— Viņa cīnījās par mums!
— Viņa devās glābt mūsu bērnus! Un algotņi viņai palīdzēja. Bet kur tobrīd bijāt jūs? Visi mūsu dižcilši, visi karavīri — visi aizbēguši uz drošāku vietu.
Kāds jauns zemnieks, kam rokās bija Džesuja Trešā, saukta par Pārdrošo, zobens ar sudraba spalu, paziņoja, ka tagad visi šejienieši iešot cīnīties ar orkiem, bet pēc tam iznīcināšot ikvienu, kurš mēģināšot izteikt jelkādas prasības, kas apdraudēšot viņu brīvību un zemes īpašumus vai vadoņus, kas viņus ved cīņā pret ienaidniekiem.
Divas sievietes, kuru bērnus bija nolaupījuši orku akrobāti, bet pēc tam atbrīvojusi Rite, tagad Arniola karaspēkā sazīmēja savus vīrus un pārskaitušās metās pie viņiem, prasot, vai tie maz zina, ka ir ieradušies sagūstīt sievieti, kas riskējusi ar savu dzīvību, lai glābtu viņu bērnus, kamēr tētuki kopā ar Tiesnesi un tā smalko galmu elpojuši svaigo kalnu gaisu.
-iNākamreiz, kad jūs ar Tiesnesi bēgsiet, — Arniolam teica viens no kareivjiem, — paņemiet līdzi arī manu sievu un bērnus. Tad varbūt es pildīšu jūsu pavēles.
Rite nodomāja, ka varbūt tomēr vajadzēs mainīt viedokli par saviem pavalstniekiem: to prāta spējas joprojām šķita apšaubāmas, taču drosme brīžam jau sāka pavīdēt.
Viņa beidzot bija nokāpusi pa garajām un šaurajām akmens kāpnēm, kas no augstās Ķēniņu ložas veda lejup uz plašo laukumu. Viņa strauji iznāca no ēnas, un pagāja kāds brīdis, iekams Arniols viņu pazina. Viņš Riti bija redzējis tikai vienu reizi un nekādi nebija gaidījis, ka ieraudzīs viņu, tērpušos zeltā izrakstīta samta apmetnī un ar kroni galvā.
Beidzot sapratis, kas stāv viņa priekšā, Arniols apjēdza briesmas.
Rite cieši raudzījās uz viņu.
Domās viņa vēlreiz skatīja mirstošo Joršu, redzēja viņa sāpju sašķobīto seju, bultu sadurstītās krūtis, asinis un pēdējo šautru, kuru raidīja Arniols un kura ietriecās taisni sirdī.
Rite domās atkal dzirdēja Jorša balsi.
Redzēja, kā viņš saļimst asiņu lāmā un kā zeme pārvēršas sarkanīgos dubļos.
Viņa sajuta, kā bērns klēpī sakustas, un viņas dusmas pieņēmās spēkā.
Vīrietis, kas stāvēja viņas priekšā, gluži mierīgi bija lēmis šim bērnam nāvi.
Šo vakaru Jorša slepkava nepiedzīvos.
Arniols paguva nolaist roku uz zobena spala, izraut ieroci un pacelt to pār Riti.
Pilsētā uzsprāga naids.
Kareivji stingi stāvēja un noraudzījās, kā viņu komandieris paceļ ieroci pret sievieti, kura zem sirds nes bērnu.
Ritei cīnīties bija iemācījis Joršs — viņš arī bija piekodinājis vienmēr skatīties pretinieka sejā, jo tikko manāmas acu kustības vienmēr atklājot, kurp būs vērsts trieciens. Viņa atvairīja Arniola cirtienu ar garo elfu zobenu, bet tai pašā mirklī viņas kreisā roka satvēra īso un ērto Ardvina zobenu. Cieši sažņaugusi raupjo akmens un dzelzs spalu, viņa beidzot saprata, kādam nolūkam šis ierocis kaldināts: dīvainais pusmēness formas asmens, kura izliektā mala bija ārkārtīgi smaga un gandrīz collu bieza, bet ieliektā — ārkārtīgi asa, bija paredzēts galvu griešanai. Ja asmens izliektā daļa.nebūtu tik bieza, ierocim nepietiktu svara, bet ja ieliektā mala nebūtu tik pārsteidzoši asa, tas nebūtu pietiekami griezīgs. Ardvins, Gaismas Kungs, droši vien savu slavu bija izpelnījies ar drosmi, nevis žēlsirdību.
Ar garāko no saviem zobeniem Rite piespieda Arniolu nolaist savu ieroci, bet ar otru nocirta viņam galvu.
Te vajadzēja spēcīgu roku, un viņas rokām spēka netrūka. Turklāt dusmas spēku vairo, bet bailes to saplosa. Nogalinātā asinis apšļāca viņas apmetni, bet viņa tūdaļ pielika sava garā elfu zobena smaili pie rīkles Amiola armijas augstākajam virsniekam — plikpaurainam pusmūža vīram ar līku ērgļa degunu. Virsnieks raudzījās uz Riti drīzāk apstulbis nekā izbijies. Rankstrails un viņa vīri arī bija izvilkuši zobenus. No aizsargmūru augšas pret jaunpienācējiem lokus bija notēmējuši vīri un sievas, kam šaušanas mākslu bija ierādījusi Austra. Arniola vadītā pulka kareivjus bija paralizējusi vadoņa nāve, ko turklāt bija izraisījusi tā, kuru vajadzēja saņemt gūstā.
