Kad saule jau ripoja aiz Tumšajiem kalniem, skaļā raudāšana pamazām pieklusa, taču asaras vēl tecēja. Meitene joprojām elsoja, apvijusi rokas Kapteinim ap kaklu un iespiedusi sejiņu viņa krekla apkaklē, kas ar katru brīdi kļuva slapjāka un puņķaināka.
Rankstrails nodomāja, ka tas laikam ir viņa liktenis: mierināt karmīnsarkanās kleitiņās tērpušās Daligaras princesītes un ļaut, lai tās šņauc degunu viņa apģērba gabalos. Viņu pārplūdināja maigums pret meiteni. Viņš būtu atdevis visu, visu, lai tikai spētu to mierināt: taču vienīgais viņa īpašums bija vecā Ērce, nokautam orkam nozagts zobens un neskaitāmas reizes lāpītas bruņas.
Viņš uzdrošinājās noglāstīt meitenei galvu — viņa brālim un māsai tas parasti bēdu brīžos bija līdzējis. Taču viņa lielās, rupjās rokas sapinās aubītes mežģīnēs un neviļus to noraisīja. Melnās sprogas paspruka uz visām pusēm. Kapteinis būtu gatavs maksāt nezin ko, lai tikai viss atkal būtu tāpat, kā bija, viņam ienākot dārzā: kaut nu varētu asaras sadzīt atpakaļ meitenē, bet nepaklausīgos matus pabāzt zem aubes. Taču meitene nikni izrāva aubi viņam no rokas un nosvieda zemē. Tad satvēra savas karmīnsarkanās kleitas malu un parāva, kā mēģinādama to saplosīt.
— Pom! Negibu! — viņa iesaucās, tad atkal apmeta rociņas Kapteinim ap kaklu un laida vaļā nākamo raudienu.
— Tev taisnība, kleita ir nesmuka. Man arī tā krāsa nepatīk, — piekrita Kapteinis. — Tādā krāsā nevar ģērbt mazas meitenes. Tā atgādina asi…
Par laimi, viņš paguva laikus aprauties.
Viņš bija uzaudzinājis Liesmu un Borstrilu un zināja, cik biedējošs bērniem var būt daudz kas tāds, kas, pieaugušā acīm raugoties, šķiet tīrie nieki.
Ķēniņienes Raganas meita bija redzējusi, kā viņas tēvu nogalina, un droši vien viņai bija mokoši nēsāt drēbes, kas viņas prātam saistās tikai un vienīgi ar svaigi izlietām asinīm.
Nu meitenes raudās bija saklausāmi vārdi tētis un mājas.
Kapteinis atsāka runāt, un viņš runāja ilgi; viņš vēlreiz pastāstīja, ka Joršs izglābis pasauli, tad paskaidroja, ka zilo uzsvārci viņa nevar nēsāt, jo tas ir ļoti bīstami. Orki zina, ka viņa nēsā zilas drēbes. Mīļās, zilās drēbes mamma un namzinis viņai nav atņēmuši tāpēc, ka viņu nemīlētu, un ne jau tāpēc viņai liek nēsāt šo kleitu, kas ir tik nesmukā krāsā, it kā būtu nokrāsota ar… jā, ar asinīm… bet tā nemaz nav, auduma krāsa ir iegūta no gliemenēm, viņš to zinot, jo viņam to bērnībā stāstījusi mamma. Tieši tāpēc tāds audums esot ļoti dārgs. Tā krāsa nākot no jūras tāpat kā viņa. Viņa taču ir dzimusi pie jūras, vai ne? Viņas mājas ir pie jūras, un mamma viņu mājās neved nevis tāpēc, ka viņu nemīlētu, nē. Viņu mājās neved tāpēc, ka ceļu aizšķērso orki.
Lēnām, lēnām raudāšana norima. Pamazām laidās krēsla. Beidzot meitenīte pacēla skatienu pret Rankstrailu, un viņš noslaucīja tās seju piedurknē. Viņš nezināja, ko citu iesākt: meitene bija pārāk maza, lai viņai mācītu šaut ar loku.
— Vai tu gribi sunīti? — beidzot jautāja Kapteinis. — Smuku sunīti, ar kuru kopā var spēlēties. Gribi? Tad tu vairs nebūsi viena. Un, ja orks atnāks darīt tev pāri, sunītis viņu sakodīs.
Meitene skatījās uz viņu. Interese pazibēja viņas skatienā gluži kā viens vienīgs jāņtārpiņš tumšā izmisuma naktī.
— īvs? — viņa klusi jautāja, saraukusi pierīti.
Kapteinis prātoja, ko gan, sasodīts, nozīmē īvs, taču neko nespēja izdomāt.
Papurinājis galvu, viņš teica, ka nav sapratis. Tad mazulīte vispirms piedūra pirkstiņu sev pie krūtīm, tad pieskārās lellei un tad vēlreiz sev.
— īvs? — viņa prasīja vēlreiz.
— Dzīvs! Protams, dzīvs. Tas ir īsts, nevis koka sunītis.
— Vau? — nedroši apvaicājās meitene.
