— Uzbrukumu Varilai? Kā tad to saprast? Mēs Varilu izglābām. Orki pilsētu dedzināja, bet mēs izglābām.
— Karš ir beidzies, — turpināja Arniols, izlikdamies nedzirdam traucētāju. — Tiesneša un Valdītāja gudrība arī šoreiz ir uzvarējusi.
— Varila dega, — ietiepīgi atkārtoja Nirdlis.
Šoreiz delegācijas vadītājs, kurš bija tērpies smagā zeltaina un karmīnkrāsas brokāta tērpā, zaudēja augstprātīgo savaldību.
— Es nesarunājos ar punduriem! Kā tu vispār uzdrošinies man iebilst? Kas gan noticis ar Daligaru?! Tā pārvērtusies par samazgu bedri, kur punduris uzdrīkstas uzrunāt bruņinieku? Vai šādiem nožēlojamiem kverpļiem jūs tagad ļaujat kļūt par noteicējiem savās mājās?
Ritei nevajadzēja ilgu laiku, lai pazītu delegācijas vadītāju: tas bija Arniols, Tiesneša labā roka, cilvēks, kurš viņu bija nolaupījis, cilvēks, kurš bija nogalinājis Joršu, tas, kurš bija raidījis izšķirošo bultu, kas ietriecās taisni Jorša sirdī, uz visiem laikiem apraujot viņa elpu.
Savā bezgalīgajā stulbumā Rites pavalstnieki nebija sapratuši, ka bruņotus vīrus pa pilsētas vārtiem drīkst ielaist tikai tad, kad ir noskaidrota to piederība un mērķi, kā arī saņemta atļauja no kāda augstākstāvoša virsnieka.
Taču galu galā Rite bija pavēlējusi neielaist pilsētā orkus, bet šie nebija orki. Daligaras pilsētnieki visas pavēles bija ievērojuši mats matā.
Paviršībai un bezatbildībai noteikti bija piebalsojusi arī gļēvulība: tie, kas bija ieradušies pie pilsētas vārtiem, katrā ziņā bija cilvēki — bruņoti vīri, kuri noņems no daligariešu trauslajiem pleciem uzdevumu cīnīties un vēl smagāko nepieciešamību domāt. Ķēniņiene Ragana klusībā cerēja, kaut peklē kāds loks būtu paredzēts arī muļķiem un kaut tas neatrastos pārāk tālu no tā, kas atvēlēts gļēvuļiem, —r tad viņas pavalstnieki bez īpašām neērtībām varētu lēkāt no viena otrā.
Arniols piepeši apklusa. Viņš bija pamanījis apstulbušo Rankstrailu. Arī Kapteinis pirmajā mirklī bija noticējis, ka ieradušies palīgi, un bija iznācis tos sagaidīt, un tagad stāvēja dažu soļu attālumā no Arniola.
Arniols skatījās uz viņu neticīgs un pārskaities:
— Ko tu te dari? — viņš noprasīja, metis pie malas krāšņo un liekvārdīgo runasveidu.
— Atpūšos. Dodos izjādēs. Reizēm arī medībās, — rāmi atbildēja Kapteinis un paraustīja plecus.
— Te bija jābūt tikai civiliedzīvotājiem un raganai.
— Taču te esmu arī es. Zināt, šī ir tik jauka vieta: kalni ir tuvu, odu maz… Arī mani vīri ir atjājuši man līdzi. Mums vienkārši ir tāds paradums vienmēr turēties kopā.
Amiols krampjaini norija siekalas. Aizritēja vairākas sekundes, iekams viņš spēja atbildēt. Apstākļi bija daudz sarežģītāki, nekā viņš bija rēķinājies, un nu vajadzēja sagudrot kādu risinājumu.
— Rankstrail, — viņš teica tik klusu, lai to varētu saklausīt tikai Kapteinis, — es nezinu, cik daudz… teiksim, vīru ir kopā ar tevi, bet to nevarētu būt vairāk par piecdesmit. Tik vien tavā… kā lai to nosauc… armijā ir…. teiksim, kareivju…
— Teiksim, kareivju, — skaņi atbildēja Rankstrails, — sauksim viņus par kareivjiem, jo tas ir labskanīgs vārds.
— Es gribēju teikt, — pārskaities turpināja Arniols, — ka manu vīru ir divreiz vairāk nekā tavējo. Šie vīri zirgos ir karaspēks, nevis delegācija, un viņi ir gatavi novērst jebkādu dumpošanos.
— Taču manējie prot cīnīties.
— Pie vārtiem stāv orku karaspēks, un tu nevari atļauties cīņas te, pašā pilsētas sirdī. Tev nav citas izvēles. Labāk bez liekiem iebildumiem atdod mums raganu. Turklāt pateicībā par šo pareizo soli es tev došu savu godavārdu, — Arniola balss atkal skanēja svinīgi, — ka tu tiksi apžēlots un varēsi atgriezties dzīvot starp civilistiem. Orki pieprasa tikai raganu. To saņēmuši, viņi dosies prom. Tu Daligarā esi uzmeties par vadoni: izlem tā, lai pilsēta būtu glābta.
