— Jūs darījāt labi, — viņu negaidīti labvēlīgi pārtrauca ķēniņiene.
— Šaubos, vai mazs vilcēns ko iespētu pret orkiem, taču cīņā ar vientulību tāds varētu būt labs sabiedrotais. Mēs viņu varētu saukt par Draugu, — viņa domīgi piebilda, un viņas sejā pazibēja tāla smaida atblāzma, — tāpat kā suni, kas man bija bērnībā.
— īsteni piemērots vārds vilkam, — sarkastiski komentēja senešals.
— Visās gudrās grāmatās ir teikts, ka meitenītēm no īpaši smalkām ģimenēm ērgļi un vilki ir vispiemērotākie rotaļu biedri… Kādreiz, tais laikos, kas nu jau pagājuši, — viņš, skumji nopūzdamies, piebilda, — mums nevajadzēja kaunēties par to, kā mūsu valdnieki tur karoti.
Valdniece dziļi ieelpoja, un viņas sejā parādījās kas līdzīgs smaidam, — abas šīs zīmes nepārprotami liecināja, ka briest kārtējā dusmu vētra.
— Sakiet, kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka jau šovakar pirms mēness lēkta jūsu galva netiks uzdurta uz kāda no aizsargmūru pīķiem? — viņa ledaini pieklājīgā balsī apvaicājās.
Taču nelikās, ka senešalu šie vārdi būtu nobiedējuši. Viņš brītiņu apdomājās, braucīdams savu aso zodu un smailo bārdiņu.
— Mana pārliecība pamatojas uz trim apsvērumiem, kundze, kuri visi trīs ir tik nopietni un svarīgi, ka pat pa vienam spētu balstīt manu drošību, taču visi trīs kopā kļūst par nepārvaramu spēku. Pirmkārt, Valdītājs un Tiesnesis aizveda sev līdzi visus piecpadsmit šīs pilsētas bendes, bez kuru pakalpojumiem viņam acīmredzot ir grūti gan dzīvot, gan valdīt, un tādējādi neviena bendes pilsētā šobrīd nav. Jums pašai būtu jāuzņemas bendes pienākumi, bet tas ir ārkārtīgi smags darbs, un es atļaušos atgādināt, ka jums jūsu stāvoklī no tādas piepūles vajadzētu izvairīties. Otrkārt, pilsētnieki vēl vairāk zaudētu dūšu un možu garu, ja redzētu, ka mēs atvieglojam orkiem dzīvi un paši laikus cits citu apkaujam. Bet trešais un ne mazāk svarīgais apsvērums ir tas, ka es vienīgais sīki un smalki pārzinu šīs pilsētas pēdējo gadu notikumus, kā ari noliktavu, visu ēku un eju izvietojumu, un tāpēc mana sabiedrība jums ir pat ļoti nepieciešama.
— Paldies, — atcirta Rite. — Būtu labi, ja jūs man to atgādinātu biežāk, jo baidos, ka varu to aizmirst.
— Neraizējieties, mana kundze, un nepiepūlējiet atmiņu: es pats jums to atgādināšu, ja vēlaties, pat vairākas reizes dienā.
Tai pašā brīdī zālē pārskaities iebrāzās viens no bruņiniekiem, ko Rankstraila vīri šai dienā bija atbrīvojuši no orku gūsta un kas tikko bija uzņemti jaunizveidotajā Daligaras armijā. Bruņinieks, spēcīga auguma visnotaļ izskatīgs, gaišmatains puisis, kvēlodams dusmās, stājās ķēniņienes priekšā un pavēstīja, ka esot ķēniņa Baldosvina Ceturtā tiešs trešās pakāpes pēctecis un uzskatot par pazemojošu un nepieņemamu dienēt karaspēkā, kuru komandē nesalīdzināmi zemākas kārtas cilvēks.
— Kundze, — viņš turpināja, droši vien par labvēlības apliecinājumu noturējis vieglo smaidiņu, kas ķēniņienes sejā parādījās ikreiz, kad viņas pacietības mērs bija pilns, — es pieprasu dienesta pakāpi, kas būtu manas dzimtas cienīga. Es atsakos pakļauties algotņa pavēlēm. Es gribu, lai jūs man un manam zobenam nekavējoties atrodat piemērotāku vietu.
— Man tikko teica, ka pilsētā taisni esot brīva bendes vieta, — atteica valdniece. —Jūs varat izvēlēties: kļūstiet par bendi, samierinieties ar to, ka jums pašam tūlīt nocirtīs galvu, vai ari pildiet pavēles, ko dod Kapteinis Rankstrails, kurš, kā es sapratu, pirms dažām stundām izglāba jums dzīvību. Tikko būsiet pieņēmis lēmumu, pavēstiet to mums, un mēs nekavējoties attiecīgi rīkosimies. Taču pagaidām bušu pateicīga, ja jūs savu nenozīmīgo personu aizgādāsiet tālāk no manām acīm.