— Jūs esat nokavējuši! — iesaucās ķēniņiene. — Laiks, kad varēja slēgt līgumus, sen ir beidzies. Tie, kuri ir slepkavojuši, kropļojuši un dedzinājuši, nesaņems piedošanu. Mēs orkiem neatdosim nevienu no saviem ļaudīm, lētticīgi cerot, ka tad tie atmaigs un slepkavos un dedzinās mazliet mazāk. Tos, kuri ir dedzinājuši mūsu mājas un slepkavojuši mūsu ļaudis, mēs nogalināsim, iekams tie paguvuši nodedzināt vēl citas mājas un noslepkavot citus ļaudis. Mēs tiem atmaksāsim cirtienu pēc cirtiena, un ļaundariem, kas apmetušies gan vienā, gan otrā Zināmo zemju malā, pavēstīsim, ka uz neatgriešanos ir pagājuši laiki, kad nesodīti varēja slepkavot cilvēku cilts bērnus. Es esmu šīs pilsētas pavēlniece, es esmu Ardvina mantiniece. Es esmu ķēniņiene. Un es jums saku, ka šai pilsētā gļēvuļu un nodevēju laiks ir beidzies.
Šai brīdī uz nocietinājumiem parādījās Austra, ieraudzīja Arniola līķi un nobālēja. Viņas acis piepildīja šausmas. īsu mirkli šķita, ka viņa cīnās ar nelabuma lēkmi, tomēr viņa spēja savaldīties, kaut arī balss vieglītēm drebēja, kad viņa ierunājās.
— Mana kundze, — viņa godbijīgi teica Ritei, un viņas balss no nocietinājumu augšas pārskanēja visu laukumu, — orku pirmās divīzijas komandieris vārdā Srjasinks apgalvo, ka ir ieradies, lai runātu ar cilvēku vārdā Arniols.
Ķēniņiene pamāja. Padevīgā cieņa, kādā Austra, Valdītāja un Tiesneša vienīgā meita un vienīgā mantiniece, bija uzrunājusi Riti, vēl vairāk apstulbināja plikpauraino virsnieku un viņa vīrus. Steigšus vajadzēja izlemt, kā rīkoties. Galu galā no Aljilas bija ieradies ap simt vīru, un tie visi bija labi bruņoti.
— Vai jums ir vārds? — Rite asi noprasīja vīrietim, kura pakaklei bija piespiedusi zobena smaili.
— Anriks, — atskanēja atbilde.
— Kapteini Rankstrail, — pavēlēja Rite, — aizvediet Anriku un viņa vīrus uz arsenālu un piešķiriet katram pa ķiverei. Viņi jūsu uzbrukumā nosegs flangus. Ja kāds atsakās cīnīties, nogaliniet to uz līdzenas vietas. Un es gribu, lai nogalināto nodevēju galvas nekavējoties tiktu uzspraustas pīķos. Pret visiem, kas cīnīsies, izturieties ar cieņu, jo viņiem tiek atļauts būt šīs pilsētas pilsoņiem.
— Bet, kundze! — dusmu iedvestas drosmes uzplūdos iedrošinājās iebilst virsnieks. — Mana ģimene ir viena no Daligaras dibinātājām. Tiesības būt šīs pilsētas pilsonim man piederēja jau ilgi pirms manas dzimšanas un vēl jo ilgāk pirms jūsu dzimšanas, tāpēc jūs nevarat man tās piešķirt vai liegt.
Rite bija pieļāvusi kļūdu: viņa nevarēja un nedrīkstēja cīnīties kopā ar vīriem, kas netic ne viņai, ne pilsētas nākotnei. Tie, kuri cīnīties piespiesti, baidīdamies no nāvessoda, nebūs nekādi karotāji. Anriks viņai patika.
Ķēniņiene ievilka elpu un pāris soļu atkāpās, lai varētu uzlūkot visus jaunpienācējus.
— Šodien mēs šo pilsētu dibinām no jauna, — viņa skaļi teica. —Tas, kurš šodien necīnīsieš kopā ar mums, paliks ārpusē uz visiem laikiem. Nav svarīgi, ko tālā pagātnē ir paveikuši jūsu senči, svarīgi ir tikai tas, ko šodien paveiksiet jūs. Katrs no jums tur rokās savu likteni un savu nākotni. Šodien redzēsim, vai mēs visi kopā mirsim vai izcīnīsim brīvību no orkiem un slepkavām. Šodien mēs cīnīsimies — vīrieši, sievietes un bērni, aristokrāti, plebeji, bruņinieki, izbijuši cietumnieki un kungi no rūķu cilts, un šodien viss bijušais tiek dzēsts. Mums visiem šodien pasaule vai nu piedzims no jauna vai zudīs pavisam: citu iespēju vairs nav. Jūs vēl varat doties projām. Es negribu, lai mana karaspēka rindās būtu neizlēmīgie, nedrošie un gļēvie. Ja kāds negrib cīnīties kopā ar mums un vēlas atgriezties ziemeļos, lai tā dara, — viņa izvēle tiks cienīta. Nolaidiet lejā Ziemeļu tiltu! Pret jums nepacelsies neviena roka, neatskanēs neviens uzkliedziens, ja nolemsiet tagad doties atpakaļ uz kalniem.