Rankstrails bija spiests lūgt, lai viņam visu atkārto vēlreiz, lai pārliecinātos, ka visu sapratis pareizi.
— Tiešām? — viņš ieinteresēti noprasīja. — Man tiks piedots tas, ka es savus vīrus vadīju atbrīvot savu pilsētu, kas mocījās agonijā? Man piedos to, ka es izglābu savu brāli un māsu, kurus orki grasījās sadedzināt dzīvus? Esmu pārliecināts, ka tādu žēlastību neesmu pelnījis. Šai pasaulē es neraugos ar lielu ticību, taču šoreiz mana pārliecība ir granītcieta.
Turklāt neaizmirstiet: pēdējais elfu ķēniņš vadīja uzbrukumu Varilas aplencējiem, taču pilsētā ielauzos un to atbrīvoju tieši es. Tad sakiet, vai nākamais, ko jūs iemainīsiet orkiem, būšu es? Un ko jūs darīsiet ar maniem kareivjiem? Pārdosiet viņus pa vienam, ik reizes paģērot kādu miera līgumu, kas tik un tā ir tīra krāpšana?
— Orku sirojumi un slaktiņi ir tikai atbilde uz karu, ko esat pret viņiem uzsākuši, — atrēja Arniols.
— Orki plosa mūsu zemi kā vilki. Varila dega nāves ugunīs, kad ieradāmies mēs. Pēdējais cīnītājs no elfu cilts pilsētu izglāba. Vai tas bijāt jūs, kas viņu nogalināja? Es elfu ķēniņam zvērēju mūžīgu uzticību. Kā jūs domājat, vai tad, ja es nogalināšu elfa slepkavu, es kaut nedaudz mīkstināšu savu vainu par to, ka nepratu savu pavēlnieku nosargāt?
Arniola karaspēks draudīgi saviļņojās.
— Kuru katru brīdi, — viņu indīgi pārtrauca Arniols, — pie Ziemeļu vārtiem ieradīsies Srjasinks, orku karaspēka komandieris, lai saskaņā ar mūsu vienošanos saņemtu raganu. Un es viņam šo raganu atdošu. Mēs ar Srjasinku esam noslēguši līgumu, kas uz visiem laikiem darīs galu cilvēku un orku nesaskaņām. Vēsture mūs mūžīgi pieminēs kā Miera nesējus. Pateicoties mums, kā arī Valdītājam un Tiesnesim, kurš bija šī līguma iedvesmotājs un aizbildnis, vairs netiks lietas ne asaras, ne asinis un aiztaupīsies arī sviedri, kas plūst, cilājot zobenus.
— Tam, kurš kaut domās pieļauj iespēju atdot orku rokās sievieti, turklāt sievieti, kas gaida bērnu, — tam vispirms vajadzēs pārkāpt pār manu līķi, un es varu galvot, ka mani nebūs tik viegli par tādu pataisīt. To, kuru jūs saucat par raganu, mēs saucam par ķēniņieni. Varbūt taisnība ir gan vienai, gan otrai pusei, jo Daligarā tagad valda ķēniņiene Ragana: viņas burvju spēkus sauc par dusmām un naidu, un tie mūs izglābs. Ziniet, pilsēta, kuru varenie pamet vienu un neaizsargātu brīdī, kad tuvojas orki, samierinās ar mazumiņu. Tā ieceļ par ķēniņu pirmo, kas tai ļauj izdzīvot kaut nedaudz iļgāk. Vai patiešām jūs un jūsu Tiesnesis ticat, ka, uzsprauduši visgarākā pīķa galā ķēniņienes galvu un to, kas būs atlicis no viņas nedzimušā bērna, orki apstāsies? Es apgalvoju, ka tie dosies uzbrukumā pilsētai un to ieņems, jo pilsēta tai brīdī būs zaudējusi ne vien vadoni un valdnieku, bet arī godu un ticību…
— Tu esi dzīvs tikai tāpēc, ka Tiesnesis pirms mēneša nolēma tavu dzīvību pietaupīt. Viņš saudzēja tavu dzīvību un atkal atļāva tev komandēt savus algotņus, — nošņācās Arniols.
— Viņš pieļāva smagāko kļūdu savā mūžā. Un noteikti to nožēlos, — apsolīja Rankstrails. "s
Arī šoreiz viņam neizdevās pabeigt sakāmo. Visapkārt atskanēja neapmierināti čuksti un klaigas. Trokšņoja gan pilsētas amatnieki, gan bēgļi no austrumu zemēm.
Bez ķēniņienes Raganas viņi visi jau sen būtu miruši.
— Mans vīrs bija signālugunskuru sargs! — iesaucās kāda sieviete ar bērnu rokās. — Viņš pildīja pavēles. Kā pienākas, viņš ziņoja par orku tuvošanos un palika savā postenī. Viņa galva ir uzsprausta uz mieta tur ārā. Bet šis ir viņa dēls, kurš ir dzīvs tikai tāpēc, ka pirms mēneša ragana nodedzināja tiltu un orku katapultas!