Devis savam jaunajam kareivim, ķēniņa Baldosvina Ceturtā trešās pakāpes pēctecim, rīkojumu stāties sardzē uz austrumu'nocietinājumiem nakts otrajā pusē, Kapteinis devās prom. Viņš šķērsoja vienu no pils iekšpagalmiem, seno Ieroču laukumu, kur tagad bija nometināts vairākums bēgļu — visi, kas bija paglābušies no dienvidu un austrumu līdzenumiem, no visām Cilvēku zemēm, kas pletās starp Šķelto kalnu un Daligani.
Vēl nesen te bija dzirdamas raudas un žēlabas.
Tagad neviens vairs neraudāja.
Asaras bija izsīkušas reizē ar pēdējiem kaltētajiem kastaņiem. Izmisums bija pārtapis blāvās, apātiskās skumjās, un laikā, kad pat elpošana prasīja pārmērīgas pūles, spēkus nedrīkstēja izšķiest raudām.
Te skanēja nebeidzamas, lēnas litānijas, kurās vīri un sievas pieminēja savus mirušos, tos, kurus orku sirotāji bija nogalinājuši jau Piemalē, un tos, kuri mira vēlāk no ceļa grūtībām, kad dzimtā puse jau bija pamesta.
Viņi par saviem mirušajiem runāja tā, kā jau ļaudis parasti piemin nelaiķus: viņi atkārtoja, cik tie bijuši labi un krietni un cik ļoti visi pēc aizgājējiem ilgošoties. Un tad — vēl skumjākas un sērīgākas — sākās litānijas kazu un trušu, zosu un vistu piemiņai, jo arī mājlopi un putni bija saļimuši zem iebrucēju cirvjiem, un šķiršanās no šīm dzīvajām radībām sagādāja teju tikpat lielas sāpes kā tuvinieku zaudējums. Skumjas un nožēla gluži kā Erīniju spārni pletās pār visu, kas bija zaudēts, pār visu, ko glabāja tikai atmiņa, — tika pieminēti arī vīnogulāji, tomātu dobes un sakņudārzi. Tiem visiem — kazām, trušiem, zosīm, vistām un pat sakņudārziem — bija savs vārds, un to vajadzēja pieminēt. To zudums vairoja izmisumu, jo bija skaidrs, ka daudz būs bērnu, kurus nāvē aizraus ziema, dilonis un citas sērgas, — protams, ja brīnumainā kārtā izdosies paglābties no orkiem.
Rankstrails klausījās labu brīdi, bet tad viņa pacietība bija galā. Straujiem soļiem viņš devās pie akmens kāpnēm, kas veda augšā uz ķēniņienes mitekli. Iedams cauri iespaidīgām un krāšņām pergolām, kas bija apaudzētas glicīnijām, Rankstrails nodomāja, ka būtu bijis labāk, ja kādam būtu pieticis prāta iebakstīt te zemē pupas — vismaz būtu, ko izdalīt ļaudīm.
Jau bija satumsusi nakts, un ķēniņiene bija pārcēlusies uz dziļākām iekštelpām. Istabā līdzās troņa zālei viņa sēdēja pie liela, apaļa akmensozola galda, pie kura savulaik, tad, kad pilsētā vēl bija dižcilši, sapulces mēdza noturēt Lielā dižcilšu padome, bet tagad dižie dižcilši bija pārcēlušies uz Ziemeļu kalniem un savas dižās padomes sanākšanas droši vien noturēja starp to virsotnēm un galdu izmantot nevarēja. Galds bija smags, darināts no divu plaukstu platuma dēļiem, ko saturēja kopā smagas sudraba kniedes.
Ķēniņienei līdzās sēdēja senešals un pils namzinis, .un visu trīs skatieni bija aizklīduši tukšumā — kā jau cilvēkiem, kam nav atlicis nekas cits kā gaidīt, līdz dzīves dienas beigsies un varēs uzņemt nāvi.
— Mana kundze, — teica Rankstrails, — dienvidu līdzenumu bēgļi ir izmisuši, un viņiem nav ko ēst.
Ķēniņiene neatbildēja, pat nepakustējās. Viņas skatiens joprojām bija aizklīdis tukšumā un neko neredzošs.
— Atvainojiet, mana kundze, vai jums vēl ir zelts? — Rankstrails turpināja.
Ķēniņiene pacēla galvu un pārsteigta viņu uzlūkoja.
— Valdītājs un Tiesnesis laikus deva rīkojumu grāfistes kasi nogādāt Aljilā, — viņas vietā atbildēja senešals. —Taču pilī palika trīs lādes ar sudraba monētām, kam ratos nepietika vietas.
— Mēs tās monētas varētu izdalīt bēgļiem, — ierosināja Rankstrails. — Un arī pārējiem. Amatniekiem. Kalpiem un veļasmazgātājām. Malkas cirtējiem. Visiem.