— Nē, Kaptein, — atbildēja Lizentrails, — mums to uzdāvināja. Kā pateicību.
Tas izklausījās pārāk neticami, taču Lizentraila vārdus apstiprināja arī abi kareivji ar segu kaudzēm. Pie viņiem esot ieradies pulks pilsētas sieviešu, un tās pasniegušas šo dāvanu. Maize esot izcepta, pa visu pilsētu savācot kopā pēdējos," neizsakāmi dārgos miltu maisiņus, bet segu šūšanai katra sieviete esot ziedojusi gabaliņu no sava tērpa. Sievišķus esot vadījusi tāda maza auguma knīpa, kam ap galvu apvīta ugunīgi ruda bize un mugurā vienmēr tumši zaļi brunči. Lizentrails pat uzdrošinājās apgalvot, ka rudmate metot acis uz Kapteini, jo viņš ne reizi vien esot manījis, kā tā raugoties uz viņu pusi. Lizentrails parādīja tumši zaļa samta gabalu, kas bija iešūts vienā no segām, bet arī tagad Kapteinim nebija ne jausmas, par kādu sievieti ir runa, — viņš nevienu mdmati nebija ievērojis.
— Tagad mums ir ēdamais, un arī naktī būs silti,: — līksmi paziņoja Lizentrails.
— Ir taču vasara, — drūmi norūca Rankstrails, skatīdamies uz sudraba diegiem izšūta melna samta trijstūri, kas bija iemaldījies starp blāvākiem kokvilnas un vilnas gabaliņiem.
Arī pārējie ņēmās segās meklēt īpaši zīmīgus un pazīstamus auduma gabaliņus, pie reizes stūķēdami mutē svaigo maizi un žurkas cepeti. Viņi atrada tumši sarkano, ko bija nēsājusi sieviete, kuras bērns tika paglābts no orku sārta; atrada sīkām rozītēm izšūtu gaišzilu gabaliņu, kas noteikti piederēja skaistajai meitenei, kura tik bieži nāca uz aku pēc ūdens. Viņi pazina arī trijstūri no ubadzes melnajām drānām un ādas gabalu no Rasas brunčiem.
Tas bija savāds brīdis.
Viņi vairs nebija pabiras, ko pagrūst zem ienaidnieku zobeniem, atdot bendem, barot ar tārpainu gaļu, aizmirst salstam lietū un krusā.
Maizes klaipiņos bija ieceptas arī sīkas dāvaniņas: sezama un saulespuķu sēkliņas, rozīnes, lazdu un pīniju rieksti, olīvas, piparmētru un rozmarīna lapiņas, savāda, mīksta koka mizas drupatiņas, ko viens no jaunākajiem puišiem, kura māte bija virēja, zināja nosaukt par kanēli.
— Kur gan viņas to visu atradušas pēc tik ilga aplenkuma?
— Tas bijis pietaupīts pašām beigām. Pēdējai maltītei, pēdējām vakariņām. Aptuveni tā.
— Un viņas to visu atdeva mums?
— Un viņas to visu atdeva mums.
— Ei, Kaptein, — līksmi teica Lizentrails, — tagad, kad smagā kavalērija kopā ar Tiesnesi sargā Aljilas kalnu kazas, mēs esam vienīgie šīs pilsētas sargi un vienīgā armija!
— Taisnība, — kāds piekrita, — Ja mums rīt uzbrukumā neveiksies, mēs visi iesim bojā un arī pilsētniekus izkaus visus kā vienu, taču, ja mēs uzvarēsim…
— Ja mēs uzvarēsim, mēs vairs nebūsim algotņi. Mēs būsim brīvi cilvēki, karavīri, un viss…
Šie vārdi vēl kādu brīdi vibrēja gaisā. Daudzi nodūra skatienus un nopētīja savus nocirsto pirkstu strupuļus, nevienādos kājsargus, lāpītās bruņas: ja viņi rīt uzvarēs, šiem trūkumiem varbūt vairs nebūs tik liela nozīme.
— Vīri, neļaujieties muļķīgiem sapņiem, šīs vienkārši ir mūsu pēdējās vakariņas, — nočukstēja Zēlails, visjaunākais no algotņiem, Varilas Ārējā lokā dzimis puisis, kuru par spīti ievainojumu rētām joprojāma varēja saukt par glītu un kuram visi desmit pirksti vēl bija vietā. — Tur ārā viņu ir trīsreiz vairāk. Rīt mēs pēc kaujas neatgriezīsimies. Rīt neviens vairs neatgriezīsies.
— Varilā viņu bija četrreiz vairāk nekā mūsējo, — atteica Rokstoils, milzīga auguma vienacains gaišmatis no ziemeļu purviem.
— Tad mums bija elfs. Bet šoreiz neviens nenovirzīs sāņus orku bultas un neliks mūsu zirgiem skriet daudz ātrāk, nekā ir to spēkos. Te esam tikai mēs un orki, un neviens mums nepalīdzēs, bet viņu ir trīs reizes vairāk.
