriņu. Rankstrails piesēja vilcēnu pie glicīnijas stumbra, un tas noguris tūdaļ aizmiga.
Kapteinis izgāja no ēnas un šķērsoja dārzu, kas grima vakara saules sārtajā gaismā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka dārzā nav viens. Netālu no dīķa zālē sēdēja meitene, ķēniņienes Raganas meita. Tā bija ieģērbta karmīnkrāsas kleitiņā, kas jau bija notašķīta dubļiem, bet galvā tai bija smalka mežģīņu aubīte, kas meitenei droši vien traucēja un berza, jo tā ar rociņu ik pa brīdim paraustīja pakaklē sasietās lences. Rankstrails nosprieda, ka tāds droši vien ir likums: šai dārzā vienmēr jābūt kārtējai Daligaras princesītei, kas saģērbta karmīnkrāsas drānās un kam galvā ir kaut kas izsmalcināts un neērts. Kapteinis nopriecājās, redzot, ka meitene ietērpta citās drēbēs, lai nebūtu tik viegli pazīstama, taču drošību šāds ietērps tik un tā negarantēja. Orki labi zināja, kas ir ķēniņienes vājā vieta, un viņi nebūt nebija tik dumji, kā vēstīja pasakas un teikas. Augstu ozola zarā snauduļoja ērglis, un arī tas iepriecināja Kapteini: vēl viens uzticams miesassargs.
Meitēns sēdēja zemē un turēja rokās koka lellīti un laiviņu. Kad abu skatieni satikās, Kapteinis uzsmaidīja, un meitene nosarka līdz pat matu galiņiem. Viņas gaišzilās acis iemirdzējās kā zvaigznes.
Kapteini pārņēma aizkustinājums: viņa priekšā bija pēdējā elfa meita. Mazulītes tēvs bija vienīgais, kuru viņš bija atzinis par savu pavēlnieku, vienīgais, kuram bija zvērējis sekot līdz pat debesīm vai peklei.
— Tev ir tādas pašas acis kā tavam tēvam, — Rankstrails nočukstēja.
Un jau nākamajā mirklī nolādēja sevi. No visiem vārdiem, ko bija iespējams pateikt meitenei, kura nesen bijusi spiesta noraudzīties, kā viņas tēvu nogalina, Rankstrails bija izvēlējies vismuļķīgākos. Meitenes acīs parādījās asara, tad vēl un vēl viena. Asaras sekoja cita citai arvien straujāk un pārvērtās nevaldāmās raudās. Rankstrails divkāršoja klusos lāstus: it kā nepietiktu ar to, ka viņš nebija pratis pasargāt Joršu, tagad viņš vēl bija saraudinājis tā meitu. Izmisīgi pūlēdamies meiteni nomierināt, viņš to paņēma rokās un cieši piespieda sev klāt. Asaru plūdi nerimās, bet šņuksti kļuva vēl skaļāki.
Pat doma, ka ķēniņiene Ragana liktu viņam dzīvam novilkt ādu, ja pieķertu ar noraudājušos meitu rokās, Rankstrailu nesatrauca tik ļoti kā meitenes izmisums un apziņa, ka tieši viņš to izraisījis. Ērglis pamodās un aizlidoja līdz zemākam kastaņa zaram, lai būtu tuvāk meitenei. Tā knābis atradās tieši Rankstraila acu augstumā, un viņš dedzīgi cerēja, ka putns neliks ar uzviju samaksāt par savas mīlules asarām. Nu meitenes šņukstiem pa vidu bija saklausāmas arī atsevišķas zilbes, no kurām varēja izveidot vārdus "mans tētis". \
— Zini, man arī viņa ļoti pietrūkst, — čukstēja Rankstrails. — Es viņu satiku tikai vienu reizi, bet tik un tā domāju par viņu katru stundu. Ja viņš būtu te, karš jau būtu beidzies un mēs būtu tajā uzvarējuši. Tētis tevi pameta, lai dotos glābt manu pilsētu. Ja viņš nebūtu ieradies, tur visi būtu nomiruši, arī bērni. No pilsētas būtu atlikušas tikai drupas un pelni. Viņš pameta tevi, lai glābtu mūs. Kaut arī es viņu satiku tikai vienu reizi, viņš paguva man pastāstīt par tevi, par to, cik ļoti tevi mīl… Mana mīļotā meita, viņš teica…
Rankstrails bija iedomājies, ka meitene nomierināsies, klausoties viņa rāmajā balsī. Viņš nebija rēķinājies, ka Jorša pieminēšana viņam pašam sagādās tik mežonīgas sāpes. Viņš bija zvērējis, ka viņa zobens turpmāk piederēs un kalpos tikai elfam, bet pēc tam bija aizsūtījis to vienu pašu nāvē. Ja elfs būtu dzīvs, pasaule būtu glābta, un tikai Rankstraila vainas dēļ Tiesnesis netraucēti bija iznīcinājis pasaules glābiņu. Rankstrails vēl ciešāk apskāva meiteni un pašam par lielu kaunu nespēja savaldīt asaras. Mazulīte pamanīja, ka raud arī viņš, un iešņukstējās vēl gaužāk. Rankstrails gribēja izkrist cauri zemei: viņš ne tikai nebija pratis meiteni nomierināt, bet bija vēl pastiprinājis tās sāpes. Taču viņš nezināja, ko citu iesākt, — viņš varēja tikai tā stāvēt, turēt meiteni rokās un lādēt sevi, kamēr laiks ritēja un pievakare sliecās uz beigām.