— Nē, šis sunītis neries. Šis gaudos. Bet tev tik un tā patiks. Tā būs pat labāk, tu redzēsi. Tie sunīši, kas gaudo, ir labāki par tiem, kas rej: tie nepamodina tevi ar riešanu nakts vidū, un gaudo viņi tikai tad, kad mēness ir pilns. Un, ja atnāk orks, sunīši, kuri gaudo, kož sāpīgāk nekā tie, kuri rej. Man pašam arī tāds ir. Un zini, mans sunītis ir šī sunīša tētis. Šo es atnesu tieši tev, — Kapteinis beigās sameloja.
Rankstrails kopā ar meiteni devās uz dārza ēnaināko nostūri. Vilcēns bija pamodies. Piešķiebis galvu, tas uzlūkoja meiteni. Meitene uzlūkoja vilcēnu. Kapteinis nolaidās tupus uz viena ceļa — meitene paliecās uz priekšu, vilcēns uzlika priekšķepas uz sarkanās kleitas malas, un divi mazi deguni satikās. Meitene piešāva plaukstiņas priekšā mutei, kas jau stiepās smaidā, vēstot, ka mierinājums ir atrasts.
Devītā nodaļa
Apsēdusies akmens tronī, kas bija Daligaras augstākā vieta, no kuras varēja pārlūkot arī līdzenuma dienvidu daļu, ķēniņiene Ragana vēroja Jaunā Mēness kalnu virsotnes, ko vēl vietumis sedza sniegs. . Kapteinis viņai bija pavēstījis, ka orki ir atjaunojuši tiltu un Daligara atkal ir aplenkta no visām pusēm. Pilsēta bija smagas izvēles priekšā, un lēmums bija jāpieņem jau šonakt. Viena no iespējām bija uzbrukt nekavējoties — kamēr orki vēl nav kārtīgi nostiprinājušies ziemeļu krastā. Turklāt katru dienu orki atguva kādu no savā vaļā aizbēgušajiem zirgiem un vismaz trešā daļa to kavalērijas jau bija atjaunota. Ja Daligarai būtu vēl kāds simts kājnieku un par trim dučiem jātnieku vairāk, tad varētu doties straujā uzbrukumā ienaidnieku nometnes pašam kodolam un nolaupīt govis, aitas un tīra ūdens krājumus. Ūdeni orki savām vajadzībām smēla Dogonas augštecē — pirms upe sasniedza viņu nometni un pilsētu, un glabāja to lielās mucās, kas allaž stāvēja ratos, lai būtu vieglāk pārvietojamas.
— Domāju, ka viņi tās mucas par spīti tur labi redzamā vietā. Tāpat kā tieši mūsu acu priekšā ir iekārtojuši kazu aplokus. Viņi kairina mūsu izsalkumu un slāpes. Tas gan būtu vareni, ja mums izdotos nozagt viņiem gan ūdeni, gan lopus. Pilsēta varētu uzelpot un izturēt vēl mēnesi vai pat divus.
— Mums nav ne pietiekami daudz kājnieku, ne kavalēristu, — atbildēja ķēniņiene. — Kādas vēl ir iespējas?
— Apēst zirgus un cerēt, ka visi būsim nomiruši no slāpēm, iekams ieradīsies orki. Vai nu mēs uzbruksim tūlīt, mana kundze, vai arī neuzbruksim vairs nekad. Kopš ziemeļu krasts atkal ir kritis viņu rokās, no pilsētas mēs vairs ārā netiekam. Tas nozīmē, ka zirgus vairs nav, kur ganīt, un vīri netiek medībās. Zirgi drīz nobeigsies badā, tāpēc labāk tos apēst tagad, kamēr tie vēl nav pārāk izģinduši. Bet mēs varam ari uzbrukt, mana kundze. Uzbrukt nekavējoties un izmantojot visu, kas mums ir. Protams, mums ir gaužām maz izredžu uz veiksmi, un, kad orki būs mūs apkāvuši, pilsēta paliks pavisam neaizsargāta.
— Man šķiet, ka priekšlikums apēst zirgus tomēr' ir labāks. Vismaz mirsim apmierināti un pilniem vēderiem. Es nekad neesmu ēdis zirga gaļu, taču pieņemu, ka tā ir labāka par ceptajiem circeņiem, ko ēdu tagad, — sprieda namzinis.
— Man ari nav ne jausmas, kā tā varētu garšot, — atteica senešals, kurš stīvs un lepns sēdēja zāles tumšākajā galā. — Nekad agrāk neviens no šīs pils iemītniekiem neēda ne circeņus, ne zirgus.
Viegli sadusmojamā ķēniņiene šoreiz senešalam pat neko neatcirta, un tas nozīmēja, ka viņas spēki ir izsīkuši.
Kapteinis ilgi klusēja, tad atvadījās no pārējiem. Jau grasīdamies iziet no zāles, viņš vēlreiz pavērsās pret ķēniņieni.
— Es uzdrošinājos jūsu meitai uzdāvināt mazu vilcēnu, — viņš nedroši teica. — Tas varētu būt noderīgs sargs, ja viņai kāds uzbruktu…