— Mūsu Kapteinis vēl nekad cīņās nav zaudējis. Rīt mēs uzvarēsim un pēc tam sameklēsim tās, kuras mums atsūtīja savu brunču gabaliņus, — teica Trakrails.
Balsis pieklusa, lai šīs runas nesadzirdētu Kapteinis.
— Viņi ir trīs uz vienu mūsējo, un viņi ir orki.
— Arī austrumos tie bija orki, bet mēs vienmēr uzvarējām, — atcirta Daverkails, par Rokstoilu vēl milzīgāks milzenis.
— Tomēr mēs austrumus pametām, un to var nosaukt arī par bēgšanu, — noteica Nirdlis.
— Tā bija atkāpšanās, nevis bēgšana… — neatlaidās Vorkails, kuru plecu platumā un auguma garumā pārspēja vienīgi Daverkails.
— Tur, kur agrāk bijām mēs, tagad ir orki. Kā tad lai to nosauc?
— Galvenais, neļaujiet saņemt sevi gūstā! Jūs jau esat redzējuši, ko viņi dara ar gūstekņiem…
— Kā tad lai mēs paši sevi nogalējam?
— Sarunā sev pārinieku: tu nogalini viņu, un viņš nogalina tevi.
— Kā tad viņš mani nogalēs, ja pats jau būs beigts?
— Nostājieties viens pret otru pavisam tuvu un turiet zobenu abām rokām pavērstu ar smaili uz priekšu, un tad reizē krītiet otram uz asmeņa.
— Nu jā, elfa mums šoreiz nav, toties ir viņa sieva, un gan jau arī viņa ko spēj. Mums ir sava ķēniņiene Ragana. Viņa taču ir Ardvina pēctece, vai ne? Viņa izskatās pēc ubadzes, bet ir ķēniņiene.
— Jā, viņa ir ķēniņiene Ragana, un viņai uz pleca vienmēr tup ērglis. Nevienam no orku vadoņiem ērglis uz pleca nesēž. Tā taču ir laba zīme, vai ne?
— Rīt mēs iesim kaujā, bet atpakaļ neviens neatgriezīsies. Nesacerieties nezin ko! Un arī tad, ja mēs atgriezīsimies, nekas nemainīsies: mēs vienmēr būsim tikai vieglā kavalērija. Šovakar mums atsūtīja maizi un brunču gabaliņus, bet tikai lai uzturētu mums možu garu. Ja būsim sapriecājušies un nez ko sacerējušies, mēs cīnīsimies brašāk un mirsim uzvarot, bet daligarieši izglābsies. Turpretī, ja mēs mirsim zaudējot, viņi visi būs pagalam tāpat kā mēs. Viņi vienkārši izmēģina pēdējo līdzekli. Daligariešiem rūp, vai mēs uzvarēsim vai zaudēsim, taču viņiem ir pilnīgi vienalga, vai mēs pēc kaujas paliksim dzīvi vai ne.
— Apklusti. Kapteinis mūs dzird.
— Viņš ir. pārāk tālu.
— Nemaz ar' ne tik tālu. Viņš dzird to, ko citi nedzird. Vai tad neesi vēl ievērojis?
— Taisnība, viņš arī redz to, ko citi neredz.
— Viņš redz tumsā.
— Viņš saož to, ko citi saost nevar.
— Kapteinis nekad nezaudē.
Kapteinis Rankstrails piecēlās kājās. Sarunas apklusa. Viņš mierīgi nogaidīja, līdz visi sagremo pēdējo kumosu un pagriežas pret viņu. Tad Kapteinis ieskatījās saviem vīriem sejā, pārlaida skatienu ikvienam.
— Rīt mēs uzvarēsim, — viņš rāmi teica. Tas bija vienkāršs un nešaubīgs paziņojums. — Mēs uzvarēsim, un viss. Mēs viņus sakapāsim gabalos. Mēs pārrausim aplenkumu. Jau rīt mēs šo pilsētu piepildīsim ar miltiem, sālītu cūkgaļu un eļļu, jo rīt mēs aizcīnīsimies līdz orku pārtikas vezumiem. Rīt vakarā jūs nostāsieties pilsētas galvenajā laukumā un ikvienai sievietei piebērsiet pilnu priekšautu ar ēdamlietām un pie viena pateiksieties par šī vakara dāvanām. Rīt mēs uzvarēsim, jo mēs vairs neesam vieglā kavalērija un algotņi, mēs vienkārši esam šīs pilsētas kavalērija.
Kapteinis pieklusa un vēlreiz ikvienam ielūkojās sejā.
— Rīt jūs uzvarēsiet, jo, lai arī no kurienes jūs būtu nākuši, šī, par kuru jūs cīnīsieties, tagad ir jūsu zeme, šeit rotaļāsies jūsu bērni, un starp visām sievietēm, ko jūs izglābsiet, katrs atradīs arī kādu, kura būs laimīga iziet pie viņa par sievu. Jūs uzvarēsiet, jo šī, par kuru jūs cīnīsieties, tagad ir kļuvusi jūsu tauta un jūsu tauta rīt cīnīsies kopā ar jums. Rīt no pilsētas mēs neiziesim vieni. Kopā ar mums cīņā dosies visi